Izīda? Es iejautājos. Drusku palīdzēsi?
Viņas balss klusēja. Varbūt es viņu esmu nomocījusi. Vai arī viņa uz mani dusmojās, ka neļāvu pārņemt savu ķermeni tā, kā Hors bija licis darīt Kārteram. Zinu — egoistiski no manas puses.
Es vīlusies aizvēru grāmatu. “Viss darbs vējā.”
“Kuš, kuš,” Basteta mierināja. “Nav tik traki.”
“Vai ne,” es attraucu. “Mēs esam iestrēguši Vašingtonas apgabalā. Mums ir divas dienas, lai nokļūtu Arizonā un apturētu dievu, kuru mēs nezinām, kā apturēt. Bet, ja mēs to neizdarīsim, nekad vairs neieraudzīsim tēti vai Amosu, un pasaule var aiziet bojā.”
“Tā tik uz priekšu!” Basteta moži teica. “Bet tagad — pikniks.”
Viņa uzsita knipi. Gaiss novirmoja, un uz paklāja parādījās divas Friskies bundžas un divas piena pudeles.
“Hmm,” Kārters novilka. “Vai tu vari uzburt kādu cilvēku ēdienu?”
Gaiss atkal novirmoja. Parādījās šķīvis ar ceptām siermaizēm, čipsi un kolas sešpaka.
“Ņamm,” es teicu.
Kārters kaut ko nomurmināja zem deguna. Es pieļauju, ka cepts siers nebija starp favorītiem, taču viņš paņēma sviestmaizi.
“Mums drīz jādodas prom,” viņš teica ēzdams. “Nu… tūristu dēļ un vispār.”
Basteta papurināja galvu. “Vašingtona pieminekli slēdz sešos. Tūristi ir projām. Varam arī pārlaist nakti. Ja jāceļo Dēmonu dienās, labāk to darīt dienas gaismā.” Laikam visi bijām pārguruši, jo neviens neierunājās, līdz bijām paēduši. Es apēdu trīs sviestmaizes un izdzēru divas kolas. Bastetas dēļ visa telpa smirdēja pēc zivju Friskies, turklāt pēc tam viņa sāka laizīt roku, it kā gatavotos nomazgāties pa kaķu modei.
“Varbūt nevajag?” es ieteicos. “Krīt uz nerviem.”
“Ai,” viņa pasmaidīja. “Atvaino.”
Es aizvēru acis un atspiedos pret sienu. Bija labi atpūsties, taču es aptvēru, ka telpā nemaz nav kluss. Šķita, ka visa celtne klusi san, tā ka galva un zobi trīcēja līdzi. Es atvēru acis un apsēdos. Es to jutu.
“Kas tas ir?” es jautāju. “Vējš?”
“Burvju enerģija,” Basteta atbildēja. “Es jau teicu, ka šis ir ļoti spēcīgs piemineklis.”
“Bet tas taču ir jauns. Tāpat kā Luvras piramīda. Kāpēc tas ir maģisks?”
“Senie ēģiptieši bija izcili celtnieki, Seidij. Viņi izvēlējās formas — obeliskus un piramīdas —, kam piemita simboliska maģija. Obelisks attēlo akmenī pārvērstu saules staru — dzīvību devēju staru no sākotnējā dievu valdnieka Ra. Nav svarīgi, kad būve ir uzcelta — tā tik un tā ir ēģiptiešu. Tāpēc visus obeliskus var izmantot, lai atvērtu vārtus uz Duātu vai atsvabinātu tos, kam spēks…”
“Vai iesprostotu,” es teicu, “kā tevi Kleopatras adatā.” Viņas seja satumsa. “Faktiski es nebiju ieslodzīta obeliskā. Mans cietums bija maģiski radīts bezdibenis Duātā, bet obelisks bija durvis, ko jūsu vecāki izmantoja, lai mani izlaistu. Bet— jā. Visi Ēģiptes simboli ir punkti, kuros koncentrēts maģisks spēks. Tā ka obelisku var droši izmantot, lai ieslodzītu dievus.”
Man mieru nelika kāda doma, taču es nespēju to īsti ietvert vārdos. Kaut kas saistīts ar mammu, Kleopatras adatu un tēva pēdējo solījumu Britu muzejā — es vērsīšu visu par labu.
Tad es atminējos Luvru un burvja izteikto piezīmi. Basteta šobrīd izskatījās tik nikna, ka man gandrīz bija bail jautāt, taču tikai tā es varēju saņemt atbildi. “Burvis teica, ka tu pameti savu posteni. Ko viņš ar to domāja?”
Kārters sarauca pieri. “Kad tad?”
Es pastāstīju, kas notika pēc tam, kad Basteta viņu iesvieda portālā.
Basteta sakrāva tukšās Friskies bundžas kaudzē. Neizskatījās, ka viņai gribētos atbildēt.
“Kad atrados ieslodzījumā,” viņa beidzot ierunājās, “Es… es nebiju viena. Es biju ieslodzīta kopā ar… haosa radību.”
