“Nebremzējiet,” Basteta brīdināja.
Kārters izvilka savu nūjiņu. Galīgi nikns viņš ar to svieda sikspārnim. Es domāju, ka tas ir bezjēdzīgs žests, taču nūjiņa iemirdzējās baltkvēlē un pamatīgi iebelza sikspārnim pa galvu, notriecot to zemē. Nūjiņa rikošetā atlēca sikspārņu barā, notriekdama sešus, septiņus, astoņus mazos mošķus, pirms atgriezās Kārteram rokā. “Nav slikti,” es teicu. “Tā turpini!”
Piramīda jau bija klāt. Par laimi, laukums bija tukšs. Man galīgi negribējās, lai manu kaunpilno nāvi no augļu sikspārņu rokas kāds ievieto Youtube.
“Viena minūte līdz saulrietam,” Basteta brīdināja. “Pēdējais brīdis atvērt portālu.”
Izšāvusi nažus, viņa sāka kapāt sikspārņus, mēģinādama tos turēt no manis pa gabalu. Kārtera nūjiņa mežonīgi lidinājās, triekdama sikspārņus pa labi un pa kreisi. Es pagriezos pret piramīdu un mēģināju domāt par portālu tā, kā darīju Luksorā, taču bija teju neiespējami koncentrēties.
Kurp tu gribi doties? Izīda iejautājās man prātā.
Ak Dievs, vienalga! Uz Ameriku!
Es aptvēru, ka raudu. Man tas nepatika, taču uzbruka šoks un bailes. Kurp es gribēju doties? Protams, uz mājām! Atpakaļ uz dzīvokli Londonā, atpakaļ uz savu istabu, pie vecvecākiem, skolasbiedriem un vecās dzīves. Taču es nevarēju. Man bija jādomā par tēvu un mūsu misiju. Mums bija jānokļūst pie Seta.
Amerika, es domāju. Tagad!
Laikam mans emociju izvirdums izrādījās iedarbīgs. Piramīda nodrebēja. Stikla sienas iemirdzējās, un celtnes virsotne sāka spīdēt.
Parādījās virpulis. Vienīgā nelaime: tas planēja tieši virs piramīdas virsotnes.
“Rāpies,” Basteta pavēlēja. Viņai viegli teikt — viņa bija kaķis.
“Mala ir pārāk stāva,” Kārters protestēja.
Viņš bija labi pastrādājis ar sikspārņiem. Apdulluši sikspārņi čupām vien grēdojās uz ietves, taču ap mums aizvien vēl lidinājās gana daudz, kozdami ik kailas ādas pleķī, turklāt tuvojās burvji.
“Es jūs atstāšu,” Basteta teica.
“Kā, lūdzu?” Kārters iebilda, taču Basteta sagrāba viņu aiz apkakles un biksēm un pasvieda uz augšu.
Kārters ļoti neveikli aiztenterēja līdz virsotnei un ieslīdēja tieši portālā.
“Tagad tu, Seidij,” Basteta teica. “Aiziet!”
Pirms es spēju spert soli, vīrieša balss sauca: “Stāt!” Es muļķīgi sastingu. Balss skanēja tik pavēloši, ka bija grūti neklausīt.
Abi burvji tuvojās. Garākais runāja nevainojamā angļu valodā: “Padodieties, mis Keina, un atdodiet saimnieka īpašumu.”
“Seidij, neklausies,” Basteta brīdināja. “Nāc šurp.” “Kaķu dieviete jūs māna,” burvis teica. “Viņa pameta savu posteni. Viņa mūs visus pakļāva briesmām. Viņa iegrūdīs jūs postā.”
Es jutu, ka viņš nemelo. Viņš bija pilnīgi pārliecināts par saviem vārdiem.
Es pagriezos pret Bastetu. Viņa stāvēja pārvērstu seju. Izskatījās sāpināta, apbēdināta.
“Ko viņš ar to domā?” es jautāju. “Ko tu esi nodarijusi?
“Mums jāiet,” viņa brīdināja. “Vai arī viņi mūs nogalinās.”
Es paskatījos uz portālu. Kārters jau bija projām. Tas visu izšķīra. Es netaisījos viņu pazaudēt. Lai kā viņš krita uz nerviem, nekā cita man nebija. (Diezgan nomācoši, vai ne?)
“Pasvied mani,” es teicu.
Basteta satvēra mani. “Uz tikšanos Amerikā!” Tad viņa uzmeta mani piramīdā.
Es dzirdēju burvi aurojam: “Padodieties!” Un sprādziens sadragāja stiklu turpat pie auss. Tad es ielēcu smilšu virpuli.
Atjēdzos mazā, iztapsētā istabā ar pelēkām sienām un metāla logu rāmjiem. Pirmajā mirklī izskatījās pēc smalkas saldētavas. Grīļīgi apsēdos un pamanīju, ka esmu izmirkusi aukstos sviedros.
“Uff? es novilku. “Kur mēs esam?”
