Выбрать главу

“Nē,” es atbildēju.

Es sapratu, ka esmu to pateicis skaļi; Seidija un Basteta skatījās uz mani.

“Tas ir, es nenododu kontroli,” es atbildēju. “Tā ir mūsu cīņa. Mūsu tētis ir ieslēgts zārkā, tēvocis — sagūs­tīts.”

“Sagūstīts?” Seidija jautāja. Es pārsteigts atcerējos, ka neesmu viņai izstāstījis par pēdējo ba ceļojumu. Vien­kārši nebija laika.

Kad es viņai visu sīki izstāstīju, viņa izskatījās sa­triekta. “Ak Dievs, nē.”

“Jā,” es piekritu. “Un Sets runāja franciski: bon soirb,

Seidij, tu teici, ka Sets aizmuka, bet varbūt viņš neaiz­muka. Ja viņš meklēja spēcigu cilvēku, kurā iemieso­ties…”

“Desžardēns,” Seidija izteica.

Basteta dobji norūcās. “Desžardēns bija Londonā tonakt, kad jūsu tēvs saplēsa Rozetas akmeni, vai ne? Desžardēns vienmēr ir bijis dusmu un ambīciju pilns. Viņš daudzējādā ziņā būtu ideāli piemērots, lai iemie­sotu Setu. Ja Sets ir pārņēmis Desžardēna ķermeni, tas nozīmē, ka tagad Sarkanais kungs kontrolē vīru, kas ir Mājas Virslektors… Pie Ra troņa, Kārter, es ceru, ka tu alojies. Jums abiem nāksies ātri iemācīties izmantot dievu spējas. Lai ko arī Sets plānotu, viņš to īstenos savā dzimšanas dienā, kad viņa spēks ir vislielākais. Tā ir trešā Dēmonu diena — pēc trim dienām.”

“Bet es jau esmu izmantojusi Izīdas spējas, vai ne?” Seidija jautāja. “Es izsaucu hieroglifus. Es iedarbināju obelisku Luksorā. Tā bija viņa vai es?”

“Jūs abas, mīļā,” Basteta atbildēja. “Jums ar Kārteru pašiem par sevi piemīt lielas dotības, bet dievu spējas ir pasteidzinājušas jūsu izaugsmi un devušas jums papildu krātuvi, ko izmantot. To, ko nāktos apgūt vairākos ga­dos, jūs esat paveikuši dienās. Jo vairāk jūs izmantojat dievu spējas, jo spēcīgāki kļūstat.”

“Un jo bīstamāks viss kļūst,” es minēju. “Burvji mums stāstīja, ka dievu iemiesošanās dēļ vari izdegt, tas var nogalināt vai padarīt traku.”

Basteta ieurbās manī ar skatienu. Uz mirkli viņas redzokļi vērtās aizlaiku spēcīga, bīstama plēsoņas acīs. “Tiesa, ne visi var iemiesot sevī dievu, Kārter. Taču

jūsos abos rit faraonu asinis. Jūsos apvienotas divas se­nas dzimtas. Tas ir liels retums, liels spēks. Turklāt, ja domājat, ka varat izdzīvot bez dievu spējām, padomājiet labi. Neatkārtojiet savas mātes kļūdu…” viņa aprāvās. “Ko?” Seidija prasīja. “Kas notika ar mūsu māti?” “Izrunājos lieki…”

“Atbildi, kaķi!” Seidija pavēlēja.

Es baidījos, ka Basteta varētu izšaut savus dunčus. Taču viņa vien atspiedās pret sienu un raudzījās lietū. “Kad jūsu vecāki atbrīvoja mani no Kleopatras adatas… tur bija daudz vairāk enerģijas, nekā bija domāts. Jūsu tēvs noskandēja izsaukšanas buramvārdus, un sprādziens būtu viņu uzreiz nogalinājis, taču jūsu māte uzbūra vai­rogu. Tajā mirklī es viņai piedāvāju savu palīdzību. Es piedāvāju apvienot mūsu garus un palīdzēt viņus pasar­gāt. Taču viņa nepieņēma manu palīdzību. Viņa izvēlē­jās izsmelt savu krātuvi…”

“Pašas maģiju,” Seidija murmināja.

Basteta skumji pamāja. “Kad burvis nodevies bur­vestībai, atpakaļceļa nav. Ja viņa pārsniedz savas spējas… nu, tad jūsu māte izmantoja visu savu enerģiju, lai pa­sargātu jūsu tēvu. Lai viņu glābtu, jūsu māte upurējās. Viņa burtiski…”

“Sadega,” es teicu. “Zia mūs par to brīdināja.”

Lietus gāza aumaļām. Es manīju, ka drebu.

