“Tā vienkārši,” Seidija bilda. “Tu mums neklupsi
*5»
virsu?
Basteta izskatījās aizskarta. “Dies’ pasarg’!”
Es vēlējos, kaut viņa nebūtu teikusi pasarg’.
“Labi,” es teicu. “Uz priekšu.”
Es domāju: tu te esi, Hor?
Ko? Viņš īgni attrauca.
Putnu, lūdzu.
Ā, es saprotu. Tu uz mani nepaļaujies, bet tagad gribi, lai palīdzu.
Nu taču, vecīt. Vienkārši uztaisi to triku ar piekūnu.
Vai pietiktu ar emu?
Es sapratu, ka ar runāšanu tālu netikšu, tāpēc aizvēru acis un iztēlojos sevi par piekūnu. Āda uzreiz sāka svilt. Aiztrūka elpa. Es atvēru acis un noelsos.
Es biju ļoti, ļoti mazs — iepretim rēgojās Bastetas stilbi. Mani klāja spalvas, bet kāju pirksti bija pārvērtušies likos nagos. Es līdzinājos savai ba formai, taču šoreiz viss bija no īstas miesas un asinīm. Manas drēbes un soma bija pazudušas, it kā būtu iekusušas spalvās. Arī redze bija pilnībā mainījusies. Es redzēju simt astoņdesmit grādu amplitūdā, turklāt detaļas bija neaprakstāmas. Saskatīju katra koka katru lapu.
Simt metru tālāk pamanīju tarakānu ieskrienam kanalizācijas caurulē. Es redzēju katru poru Bastetas sejā — tā nupat bija pārlikusi pāri un atplaukusi platā smaidā.
“Labāk vēlu nekā nekad,” viņa teica. “Vajadzēja gandrīz desmit minūtes.”
Ko? Šķita, ka pārvērtība notika nekavējoties. Tad es blakus ieraudzīju skaistu, pelēku plēsējputnu, augumā nedaudz sīkāku, ar melniem spārnu galiem un zeltainām acīm. Es nezinu, kā, taču biju drošs, ka tā ir klija — tāds putns, nevis cepums.
Klija izdvesa tādu kā čiepstienu: “Ha, ha, ha!” Seidija par mani smējās.
Es atvēru knābi, taču nekas nenāca laukā.
“Ai, jūs abi izskatāties gardi,” Basteta sacīja, aplaizīdama lūpas. “Nē, nē, tas ir, brīnišķīgi. Un tagad aiziet!”
Es izpletu savus cēlos spārnus. Patiesi izdevās! Es biju majestātiskais piekūns, debesu pavēlnieks. Pacēlos no ietves un ietriecos tieši žogā.
“Ha-ha-ha,” aiz muguras nočiepstējās Seidija.
Basteta pieplaka pie zemes un sāka savādi ņurkstēt. Ui, ui. Viņa atdarināja putnus. Es biju redzējis daudzus kaķus tā darām, kad tie lavījās pēc medījuma. Pēkšņi man prātā pazibēja paša nekrologs: Kārters Keins, 14 gadu vecs, miris traģiskā nāvē Parīzē, krītot par upuri māsas kaķim Mafinai.
Izpletu spārnus, atspēros un pēc trim spēcīgiem vēzieniem es jau planēju caur lietu. Seidija bija man tieši aiz muguras. Mēs kopā uznesāmies gaisā.
Jāatzīst, ka sajūta bija vienreizēja. Kopš mazām dienām man sapņos mūždien rādījās, ka lidoju, un pēc tam vienmēr riebās atmosties. Tagad tas nebija sapnis vai ba ceļojums. Tas notika par visiem simt procentiem. Es burāju aukstajās gaisa straumēs virs Parīzes jumtiem. Es redzēju upi, Luvru, dārzus un laukumus. Un peli — ņammīgi.
Koncentrējies, Kārter, es domāju. Nekādu peļu medību. Notēmēju uz Desžardēna savrupmāju, sakļāvu spārnus un šāvos lejup.
Es redzēju jumta dārzu, divkāršās stikla durvis, un balss galvā teica: Neapstājies. Tā ir ilūzija. Tev jāizlaužas caur viņu burvju barjerām.
Pilnīgs neprāts. Es kritu tik strauji, ka, noplīkšķēdams gar stiklu, pārvērstos spalvainā pankūkā, taču nesamazināju ātrumu.
Metos tieši durvīs un izlidoju tām cauri, it kā to nemaz nebūtu. Izplestiem spārniem piezemējos uz galda. Seidija bija turpat uz papēžiem.
Mēs bijām vieni paši bibliotēkas vidū. Līdz šim viss gājis kā pa diedziņu.
Es aizmiedzu acis un vēlējos atgriezties parastajā veidolā. Kad atkal atvēru acis, biju tas pats Kārters, sēdēju uz galda savās vecajās drēbēs ar somu plecā.
Seidija aizvien bija klija.
“Tu vari pārvērsties atpakaļ,” es viņai teicu.
Viņa pielieca galvu un dīvaini mani nopētīja. Tad nikni ieķērcās.
