“Skat! Es atceros šo zīmējumu.”
Tas bija mazs eļļas portrets zeltītā rāmī, pakārts grāmatu plaukta galā. Droši vien bija vērtīgs, jo bija paslēpts aiz zīda aizkariņiem. Uz portretētā džeka sejas gaisma krita no augšas, tāpēc šķita, ka viņš tūlīt stāstīs spoku stāstu.
“Vai tas nav čalis, kas spēlē Vilkati?” es jautāju, jo viņam bija pamatīgi noaudzis žoklis.
“Tu man uzdzen riebumu!” Mīklas puika atcirta. “Tas ir Žans Fransuā Šampolions.”
Kāda sekunde pagāja, tomēr es šo vārdu atcerējos. “Džeks, kas atšifrēja hieroglifus uz Rozetas akmeņa.” “Protams. Desžardēna veconkulis.”
Es atkal paskatījos uz Šampoliona attēlu un varēju saskatīt līdzību. Viņiem abiem bija niknas melnas acis. “Veconkulis? Bet vai tad tas nepadarītu Desžardēnu…” “Aptuveni divsimt gadu vecu,” Mīklas puika apstiprināja. “Tik un tā vēl jaunulis. Vai zināji, ka tad, kad Šampolions atšifrēja hieroglifus, viņš iekrita bezsamaņā uz piecām dienām? Viņš kļuva par pirmo cilvēku ārpus Dzīvības mājas, kam izdevies atbrīvot hieroglifu maģiju, un tā gandrīz nogalināja viņu. Saprotams, tas piesaistīja Pirmā noma uzmanību. Šampolions nomira, pirms paspēja piepulcēties Dzīvības mājai, taču Virslektors pieņēma par mācekļiem viņa pēctečus. Desžardēns ļoti lepojas ar savu ģimeni… taču viņš ir arī nedaudz jūtelīgs, jo ir tāds jauniņais.”
“Tādēļ viņš nesatika ar mūsu ģimeni,” es minēju. “Mēs esam… senili.”
Mīklas puika tarkšķēja nerimis: “Un tavs tēvs saplēsa Rozetas akmeni! Desžardēnam tas ir personisks apvainojums. Ai, būtu tu redzējis tos strīdus, kas šajā istabā norisa starp Džūliusa jaunkungu un Desžardēnu.”
“Tu jau agrāk esi šeit bijis?”
“Vairākkārt! Esmu bijis visur. Es zinu visu.”
Mēģināju iztēloties tēti un Desžardēnu strīdamies šajā telpā. Nebija grūti. Ja Desžardēns ienīda mūsu ģimeni un ja dievi tiecās atrast iemiesotājus, kam bija tādi paši mērķi kā viņiem, kļuva pilnīgi skaidrs, kādēļ Sets gribētu apvienoties ar viņu. Abi alka varas, abi bija viegli aizvainojami un nikni, abi gribēja mani un Seidiju satriekt pīšļos. Un ja Sets tagad slepeni kontrolēja Virslektoru… Man pār seju noritēja sviedru lāse. Es gribēju izkļūt no šīs savrupmājas.
Pēkšņi zem mums kaut kas norībēja, it kā kāds lejā aizvērtu durvis.
“Parādi man, kur atrodas Tota grāmata,” es pavēlēju Mīklas puikam. “Ātri!”
Kamēr virzījāmies gar plauktiem, Mīklas puika man rokās tā sasila, ka es baidījos, vai tas neizkusīs. Viņš nepārtraukti komentēja grāmatas.
“Ai, Valdīšana pār pieciem elementiem!”
“Vai tā ir tā, ko mums vajag?” es jautāju.
“Nē, bet tā ir laba. Kā piejaucēt piecus visuma pamatelementus “zemi, gaisu, ūdeni, uguni un sieru!” Sieru?
Viņš pakasīja savu vaska galvu. “Esmu visai drošs, ka tas ir piektais, jā. Bet ejam tālāk!”
Mēs pievērsāmies nākamajam plauktam. “Nē,” viņš iesaucās. “Nē. Neinteresanti. Neinteresanti. Ai, Klaivs Kaslers! Nē. Nē.”
Jau sāku zaudēt cerības, kad viņš iesaucās: “Re!”
Es sastingu: “Kur tad?”
“Zilā grāmata ar zelta rotājumu,” viņš teica. “Tā, kas…”
Es izvilku to ārā, un visa istaba sāka drebēt.
“…ir ielikta slazdā,” Miklas puika turpināja.
Seidija nepacietīgi ieķērcās. Es pagriezos un ieraudzīju viņu šaujamies gaisā. No griestiem lejup metās kaut kas mazs un melns. Seidija ar to gaisā sadūrās, un melnais pazuda viņas rīklē.
Pirms es spēju piefiksēt, cik tas bija pretīgi, lejā atskanēja signalizācija. No griestiem, griezdamies spalvu un spārnu vērpetē, krita vēl vairāk melno, kas šķita gaisā vairojamies vairumā.
