Tieši tā: Seta zvēram brienot caur rindām, vēl vairāki pasažieri sāka kliegt “Alnis!” un skraidīt apkārt, pinoties statņos. Drošības darbinieki metās uz priekšu, taču Seta zvērs tos pasvieda malā kā lupatu lelles.
“Nāc!” Basteta mudināja.
“Es nevaru pieļaut, ka viņš nodara pāri šiem cilvēkiem.”
“Mēs nevaram to apturēt!”
Taču es nekustējos. Gribēju ticēt, ka Hors dod man drosmi vai ka dažas pēdējās dienas beidzot ir atmodinājušas kādu no vecākiem mantotu, snaudošu drošsirdības gēnu. Taču šoreiz neviens man nelika ne par ko iestāties. Es gribēju to darīt.
Cilvēki bija briesmās mūsu dēļ. Man tas bija jānovērš. Es sajutu tādu pašu instinktu kā tad, kad Seidijai vajadzēja palīdzību, it kā būtu pienācis laiks man uzņemties vadību. Un jā, tas mani biedēja. Taču arī likās pareizi.
“Dodies uz izeju,” es teicu Bastetai. “Paņem Seidiju. Satiksimies tur.”
“Ko? Kārter…”
“Ej!” Es iztēlojos savu neredzamo skapīti: 13/32/33. Pastiepu roku, bet ne pēc tēta burvju lādītes. Es koncentrējos uz to, ko biju pazaudējis Luksorā. Tam bija tur jābūt. Kādu bridi neko nevarēju sataustīt. Bet tad mana roka satvēra cietu ādas spalu, un es no nekurienes izvilku savu zobenu.
Basteta iepleta acis. “Iespaidīgi.”
“Kustieties,” es teicu. “Tagad mana kārta veikt diversiju.”
“Tu saproti, ka tas tevi nogalinās.”
“Paldies par ticību. Tagad pazudi!”
Basteta metās prom, cik ātri vien spēja. Seidija vēcināja spārnus, lai nenokristu no viņas rokas.
Atskanēja šāviens. Es pagriezos un ieraudzīju, ka Seta zvērs ir uzskrējis policim, kurš tikko nesekmīgi iešāvis tam galvā. Nabaga policis aizlidoja atmuguriski un pārvēlās pār metāla detektora vārtiem.
“Ei, alni!” es kliedzu.
Seta zvērs pievērsa savas liesmojošās acis man.
Malacis! Hors teica. Mirsim ar godu!
Aizveries, es nodomāju.
Atskatījos, lai pārliecinātos, ka Basteta un Seidija ir pazudušas no redzesloka. Tad tuvojos briesmonim.
“Ak tad tev nav vārda?” es jautāju. “Nevarēja izdomāt nevienu pietiekami pretīgu?”
Nezvērs ierēcās, kāpdams pār bezsamaņā gulošo policistu.
“Seta zvērs ir pārāk sarežģīti izrunājams,” es nolēmu. “Saukšu tevi par Leroju.”
Acīmredzot Lerojam šis vārds nepatika. Viņš metās uzbrukumā.
Es izvairījos no viņa nagiem un iejaucu viņam pa snuķi ar zobena sānu, taču tas viņu it nemaz neapdullināja. Atkāpies Lerojs atkal metās uzbrukumā, siekalodamies un atiezdams ilkņus. Es cirtu viņam pa kaklu, taču Lerojs bija pārāk viltīgs. Pasviedies pa kreisi, viņš iecirta zobus manā brīvajā rokā. Nebūtu man improvizētā rokas sarga, es būtu palicis bez rokas, jo Leroja ilkņi izcirtās tam cauri. Roka aizsvilās asās sāpēs.
Es iekliedzos, un caur miesu izskrēja pirmatnējas alkas pēc varas. Es jutu sevi pieceļamies no zemes un apkārt saveidojamies vanaga karotāja zelta auru. Seta zvēra žokļi tika atlauzti tik ātri, ka tas iekaucies palaida vaļā manu roku. Tagad mani ieskāva burvju bruņas, kas bija divkārt lielākas par manu augumu, un es triecu Leroju sienā.
Labi! Hors teica. Tagad aizsūti briesmoni uz pazemi!
Klusu, vecais! Es daru visu melno darbu.
Es miglaini atskārtu, ka drošībnieki mēģina pārgrupēties, bļaudami savās rācijās un saukdami pēc palīdzības. Ceļotāji aizvien klaigāja un skraidīja apkārt. Es dzirdēju mazu meitenīti saucam: “Cāļa kungs, sadod alnim!”
