“Kā sviežas?” es jautāju.
“Es kāpšu pa trepēm.” Viņš aizsteidzās.
Ar liftu nobraucu līdz pirmajam stāvam. Mēs ar Seidiju aizgājām līdz ietvei izlidošanas zonā. Es izmisīgi skatījos apkārt, cerēdams ieraudzīt Bastetu, bet tā vietā pievērsu policista uzmanību. Vīrietis sarauca uzacis un sāka slāt uz manu pusi.
“Esi mierīga,” es teicu Seidijai. Pretodamies vēlmei bēgt, es pagriezos un gāju iekšā pa virpuļdurvim.
Ir tā, ka policistu tuvumā es vienmēr sajūtos nedaudz neomulīgi. Atceros, ka tad, kad man bija kādi septiņi vai astoņi gadi un es vēl biju mazs, jauks bērnelis, tā nebija problēma; taču, kolīdz man apritēja vienpadsmit gadu, uz mani sāka blenzt: ko tas sīkais te dara? Vai viņš kaut ko nospers? Es zinu, ka smieklīgi, taču tā ir. Es nesaku, ka tā dara visi policisti, taču, ja kāds tā nedara, tas, teiksim tā, ir patīkams pārsteigums.
Šī nebija no patīkamajām reizēm. Es zināju, ka policists man sekos, un es zināju, ka man jāizturas mierīgi un jāiet mērķtiecīgi…, kas nav viegli izdarāms, ja uz rokas sēž klija.
Ziemassvētku brīvdienas — lidosta bija diezgan pilna: galvenokārt ģimenes, kas stāv rindā pie biļešu kasēm, bērni, kas strīdējās, un vecāki, kas marķēja bagāžu. Es prātoju, nez kā tas varētu būt: parasts ģimenes ceļojumus, bez nekādām maģiskām problēmām un briesmoņiem, kas dzenas pakaļ.
Stop, es sev teicu. Tev ir darbs darāms.
Taču es nezināju, kurp iet. Vai Basteta būs aiz drošības kontroles zonas vai pirms? Man ejot pa termināli, pūlis pašķīrās. Ļaudis blenza uz Seidiju. Es zināju, ka nevaru klaiņot apkārt, izskatīdamies apmaldījies. Tas bija tikai laika jautājums, līdz poliči…
“Jaunais cilvēk!”
Es pagriezos. Tas bija policists no āra. Seidija ieķērcās, un policis atkāpās, uzlikdams roku uz sava steka.
“Šeit nevar ienest dzīvniekus,” viņš man skaidroja.
“Man ir biļetes…” es mēģināju aizsniegt kabatas. Tad es atcerējos, ka biļetes ir pie Bastetas.
Policis nikni palūrēja. “Nāc līdzi.”
Pēkšņi atskanēja sievietes balss: “Te tu esi, Kārter!”
Basteta steidzās šurp, spraukdamās caur pūli. Nekad mūžā nebiju tā priecājies ieraudzīt ēģiptiešu dievu.
Viņa sazin kā bija paspējusi pārģērbties. Mugurā gaišsārts bikškostīms, daudz zelta rotu un kašmira mētelis, tādēļ viņa izskatījās kā pārtikusi uzņēmēja. Nepievērsdama uzmanību policim, viņa mani nopētīja un sarauca degunu. “Kārter, es taču tev teicu, lai nevelc tās drausmigās medību drēbes. Godīgi sakot, izskatās, it kā tu būtu nakšņojis uz lauka!”
Viņa izvilka kabatlakatu un aizrautīgi berza man seju, kamēr policists noraudzījās.
“Ai, kundze,” viņš beidzot saņēmās. “Vai tas ir jūsu…” “Krustdēls,” Basteta meloja. “Piedodiet, policista kungs. Mēs dodamies uz Memfisu, kur notiks sacensības medībās ar piekūnu. Es ceru, ka viņš nav sagādājis problēmas. Mēs nokavēsim lidojumu!”
“Emm, piekūns nevar lidot…”
Basteta ieķiķinājās. “Protams, ka var, policista kungs. Tas taču ir putns!”
Viņa seja piesarka. “Es gribēju teikt — lidmašīnā.” “Ak tā? Mums dokumenti ir kārtībā.” Man par pārsteigumu viņa izvilka aploksni un pasniedza to policim kopā ar mūsu biļetēm.
“Saprotu,” policis teica. Viņš apskatīja mūsu biļetes. “Jūs esat iegādājušies… pirmo klasi savam piekūnam.” “Vispār tā ir melnā klija,” Basteta skaidroja. “Bet, jā, tas ir ļoti temperamentīgs putns. Laureāts, saprotiet. Lieciet tam sēdēt autobusā un piedāvājiet krekerus, un es neatbildu par sekām. Nē, mēs vienmēr lidojam pirmajā klasē, vai ne, Kārter?”
