Viņa stāvēja man līdzās, cieši lūkodamās uz sīko stāvu sniegā, un es sapratu, ka viņas teiktajā bija loģika. Zvērs bija aptuveni simt piecdesmit metru lejāk. Kā gan es varēju redzēt tā acis?
“Tev aizvien ir piekūna redze,” Basteta minēja. “Un tev taisnība, Kārter. Spīdošās acis nozīmē, ka radījums ir mūs uzodis.”
Es paskatījos uz viņu un gandrīz salēcos. Mati Bastetai uz galvas slējās stāvus, it kā viņa būtu iebāzusi pirkstu rozetē.
“Emm, Basteta?” es jautāju.
“Ko?”
Mēs ar Seidiju saskatījāmies. Viņa bez skaņas izrunāja vārdu bail. Tad es atcerējos, kā Mafinas aste mūždien izpūra, kad kaķi kaut kas iztrūcināja.
“Neko,” es atbildēju, lai arī tas, ka Seta zvērs bija tik bīstams, ka mūsu dievietei mati slējās stāvus, noteikti bija ļoti slikta zīme. “Kā lai tiekam no šejienes projām?” “Jūs nesaprotat,” Basteta sacīja. “Seta zvērs ir nepārspējams mednieks. Ja viņš mūs ir uzodis, nekas viņu neapturēs.”
“Kāpēc to sauc par Seta zvēru?” Seidija satraukti pajautāja. “Vai tad tam nav sava vārda?”
“Ja būtu,” Basteta atbildēja, “jūs to negribētu izrunāt. To pazīst tikai kā Seta zvēru — Sarkanā valdnieka briesmoni. Viņam piemīt Seta spēks, viltība… un ļaunā daba.” “Burvīgi,” Seidija noteica.
Zvērs ošņājās gar pieminekli un rūkdams novērsās.
“Šķiet, ka tam nepatīk obelisks,” es bildu.
“Tā ir,” Basteta apstiprināja. “Pārāk daudz Maatas enerģijas. Taču tas viņu ilgi neaizkavēs.”
Kā pēc pavēles Seta zvērs uzlēca uz pieminekļa sāna un, cirzdams nagus akmenī, sāka rāpties kā lauva kokā. “Nu ir sūdi,” es teicu. “Pa liftu vai trepēm?”
“Abējādi būs par lēnu,” Basteta atbildēja. “Atkāpieties no loga.”
Viņa izšāva savus dunčus, pārgrieza stiklu un izsita to no rāmja, iedarbinādama trauksmes signalizāciju. Skatu telpā iepūta stindzinošs vējš.
“Nāksies laisties,” Basteta kliedza. “Tā ir vienīgā iespēja.”
“Nē!” Seidija nobāla. “Tikai ne atkal par kliju.” “Seidij, viss kārtībā,” es mierināju.
Viņa pārbijusies kratīja galvu.
Es satvēru viņas roku. “Es palikšu ar tevi. Es pārliecināšos, ka tu pārvērties atpakaļ.”
“Seta zvērs ir ticis līdz pusei,” Basteta brīdināja. “Mēs zaudējam laiku.”
Seidija paskatījās uz Bastetu. “Un ko tu? Tu nemāki lidot.”
“Es lēkšu,” viņa atbildēja. “Kaķi vienmēr krīt uz kājām.”
“Te ir vairāk nekā simt metru!” Seidija iesaucās. “Simt septiņdesmit,” Basteta precizēja. “Es novērsīšu Seta zvēra uzmanību, aizkavēšu viņu.”
“Tevi nobeigs,” Seidijas balss iedrebējās. “Lūdzu, es nevaru zaudēt arī tevi.”
Basteta izskatījās mazliet izbrīnīta, tad pasmaidīja
un uzlika roku Seidijai uz pleca. “Ar mani viss būs kārtībā, mīļā. Tiekamies Reigana Nacionālajā lidostā, A terminālī. Esi gatava skriet.”
Pirms paspēju ko iebilst, Basteta izlēca pa logu. Man sirds gandrīz apstājās. Viņa planēja tieši pretī ietvei. Es biju pārliecināts, ka viņa nositīsies, taču krītot viņa izpleta rokas un kājas un šķita atpūšamies.
Viņa pabrāzās tieši garām Seta zvēram, kas izgrūda baigu kliedzienu kā ievainotais kaujas laukā, tad pagriezies aizlēkšoja viņai pakaļ.
Piezemējusies uz abām kājām, Basteta metās skriešus. Viņa droši vien bija kritusi ar kādiem simt kilometriem stundā. Seta zvērs nebija tik veikls. Tas piezemējās tik smagi, ka ietve ielūza, pakliboja dažus soļus, taču nelikās ievainots. Tad tas aizjoza pakaļ Bastetai un drīz jau mina viņai uz papēžiem.
“Viņai neizdosies,” Seidija raizējās.
“Nekad nenovērtē kaķi par zemu,” es teicu. “Tagad mūsu kārta. Esi gatava?”
Viņa dziļi ieelpoja. “Labi. Pirms es pārdomāju.” Manā priekšā uzreiz parādījās melnspārnota klija, kas vēcināja spārnus, lai stiprajā vējā nezaudētu līdzsvaru. Es vēlējos kļūt par piekūnu. Tas notika vēl vieglāk nekā iepriekš.
