“Un ja viņi tevi nogalinātu?” es jautāju. “Tas ir, nogalinātu Mafinu?”
“Tas mani aiztriektu Duātas dzīlēs. Tikpat labi varētu mani iestatīt spainī ar cementu un iemest jūras vidū. Paietu gadi, varbūt gadsimti, līdz es būtu pietiekami spēcīga, lai atgrieztos mirstīgo pasaulē. Par laimi, tā nenotika. Es uzreiz atgriezos, taču, kad tiku līdz muzejam, burvji jau bija jūs sagūstījuši.”
“Mēs netikām gluži sagūstīti,” es iebildu.
“Tiešām, Kārter? Cik ilgi jūs atradāties Pirmajā nomā, līdz viņi izlēma jūs nogalināt?”
“Hmm, apmēram divdesmit četras stundas.”
Basteta nosvilpās. “Viņi ir kļuvuši draudzīgāki! Savulaik mēdza satriekt pīšļos dievu iemiesotājus pirmajās minūtēs.”
“Mēs neesam, pag’, kā tu mūs nosauci?”
Seidija atbildēja, runādama, it kā būtu transā: “Iemiesotāji. Tie mēs esam, vai ne? Tādēļ Zia no mums tā baidījās, tādēļ Desžardēns grib mūs nogalināt.”
Basteta papliķēja Seidijas celi. “Tev vienmēr bijusi gudra galva, dārgumiņ.”
“Paga,” es teicu. “Tu gribi teikt, ka mūsos iemiesojušies dievi? Tas nav iespējams. Man šķiet, es zinātu, ja…” Tad es iedomājos par balsi man galvā, kas mudināja slēpties, kad satiku Iskanderu. Iedomājos par visu, ko pēkšņi spēju, — piemēram, cīnīties ar zobenu un uzburt burvju bruņas. Tas nebija nekas tāds, ko es būtu apguvis mājmācībā.
“Kārter,” Seidija teica. “Kad Rozetas akmens sašķīda, tas atbrīvoja piecus dievus, vai ne? Tētis apvienojās ar Ozīrisu. Tā Amoss mums teica. Sets… es nezinu. Viņš kaut kā aizbēga. Bet tu un es…”
“Amuleti mūs pasargāja.” Es sažņaudzu Hora aci, kas bija man kaklā. “Tētis teica, ka tie mūs pasargās.”
“Ja mēs būtu palikuši aiz durvīm, kā tētis lika,” Seidija atminējās. “Bet mēs bijām istabā un noskatījāmies. Mēs gribējām palīdzēt viņam. Mēs burtiski uzprasījāmies pēc spējām, Kārter.”
Basteta pamāja. “Tas visu groza. Uzaicinājums.”
“Un kopš tā laika…” Seidija nedroši paskatījās uz mani, gandrīz izaicinādama mani viņu izzobot. “Man visu laiku ir tā… It kā manī runātu kāda balss…”
Tagad aukstais lietus bija izsūcies cauri drēbēm. Nebūtu Seidija neko teikusi, varbūt es varētu liegties mazliet ilgāk. Taču es domāju par Amosa vārdiem — ka mūsu ģimeni un dievus saistot nez cik sena vēsture. Es domāju par Zias vārdiem: “Dievi savus iemiesotājus izvēlas rūpīgi. Viņi vienmēr dod priekšroku faraonu asinīm.”
“Labi,” es atzinu. “Es arī dzirdu balsi. Tātad vai nu mēs abi ejam sviestā, vai arī…”
“Amulets.” Seidija izvilka to no krekla apkakles un parādīja Bastetai. “Tas ir dievietes simbols, vai ne?”
Sen nebiju redzējis viņas amuletu. Tas nebija tāds kā manējais. Man tas izskatījās pēc anha vai kādas modernas kaklasaites.
“Tas ir tets,” Basteta sacīja. “Burvju mezgls. Un, jā, to bieži dēvē par…”
“Izīdas mezglu,” Seidija teica. Es nesapratu, kā viņa varēja to zināt, bet izskatījās pilnīgi pārliecināta. “Laikmetu zālē es redzēju Izīdas attēlu, un tad es biju Izīda, kas mēģina aizbēgt no Seta, un, ak vai. Tā ir taisnība? Es esmu viņa.”
Viņa sažņaudza kreklu tā, it kā fiziski gribētu izvilkt dievieti no sevis. Man atlika vien noskatīties. Mana māsa ar savām pieķepušajām, sarkanajām matu šķipsnām, lina pidžamā un šņorzābakos — kā gan viņai varēja ienākt prātā sevi iedomāties par dievietes iemiesojumu? Kura dieviete gan varētu viņu gribēt? Ja nu vienīgi košļeņu dieviete.
Taču tad… es arī izdzirdēju sevī balsi. Balsi, kas pavisam noteikti nebija manējā. Es paskatījos uz savu amuletu — Hora acs. Apcerēju man zināmos mītus par Horu: kā Horam, Ozīrisa dēlam, bija jāatriebj tēvs, uzveicot
Setu. Turklāt Luksorā es biju izsaucis avatāru ar piekūna galvu.