“Lūk, atbilde uz tavu jautājumu,” Miklas puika man teica. “Desžardēns gribētu izsaukt augļu sikspārņus. Paņemsi nepareizo grāmatu, izsauksi augļu sikspārņu sērgu. Tas ir slazds!”
Nejaucēni uzklupa man kā nobriedušam mango: metās man sejā, ķērās rokās. Es sagrābu grāmatu un skrēju uz galdu, bet knapi varēju redzēt. “Seidij, lido prom!” es kliedzu.
“ĶĒRK\” viņa iekliedzās. Cerams, tas nozīmēja — jā.
Sataustījis tēta darba somu, iegrūdu tur grāmatu un Mīklas puiku. Bibliotēkas durvis rībēja. Balsis klaigāja franciski.
Hor, laiks laisties! Es izmisīgi domāju. Un nekādus emu, lūdzu!
Skrēju uz stikla durvīm. Pēdējā brīdi attapos lidojam: atkal kā piekūns metos aukstajā lietū. Plēsoņas maņas man ziņoja, ka uz papēžiem min aptuveni četri tūkstoši niknu augļu sikspārņu.
Taču piekūni ir nežēlīgi ātri. Tiklīdz biju laukā, traucos uz ziemeļiem, cerēdams aizvilināt sikspārņus patālāk
no Seidijas un Bastetas. Es viegli apsteidzu sikspārņus, taču ļāvu tiem turēties tuvumā, lai tie nepadotos. Tad trakā ātrumā apmetu šauru loku un traucos pretī Seidijai un Bastetai, mezdamies lejā ar gandrīz divsimt kilometriem stundā.
Basteta pārsteigta paskatījās augšup, kā es metos lejā uz ietves un kūleņoju, atkal pārvērzdamies par cilvēku. Seidija satvēra mani aiz rokas, un tikai tad es apjēdzu, ka viņa ari atkal ir cilvēks.
“Tas bija briesmīgi,” viņa teica.
“Atkāpšanās stratēģiju, ātri!” es norādīju uz debesīm, no kurienes nenovēršami tuvojās niknu melnu augļu sikspārņu mākonis.
“Luvra,” Basteta paķēra mūs aiz rokām. “Tur ir tuvākais portāls.”
Trīs kvartālu attālumā. Mēs nekādi nepaspēsim.
Tad Desžardēna nama sarkanās durvis atsprāga vaļā, taču mēs negaidījām, kas pa tām iznāks. Mēs skrējām kā traki pa Piramīdu ielu.
19 Pikniks debesīs
sendija
(Labi, Kārter. Atdod man mikrofonu.)
Tātad. Vienreiz brīvdienās esmu bijusi Luvrā, bet tad mani nevajāja neganti augļu sikspārņi. Es būtu pārbijusies līdz nāvei, ja vien pirmām kārtām nedusmotos uz Kārteru. Nespēju noticēt, cik vienaldzīgi viņš uztvēra manu palikšanu putna ādā. Godīgi sakot, es domāju, ka uz visiem laikiem palikšu par kliju un smakšu tai šaurajā, spalvotajā cietumā. Bet viņam pietika nekaunības ņirgāties par mani!
Nosolījos atriebties, taču acumirkli bija jādomā par to, kā palikt dzīvai.
Mēs skrējām aukstajā lietū. Domāju vien par to, kaut uz slapjās ietves nepaslīdētu kāja. Pametu skatu atpakaļ un ieraudzīju, ka mums pakaļ dzenas divi stāvi — vīrieši ar skūtām galvām un kazbārdām, tērpti melnos lietusmēteļos. It kā parasti mirstīgie, tikai rokās mirdzoši zižļi. Slikta zīme.
Sikspārņi mums burtiski mina uz papēžiem. Viens iekoda man kājā. Otrs pinās man matos. Darīju, ko varēju,
lai neapstātos. Vēderā aizvien šķebināja tas mazais riebeklis, ko biju apēdusi kā klija, un, nē, tā nebija mana ideja. Visīstākais pašaizsardzības instinkts!
“Seidij,” Basteta sauca, mums skrienot. “Tev būs tikai dažas sekundes, lai atvērtu portālu.”
“Kur tas ir?” es kliedzu.
Mēs pa Rivoli ielu iebrāzāmies plašā laukumā, ko ieskāva Luvras spārni. Basteta devās tieši uz krēslā spīdošo piramīdu pie ieejas.
“Tu joko,” es teicu. “Tā nav īsta piramīda.”
“Protams, ka ir,” Basteta atbildēja. “Spēku piramīdai piešķir tās forma. Tā ir rampa uz debesīm.”
Tagad sikspārņi ņudzēja visapkārt. Tie koda rokās un lidinājās ap kājām. To pulkam pieaugot, kļuva grūtāk redzēt un kustēties.
Kārters tvēra pēc zobena, taču tad acīmredzot atcerējās, ka tā vairs tur nav. Zobens bija palicis Luksorā. Viņš lādējās un rakņājās pa somu.