Pēc brīža mēs planējām pār Vašingtonu aukstajā rīta gaisā.
Lidostu atrast bija viegli. Reigana Nacionālā lidosta bija tik tuvu, ka varēja redzēt pāri Potomakai nolaižamies lidmašīnas.
Grūtākais bija atcerēties, ko es daru. Ikreiz, ieraugot peli vai vāveri, es instinktīvi novirzījos no kursa. Pāris reižu pieķēru sevi gatavu mesties lejā un man nācās apvaldīt kārdinājumu. Vienreiz paskatījos atpakaļ un ieraudzīju, ka esmu vairāk nekā kilometru priekšā Seidijai, kas bija devusies pati savās medībās. Man bija jāpiespiež sevi pielidot viņai līdzās un pievērst viņas uzmanību.
Nepieciešams gribasspēks, lai paliktu par cilvēku, brīdināja Hora balss. Jo ilgāku laiku pavadīsi kā plēsējputns, jo vairāk domāsi kā plēsējputns.
Ko neteiksi, es nodomāju.
Es varu palīdzēt, viņš mudināja. Nodod vadību man.
Ne šodien, putna galva.
Beidzot es aizvirzīju Seidiju uz lidostu, un mēs sākām meklēt vietu, kur atkal pārvērsties cilvēku izskatā. Nolaidāmies uz autostāvvietas jumta.
Es vēlējos atkal kļūt par cilvēku. Nekas nenotika.
Kaklu aizžņaudza panika. Aizmiedzu acis un iztēlojos tēta seju. Domāju, kā man viņa pietrūkst, ka man viņš jāatrod.
Kad atvēru acis, biju pārvērties atpakaļ. Diemžēl Seidija aizvien bija klija, plivinājās ap mani un satraukti ķērca. “Ha-ha-ha!" Māsas skatiens bija neprātīgs, un šoreiz es sapratu, cik ļoti viņa nobijusies. Jau pirmo reizi viņai bija gana grūti izkļūt no putna ādas. Ja otrā reize prasīs vēl vairāk enerģijas, viņai var draudēt nopietnas nepatikšanas.
“Viss ir labi.” Es pietupos, cenzdamies kustēties lēnām. “Seidij, necenties par katru cenu. Atslābinies.”
“Ha\” Viņa sakļāva spārnus. Krūtis cilājās.
“Paklau, man palīdzēja domas par tēti. Atceries, kas tev ir svarīgs. Aizver acis un domā par savu cilvēka dzīvi.” Viņa aizvēra acis, taču gandrīz uzreiz satraukti ieķērcās un savēcināja spārnus.
“Stop!” es saucu. “Nelido prom!”
Viņa pielieca galvu un lūdzoši bubināja. Es sāku runāt ar viņu kā ar nobijušos dzīvnieku. Pie vārdiem pat nepiedomāju. Tikai centos saglabāt rāmu garu. Taču pēc minūtes pamanīju, ka stāstu viņai par ceļojumiem kopā ar tēti un atmiņām, kas bija man palīdzējušas izrauties no putna veidola. Stāstīju par reizi, kad mēs ar tēti iestrēgām Venēcijas lidostā un es apēdu tik daudz kanoli, ka man palika slikti. Es pastāstīju viņai par to, kā reiz Ēģiptē atradu zeķē skorpionu un tētis to nosita ar TV tālvadības pulti. Es pastāstīju, kā mēs reiz pašķīrāmies Londonas metro un cik ļoti man bija bail, līdz tētis mani beidzot atrada. Izstāstīju viņai diezgan kaunpilnas lietas, ko pirms tam nevienam nebiju atklājis, jo kam gan lai es tās stāstītu? Man likās, ka Seidija klausās. Vismaz viņa vairs nevēcināja spārnus. Viņas elpa palēninājās. Viņa kļuva ļoti mierīga, un acīs vairs nebija tādas panikas.
“Labi, Seidij,” es beidzot teicu. “Man ir ideja. Lūk, ko mēs darīsim.”
Es izņēmu tēta burvju lādi no ādas somas, aptinu somu ap apakšdelmu un nostiprināju ar siksnām, cik labi pratu. “Sēdies virsū!”
Seidija pacēlās gaisā un nosēdās man uz rokas. Viņas asie nagi dūrās man ādā pat caur manu improvizēto rokas sargu.
“Mēs dabūsim tevi atpakaļ,” es teicu. “Turpini mēģināt. Atslābinies un domā par savu cilvēka dzīvi. Tev izdosies, Seidij. Es zinu. Līdz tam es tevi panesīšu.”
«Y T »
Ha.
“Uz priekšu,” es teicu. “Uzmeklēsim Bastetu.”
Ar māsu uz rokas es devos uz liftu. Pie durvīm gaidīja kāds uzņēmējs ar čemodānu uz riteņiem. Mani ieraugot, viņa acis iepletās. Es droši vien izskatījos diezgan dīvaini: garš, melnādains puisis netīrās, noplukušās ēģiptiešu drānās ar savādu lādi padusē un putnu otrā rokā.