“Emm, jā… Minnas tant.”
Viņa man uzmeta skatienu, kas pauda: par to tu atrausies. 'lād viņa atkal uzsmaidīja policim, kas atdeva atpakaļ mūsu biļetes un Seidijas “dokumentus”.
“Un tagad ar jūsu atļauju, policista kungs, mēs dosimies. Starp citu, ļoti izskatīga uniforma. Vai jūs trenējaties?” Pirms viņš paspēja atbildēt, Basteta saķēra mani aiz rokas un stiepa uz tuvāko drošibas kontroles punktu. “Neatskaties,” viņa klusi teica.
Tiklīdz bijām ap stūri, Basteta pavilka mani malā pie uzkodu automāta.
“Seta zvērs ir tuvu,” viņa teica. “Labākajā gadījumā mums ir dažas minūtes. Kas ir ar Seidiju?”
“Viņa nevar…” es murmināju. “Es īsti nezinu.” “Nekas, nāksies to nokārtot lidmašīnā.”
“Kā tu paspēji pārģērbties?” es jautāju. “Un dokuments putnam…”
Viņa vienaldzīgi atmeta ar roku. “Ai, mirstīgajiem prātiņš vājš. Tas dokuments ir tukšs biļetes vāciņš. Bet manas drēbes nav īsti mainījušās. Tas ir tikai glamūrs.” Paskatījies vērīgāk, pamanīju, ka viņai ir taisnība. Jaunās drēbes mirguļoja kā mirāža pār ierasto leopardādas bodiju. Tiklīdz viņa uz to norādīja, maģija šķita vāja un pamanāma.
“Mēģinām tikt līdz izejai pirms Seta zvēra,” viņa teica. “Būs vieglāk, ja noglabāsi savas mantas Duātā.” “Ko?”
“Tu taču negribi stibit to kasti padusē visu laiku? Izmanto Duātu par mantu glabātavu.”
“Kā?”
Basteta nobolīja acis. “Nē, nudien, ko mūsdienās māca burvjiem?”
“Mums bija aptuveni divdesmit sekunžu ilga nodarbība!”
“Vienkārši iztēlojies telpu gaisā, piemēram, plauktu vai dārgumu lādi…”
“Skapīti?” es jautāju. “Man nekad nav bijis skolas skapīša.”
“Labi. Uzliec tam atslēgu ar ciparu kombināciju, kādu vien vēlies. Iztēlojies, ka atver skapīti ar šo kombināciju. Tad iebāz iekšā kasti. Kad tev to atkal vajadzēs, vienkārši iztēlojies to, un tā parādīsies.”
Mani māca skepse, bet es iztēlojos skapīti. Es tam uzliku kombināciju 13/32/33 — Lakers atvaļinātie numuri: Čemberlens, Džonsons, Abduldžabars. Izvilku tēta burvju lādi un palaidu to vaļā, pārliecināts, ka tā sašķīdīs uz grīdas, taču tā pazuda.
“Forši,” es noteicu. “Esi droša, ka dabūšu to atpakaļ?” “Nē,” Basteta atcirta. “Tagad ejam!”
22 Lerojs satiek nolemtības skapīti
kārters
Nekad vēl nebiju gājis caur drošības kontroli ar dzīvu plēsējputnu uz rokas. Es domāju, ka tas radīs aizkavēšanos, taču tā vietā drošības kontroles darbinieki mūs novirzīja uz īpašu rindu. Viņi pārbaudīja mūsu dokumentus. Basteta daudz smaidīja, flirtēja ar drošības kontroles darbiniekiem un teica, ka viņi droši vien nodarbojoties ar sportu, un viņi mūs izlaida cauri. Bastetas naži nenopīkstēja, tā ka tos viņa droši vien bija noglabājusi Duātā. Drošības kontroles darbinieki pat nemēģināja izlaist Seidiju caur rentgena iekārtu.
Es ņēmu atpakaļ savas kurpes, kad no otras drošības kontroles puses izdzirdēju kliedzienu.
Basteta nolamājās ēģiptiešu valodā. “Mēs kustamies pārāk lēni.”
Es atskatījos un ieraudzīju Seta zvēru skrienam pa termināli un grūžam pasažierus nost no ceļa. Viņa jocīgās truša ausis grozījās uz visām pusēm. No liektā, zobainā snuķa pilēja putas, bet zarotā aste kūļājās apkārt, meklēdama, kam iedzelt.
“Alnis!” kāda dāma iekliedzās. “Traks alnis!”
Visi sāka kliegt un skriet, kur pagadās, bloķēdami Seta zvēram ceļu.
“Alnis?” es brīnījos.
Basteta paraustīja plecus. “Nevar paredzēt, ko mirstīgie saskatīs. Tagad šī ideja izplatīsies ar suģestijas spēku.”