Seidija notrauca no vaiga asaru. Pacēlusi amuletu, viņa to pikti nomērīja ar skatu. “Mums jāglābj tētis. Ja viņā tiešām ir Ozīrisa gars…”

Teiktais aprāvās pusvārdā, bet es zināju, kas viņai pa­domā. Es domāju par mammu, kad biju mazs, par viņas rokām, kas apvija manus plecus, kad stāvējām mūsu Losandželosas mājas pagalma verandā. Viņa man norā­dīja uz zvaigznēm: Polārzvaigzne, Oriona josta, Sīriuss. Tad viņa man uzsmaidīja, un es jutos, it kā būtu svarī­gāks par visiem debesu zvaigznājiem. Mamma bija zie­dojusies, lai glābtu tēta dzīvību. Viņa izmantoja tik daudz maģijas, ka burtiski sadega. Vai gan es kādreiz spēšu būt tik drosmīgs? Taču vajadzēja mēģināt glābt tēti. Citādi mammas upuris būs bijis velts. Un varbūt, ja mums izdosies izglābt tēti, viņš varētu visu vērst par labu, varbūt pat atgūt mammu.

Vai tas ir iespējams? Es jautāju Horam, taču viņš klusēja.

“Nu, labi,” es izlēmu. “Kā tad lai apturam Setu?”

Basteta mirkli padomāja, tad pasmaidīja. Uzreiz bija skaidrs — lai ko viņa teiks, man tas nepatiks. “Laikam ir viena iespēja, kā pilnībā neatdoties dieviem. Ir kāda grā­mata, ko sarakstījis Tots. Viena no dažām buramvārdu grāmatām, ko sarakstījis pats gudrības dievs. Tajā, kas man padomā, ir aprakstīts, kā uzveikt Setu. Tā ir kāda burvja gods un lepnums. Mums tikai jāielavās viņa cie­toksni, jānozog tā un jāpazūd pirms saulrieta, kamēr vēl varam atvērt portālu uz Savienotajām Valstīm.”

“Ideāli,” Seidija teica.

“Pagaidi,” es iebildu. “Kas tas par burvi, un kur ir cietoksnis?”

Basteta raudzījās mani kā uz kādu grūtgalvi. “Vai tad mēs jau viņu nepieminējām? Desžardēns. Viņa māja at­rodas šeit, Parīzē.”

Tiklīdz ieraudzīju Desžardēna māju, ienīdu viņu vēl vairāk. Tā bija liela savrupmāja otrpus Tilerī, Piramīdu ielā.

“Piramīdu iela?” Seidija nobrīnījās. “Pats par sevi sa­protams, ne?”

“Varbūt neatradās vietas Stulbo, ļauno burvju ielā,” es minēju.

Māja bija iespaidīga. Apzeltīti dzelzs vārtu pīķi. Pat ziemas lietū mauriņā zēla puķes. Acu priekšā slējās piecstāvīgas baltas marmora sienas un melni, slēģoti logi, un kā kronis visam — jumta dārzs. Esmu redzējis karaļpilis, kas mazākas par šo namu.

Es norādīju uz parādes durvīm, kas bija nokrāsotas koši sarkanas. “Vai tad sarkano Ēģiptē neuzskata par sliktu krāsu? Seta krāsu?”

Basteta paieskāja zodu. “Kad tu tā saki — jā. Tā ir haosa un iznīcības krāsa.”

“Es domāju, ka melnā ir ļaunuma krāsa,” Seidija ieteicās.

“Nē, mīļā. Kā jau ierasts, mūsdienu ļaudīm viss ir otrādi. Melnā ir auglīgas zemes, Nīlas augsnes krāsa. Melnā zemē var audzēt pārtiku. Pārtika ir laba. Tādēļ melnā krāsa arī ir laba. Sarkanā ir tuksneša smilšu krāsa. Tuksnesī nekas neaug. Tādēļ sarkanā ir ļauna krāsa.” Viņa sarauca uzacis. “Tiešām savādi, ka Desžardēnam durvis ir sarkanas.”

“Es nevaru nociesties,” Seidija dīdījās. “Ejam klauvēt.” “Tur būs sargi,” Basteta brīdināja. “Un lamatas, un signalizācija. Varu derēt, ka māja ir spēcīgi noburta, lai neielaistu dievus.”

“Burvji to spēj?” es jautāju. Es iztēlojos lielu pesti­cīdu bundžu ar uzrakstu Dievu atbaidīšanai.

“Ak Dievs, jā,” Basteta apstiprināja. “Es nevarēšu spert soli pār slieksni neaicināta. Taču jūs…”

“Es domāju, ka mēs arī esam dievi,” Seidija teica.

“Tur jau tas labums,” Basteta skaidroja. “Kā dievu iemiesotāji jūs neesat zaudējuši savu cilvēciskumu. Es esmu pilnībā pārņēmusi Mafinu, tāpēc esmu visnotaļ es pati — dieviete. Taču jūs aizvien esat jūs paši. Skaidrs?”

“Nē,” es atbildēju.

“Es ierosinu jums pārvērsties putnos,” Basteta teica. “Varat uzlidot jumta dārzā un iekļūt mājā. Turklāt man patīk putni.”

“Problēma numur viens,” es teicu, “mēs nezinām, kā pārvērsties putnos.”

“Viegli izdarāms! Turklāt labs pārbaudījums dievišķo spēju izmantošanā. Gan Izīdai, gan Horam ir putna vei­dols. Vienkārši iztēlojieties sevi kā putnus, un jūs par tādiem kļūsiet.”