Man bija bail mēģināt, taču es nodomāju: Hor?
Nu tad beidzot, atbildēja otra balss. Sveiks, Kārter! “Ak, nē,” es teicu, panikai žņaudzoties krūtis. “Nē, nē, nē. Sadabūjiet kāds konservu attaisāmo. Man galvā ieperinājies dievs.”
Bastetas acis iemirdzējās. “Tu sazinājies ar Horu tieši? Izcils progress!”
“Progress?” es situ plaukstas pret galvu. “Dabū viņu
~ i» ara!
Nomierinies, teica Hors.
“Beidz komandēt!”
Basteta izbrīnījās. “Es neko neteicu.”
“Es ar viņu runāju!” es norādīju uz savu pieri.
“Tas ir briesmīgi,” vaimanāja Seidija. “Kā lai tiek no viņas vaļā?”
Basteta pavīpsnāja. “Pirmkārt, Seidij, tevī nav viņa visa. Dievi ir ļoti spēcīgi. Mēs varam eksistēt vairākās vietās vienlaikus. Taču, jā, daļa Izīdas gara tagad ir tevī. Tāpat kā Kārters nes sevī Hora garu. Un, taisnību sakot, jums abiem būtu jājūtas pagodinātiem.”
“Kā tad, ļoti pagodinātiem,” es teicu. “Vienmēr ir gribējies būt apsēstam!”
Basteta nobolīja acis. “Beidz, Kārter, tā nav apsēstība. Turklāt jūs ar Horu vēlaties vienu un to pašu: sakaut Setu, gluži kā Hors to izdarīja pirms tūkstoš gadiem, kad Sets pirmo reizi nogalināja Ozīrisu. Ja tu to neizdarīsi, ar tavu tēvu ir cauri, un Sets kļūs par pasaules valdnieku.” Es uzmetu skatu Seidijai, taču no viņas nebija nekādas jēgas. Norāvusi amuletu no kakla, viņa trieca to pret zemi. “Izīda ielīda pa amuletu, vai ne? Nu, tad es vienkārši…”
“Tavā vietā es to nedarītu,” Basteta brīdināja.
Taču Seidija izvilka savu nūjiņu un sadragāja amuletu. No ziloņkaula bumeranga izšāvās zilas dzirksteles. Seidija iekaucās un nometa kūpošo nūjiņu. Roku klāja melnas apdeguma čulgas. Amulets bija vesels. “Au!” viņa izsaucās.
Basteta nopūtās, uzlika roku uz Seidijas plaukstas, un apdegums pazuda. “Es taču tev teicu. Izīda raidīja savas spējas caur amuletu, jā, taču viņas tajā nav. Viņa ir tevī. Un pat ja nebūtu, burvju amuleti ir praktiski neiznīcināmi.”
“Un ko lai mēs iesākam?” Seidija jautāja.
“Nu, vispirms,” Basteta sacīja. “Kārteram jāizmanto Hora spēks, lai sakautu Setu.”
“Un tas ir viss?” es jautāju. “Man vienam pašam?”
“Nē, nē, Seidija var palīdzēt.”
“O, superīgi.”
“Es jūs vadīšu, cik spēšu,” Basteta apsolīja, “taču beigās jums abiem būs jācīnās. Tikai Hors un Izīda var sakaut Setu un atriebt Ozīrisa nāvi. Tā tas bijis. Un tā jādara arī šoreiz.”
“Un tad mēs dabūsim atpakaļ tēti?” es jautāju.
Bastetas smaidā savilktās lūpas notrīsēja. “Ja viss ies, kā vajag.”
Viņa kaut ko noklusēja. Kāds tur brīnums. Taču galva man bija par daudz apdullusi, lai es noprastu, kas tieši.
Es paskatījos uz savām rokām. Tās nešķita mainījušās — nedz lielākas, nedz dievišķākas, “ja man piemīt dieva spējas, tad kāpēc es esmu tik…”
“Tizls?” Seidija minēja.
“Aizveries,” es atcirtu. “Kāpēc es nevaru savas spējas izmantot labāk?”
“Jātrenējas,” Basteta atbildēja. “Ja vien nevēlies nodot kontroli Horam. Tad viņš izmantotu tavu ķermeni, un tev par to nekas.”
Es varētu, manī ierunājās balss. Ļauj man cīnīties ar Setu. Tu vari uz mani paļauties.
Kā tad, es viņam atbildēju. Kā lai esmu drošs, ka tevis dēļ mani nenogalina? Tu varētu vienkārši iemiesoties atkal kur citur. Kā lai es zinu, ka tu tagad neietekmē manas domas?
Es to nedarītu, balss atbildēja. Es izvēlējos tevi, Kārter, tava potenciāla dēļ, un tāpēc, ka mums ir viens mērķis. Goda vārds, ja ļausi man vadīt…”