Es pasmaidīju. “Nevari? Esi iestrēgusi?”
Viņa ar savu izcili aso knābi ieķēra man rokā.
“Au!”es iesaucos. “Tā nav mana vaina. Centies taču!” Viņa aizvēra acis un bužināja spalvas, līdz šķita, ka tūlīt vai uzsprāgs, taču tik un tā palika par kliju.
“Neuztraucies,” es mierināju, valdīdams smieklus. “Basteta palīdzēs, tiklīdz būsim prom no šejienes.” “Ha-ha-ha.”
“Stāvi sardzē. Es pameklēšu.”
Istaba bija milzīga: tā drīzāk atgādināja parastu bibliotēku, nevis burvja midzeni. Mēbeles bija no tumša sarkankoka. Visas sienas no grīdas līdz griestiem klāja grāmatu plaukti. Daudz grāmatu atradās arī uz grīdas. Dažas bija sakrautas uz galdiem vai sabāztas mazākos plauktos. Pie loga stāvēja liels atzveltnes krēsls, kurā sēdēt un pīpi kūpināt varētu Šerloks Holmss.
Grīdas dēļi čīkstēja zem soļiem, tā ka sarāvos. Nedzirdēju, ka mājā būtu vēl kāds, taču negribēju riskēt.
Neskaitot stikla durvis, kas veda uz jumtu, vienīgā izeja bija no iekšpuses slēdzamas smagas koka durvis. Tās es aizslēdzu. Pēc tam pabāzu zem roktura krēsla atzveltni. Diez vai tas varētu uz ilgu laiku aizturēt burvjus, taču es iegūtu dažas sekundes, ja kaut kas noietu greizi.
Vai veselu mūžību pārmeklēju grāmatu plauktus. Visas bija sagrūstas juku jukām — nekādas alfabētiskas secības, nekādas numerācijas. Lielākā daļa nosaukumu svešvalodās. Neviena nosaukuma hieroglifiskajā rakstībā. Es cerēju ieraudzīt kādu grāmatu, uz kuras lieliem zelta burtiem būtu rakstīts Tota grāmata, taču nekas tāds nespīdēja.
“Nez kā tā Tota grāmata vispār izskatās?” es prātoju.
Seidija pagrieza galvu un nikni pablenza. Bija visai skaidrs, ka viņa liek man pasteigties.
Kaut te būtu kāds šabti, kas sadabū vajadzīgo, kā tie, kas bija Amosa bibliotēkā, bet te nevienu neredzēju. Vai ari…
Es noņēmu no pleca tēta somu, uzliku uz galda viņa burvju lādīti un noņēmu vāku. Lādītē vēl atradās mazā vaska figūriņa, tieši tur, kur to atstāju. Es pacēlu to un teicu: “Mīklas puika, palīdzi man šajā bibliotēkā atrast Tota grāmatu.”
Viņa vaska acis uzreiz atvērās. “Un kādēļ lai es tev palīdzētu?”
“Jo tev nav izvēles.”
“Ciest nevaru šo argumentu! Nu labi, pacel mani. Es neredzu plauktus.”
Es vadāju viņu pa istabu, rādīdams viņam grāmatas. Jutos diezgan muļķīgi, vadīdams ekskursiju vaska lellei, taču droši vien ne tik muļķīgi, cik Seidija. Viņa aizvien bija putns, skraidelēja turpu šurpu pa galdu un neapmierināti klabināja knābi, cenšoties pārvērsties atpakaļ.
“Apstājies!” Mīklas puika uzsauca. “Šī te ir no senlaikiem.”
Es izņēmu no plaukta plānu, linaudeklā iesietu grāmatu. Tā bija tik maza, ka es būtu to palaidis garām, taču uz vāka pavisam noteikti bija nosaukums hieroglifiskajā rakstībā. Es noliku to uz galda un uzmanīgi atvēru. Tā vairāk atgādināja karti, nevis grāmatu: atlocījās četrās daļās, un manā priekšā bija plats, garš papirusa rullis ar tik seniem rakstiem, ka es knapi varēju atšķirt rakstu zīmes.
Es paskatījos uz Seidiju. “Varu derēt, ka tu spētu to izlasīt, ja nebūtu putns.”
Viņa atkal raudzīja man ieknābt, bet es atrāvu roku. “Mīklas puika,” es sacīju, “kas šis ir par rulli?”
“Laikā pazudusi burvestība,” viņš paziņoja. “Seni vārdi, kam piemīt milzīgs spēks!”
“Un?” es prasīju. “Vai tur teikts, kā sakaut Setu?” “Vēl labāk! Tās nosaukums ir Augļu sikspārņu izsaukšanas grāmatai"
Es blenzu uz viņu: “Tu ko, nopietni?”
“Iešu jokot par ko tādu!”
“Kurš gan gribētu izsaukt augļu sikspārņus?”
“Ha-ha-haSeidija ķērca.
Es pagrūdu rulli malā, un mēs turpinājām meklēt. Pēc minūtēm desmit Mīklas puika sajūsmā iespiedzās.