Pie loga stāvēja Kārters un Basteta. Laikam jau labu laiku pie samaņas, jo abi bija sakopušies.
“Nāc, tev jāredz,” Kārters teica.
Es līgodamās piecēlos kājās un gandrīz atkal apgāzos, kad ieraudzīju, cik augstu atrodamies.
Zem mums pletās visa pilsēta, tas ir, zemu zem mums, vairāk nekā simt metrus lejā. Gandrīz likās, ka aizvien esam Parīzē, jo pa kreisi aizvijās upe un zeme bija pārsvarā līdzena. Zem ziemīgām debesīm gar parkiem un apļveida krustojumiem slējās baltas ēkas. Taču gaisma nebija pareizā. Šeit aizvien bija pēcpusdiena, tātad būsim devušies uz rietumiem. Un, kamēr mans skats slīdēja uz gara kvadrātveida zāliena otru galu, es pieķēru sevi blenžam uz savrupmāju, kas izskatījās savādi pazīstama.
“Vai tas ir… Baltais nams?”
Kārters pamāja. “Tu mūs aizvedi uz Ameriku. Uz Vašingtonu, Kolumbijas apgabalu.”
“Bet mēs esam mākoņos!”
Basteta ieķiķinājās. “Tu neprecizēji pilsētu Amerikā, vai ne?”
“Nu… nē.”
“Tāpēc atvērās ASV standarta portāls — lielākais Ēģiptes spēka avots Ziemeļamerikā.”
Es blenzu uz viņu, neko nesaprazdama.
“Lielākais obelisks, kāds jebkad uzcelts,” viņa teica. “Vašingtona piemineklis.”
Man atkal uznāca reibonis, un es atkāpos no loga. Kārters satvēra mani aiz pleca un palīdzēja apsēsties.
“Tev jāatpūšas,” viņš teica. “Tu biji atslēgusies… cik ilgi, Basteta?”
“Divas ar pusi stundas,” viņa atbildēja. “Man žēl, Seidij. Vairāku portālu atvēršana vienā dienā ir smags darbs, pat, ja palīdz Izīda.”
Kārters sarauca uzacis. “Bet vajadzēs vēl, vai ne? Šeit vēl saule nav rietējusi. Mēs vēl varam izmantot portālus. Atvērsim vienu un dosimies uz Arizonu. Tur ir Sets.” Basteta saknieba lūpas. “Seidija nevar atvērt vēl vienu portālu. Tas draud ar pārslodzi. Man nepiemīt šādas dotības. Bet tu, Kārter… nu tev ir citi talanti. Neapvainojies.”
“Ai, nē,” viņš burkšķēja. “Varu derēt, ka pasauksi mani nākamreiz, kad vajadzēs apsist pāris augļu sikspārņu.” “Turklāt,” Basteta sacīja, “pēc izmantošanas portālam ir vajadzīgs atdzišanas laiks. Neviens nevarēs izmantot Vašingtona pieminekli…”
“Turpmākās divpadsmit stundas,” Kārters lādējās. “Piemirsās.”
Basteta pamāja. “Bet tad jau būs sākušās Dēmonu dienas.”
“Tātad mums līdz Arizonai jātiek pa citu ceļu,” Kārters teica.
Pieļauju, viņš pat nedomāja likt man justies vainīgai, taču tieši tā es jutos. Netiku visu līdz galam pārdomājusi, un tagad mēs bijām iestrēguši Vašingtonā.
Ar acs kaktiņu pašķielēju uz Bastetu. Uz mēles bija jautājums par to, ko gribēja teikt tie, pie Luvras, sakot, ka viņa mūs iznīcinās, taču bija bail. Es gribēju ticēt, ka viņa ir mūsu pusē. Varbūt, ja došu iespēju, viņa pati pastāstīs.
“Vismaz tie burvji nevar mums sekot,” es izmetu.
Basteta vilcinājās. “Caur portālu ne, taču Amerikā ir citi burvji. Un vēl ļaunāk… Seta rokaspuiši.”
Man sirds salēcās, jau Dzīvības māja bija gana baiga, bet, kad atcerējos Setu un ko viņa rokaspuiši bija pastrādājuši Amosa namā…
“Kas ir tajā Tota buramvārdu grāmatā?” es jautāju. “Vai vismaz esam noskaidrojuši, kā uzveikt Setu?”
Kārters norādīja uz istabas stūri. Uz Bastetas lietusmēteļa bija izklāta tēta burvju rīku lāde un zilā grāmata, ko nozagām Desžardēnam.
“Varbūt tu kaut ko sapratīsi,” Kārters teica. “Mēs ar Bastetu nevarējām to salasīt, pat Mīklas puikam nebija ne jausmas.”
Es paņēmu grāmatu, kas īstenībā bija sadaļās salocīts rullis. Papiruss bija tik trausls, ka baidījos tam pieskarties. Lapa no vienas vietas bija nosēta ar hieroglifiem un attēliem, taču es tos nespēju atšifrēt. Šķita, it kā mana lasītprasme būtu izslēgta.