“Vai tas ir slikti?” es jautāju.
Spriežot pēc Bastetas sejas, atbilde bija apstiprinoša. “Burvji tā bieži dara: iesprosto dievu kopā ar briesmoni, lai mums nebūtu laika mēģināt bēgt. Es miljardiem gadu cīnījos ar šo briesmoni. Kad jūsu vecāki mani atbrīvoja…”
“Ari briesmonis izspruka?”
Basteta vilcinājās mazliet ilgāk, nekā man gribētos.
“Nē. Mans ienaidnieks nevarēja izbēgt.” Viņa dziļi ieelpoja. “Jūsu mātes pēdējā burvestība noslēdza vārtus. Ienaidnieks vēl bija iekšā. Bet to arī burvis bija domājis. Viņaprāt, mans postenis bija mūžīga cīņa ar šo briesmoni.”
Tas skanēja patiesi: it kā viņa dalītos sāpīgās atmiņās, taču neizskaidroja burvja stāsta otro daļu. Viņa mūs visus pakļāva briesmām. Es centos saņemt dūšu, lai pajautātu, kas tas bija par briesmoni, kad Basteta piecēlās.
“Es došos izlūkos,” viņa strupi noteica. “Būšu atpakaļ.”
Mēs klausījāmies, kā viņas soļi atbalsojas kāpnēs.
“Viņa kaut ko slēpj,” Kārters teica.
“Pats to izdomāji, ko?” es pajautāju.
Viņš aizgriezās, un es uzreiz nokaunējos.
“Piedod,” es teicu. “Vienkārši… ko mēs iesāksim?”
“Glābsim tēti. Ko citu mēs varam darīt?” Viņš paņēma nūjiņu un virpināja to pirkstos. “Vai tu domā, ka viņš tiešām plānoja… nu, saproti, atvest atpakaļ mammu?”
Es gribēju teikt jā. Vairāk par visu pasaulē. Es gribēju ticēt, ka tas ir iespējams. Taču pieķēru pati sevi noliedzoši kratām galvu. Kaut kas te nešķita pareizi. “Iskanders man kaut ko pastāstīja par mammu,” es teicu. “Viņa bija zintniece. Viņa varēja paredzēt nākotni. Viņš teica, ka mamma likusi pārdomāt dažas iesīkstējušas idejas.”
Tā bija mana pirmā izdevība pastāstīt Kārteram par sarunu ar veco burvi, tādēļ es visu sīki paskaidroju.
Kārters savilka uzacis. “Tavuprāt, tam ir kāds sakars ar to, kādēļ mamma nomira. Viņa kaut ko ieraudzīja nākotnē?”
“Es nezinu.” Lūkoju atcerēties laiku, kad man bija seši gadi, taču atmiņa diemžēl miglojās. “Kad viņi mūs pēdējo reizi aizveda uz Angliju, vai tev nešķita, ka viņi steidzas — it kā būtu kārtojams kas ļoti svarīgs?”
“Noteikti.”
“Vai, tavuprāt, Bastetas atbrīvošana būtu ļoti svarīga? Es viņu, protams, mīlu, bet vai viņa ir tik svarīga, ka būtu jāmirst7 ."
Kārters vilcinājās. “Droši vien ne.”
“Nu, lūk. Manuprāt, tētim un mammai padomā bija kas svarīgāks, kaut kas, ko viņi nenoveda līdz galam. Varbūt tāpēc tētis devās uz Britu muzeju — pabeigt iesākto, lai kas tas arī būtu. Vērst visu par labu. Un kādēļ neviens mums nepastāstīja, ka mūsu ciltskoks stiepjas vai miljardu gadu senatnē līdz kaut kādiem dievus iemiesojošiem faraoniem? Kāpēc tētis nepastāstīja?”
Kārters ilgi klusēja.
“Varbūt tētis mūs sargāja,” viņš teica. “Dzīvības māja mūsu ģimenei neuzticas, it īpaši pēc tā, ko sastrādājuši tētis un mamma. Amoss teica, ka tikām audzināti atsevišķi ar nolūku, lai mēs, tā teikt, neprovocētu viens otra burvju spējas.”
“Sasodīti stulbs iemesls, lai mūs šķirtu,” es nomurmināju.
Kārters uz mani savādi paskatījās, un es sapratu, ka sacītais var izklausīties pēc komplimenta.
“Es tikai gribēju teikt, ka viņiem vajadzēja būt godīgiem,” es steigšus turpināju. “Ne jau ka es gribētu pavadīt vairāk laika ar savu apnicīgo brāli.”
Viņš nopietni pamāja ar galvu. “Protams.”
Mēs sēdējām un klausījāmies obeliska burvju sanoņā. Pūlējos atcerēties pēdējo reizi, kad mēs ar Kārteru būtu vienkārši sarunājušies.
“Vai tavs, hmm…” es papliķēju pa galvu. “Tavs draugs ir noderīgs?”