Vai zināt, cik grūti ir justies kā ekstrēmai kaujas mašīnai ar piekūna galvu, ja kāds tevi nosauc par “cāļa kungu”?
Es pacēlu zobenu, kas tagad atradās desmit pēdu gara enerģijas asmens vidū.
Lerojs nokratīja putekļus no savām konusveida ausīm un atkal metās man virsū. Iespējams, mans bruņotais stāvs bija spēcīgs, taču tas bija arī neveikls un lēns; pārvietot to bija tāpat kā kustēties pa želeju. Izvairījies no zobena cirtiena, Lerojs ielēca man krūtīs, notriekdams mani zemē. Viņš bija daudz smagāks, nekā izskatījās. Aste un nagi bakstījās gar manām bruņām. Es saķēru viņa kaklu savās spīdošajās rokās un centos turēt viņa ilkņus prom no sejas, taču visur, kur nopilēja viņa siekalas, mans burvju vairogs nošņācis iztvaikoja. Es jutu, kā mana ievainotā roka sastingst.
Auroja signalizācija. Pie drošības kontroles punkta saradās vēl vairāk pasažieru, lai redzētu, kas notiek. Man vajadzēja to ātri pabeigt — pirms atslēdzos no sāpēm vai vēl vairāki mirstīgie tika ievainoti.
Jutu spēkus zūdam, mans vairogs raustījās. Leroja ilkņi bija sprīža attālumā no manas sejas, bet Hors nesniedza nekādu iedrošinājumu.
Tad es iedomājos savu neredzamo skapīti Duātā. Es prātoju, vai tur varētu ielikt arī ko citu… ko lielu un ļaunu.
Es sažņaudzu rokas ap Leroja rīkli un iespiedu celi viņa krūšukurvī. Tad iztēlojos atveri Duātā — gaisā, tieši virs galvas: 13/32/33. Iztēlojos skapīša durvis, cik platas vien spēju.
Ar pēdējiem spēkiem grūdu Leroju tieši uz augšu. Viņš izlidoja cauri griestiem, pārsteigumā ieplestiem redzokļiem izslīdēja caur neredzamu spraugu un pazuda.
“Kur tas palika?” kāds iesaucās.
“Ei, puis,” kāds cits iesaucās. “Ar tevi viss kārtībā?”
Mans enerģijas vairogs bija izgaisis. Gribēju atslēgties, taču bija jādodas prom, pirms drošībnieki atgūstas no šoka un arestē mani par kaušanos ar alni. Piecēlies iesviedu zobenu griestos. Tas pazuda Duātā. Tad, cik labi varēju, aptinu ap asiņojošo roku saplēsto ādas gabalu un skrēju uz izeju.
Es tiku līdz mūsu reisam tieši bridi, kad tika slēgtas durvis.
Acīmredzot runas par cāļa kunga starpgadījumu vēl nebija izplatījušās. Darbiniece pie izejas pamāja uz kontroles punktu, paņemdama manu biļeti. “Kas tā par jezgu tur?”
“Alnis izkļuva cauri drošības kontrolei,” es teicu. “Tagad viss ir novērsts.” Pirms viņa paspēja uzdot jautājumus, es jozu uz lidmašīnu.
Sabruku savā krēslā otrpus ejai no Bastetas. Seidija aizvien klijas veidolā soļoja pa krēslu pie loga man līdzās.
Basteta atviegloti uzelpoja. “Kārter, tev izdevās! Bet tu esi ievainots. Kas notika?”
Es viņai pastāstīju.
Basteta iepleta acis. “Tu iebāzi Seta zvēru savā skapīti? Vai zini, cik daudz spēka tas prasa?”
“Jā,” es atbildēju. “Es tur biju.”
Stjuarte sāka lasīt informatīvos paziņojumus. Acīmredzot drošības starpgadījums nebija ietekmējis mūsu reisu. Lidmašīna atstāja izeju laikus.
Es saliku aiz sāpēm, un tikai tad Basteta pamanīja, cik smagi man roka savainota. Viņas seja sadrūma.
“Sēdi mierīgs.” Viņa kaut ko nočukstēja ēģiptiešu valodā, un man plakstiņi pielija ar svinu.
“Lai ievainojums sadzītu, tev vajadzīgs miegs,” viņa teica.
“Bet, ja Lerojs atgriežas…”
“Kas?”
“Nekas.”
Basteta pētīja mani, it kā redzētu pirmo reizi. “Tas bija ārkārtīgi drosmīgi, Kārter. Stāties pretī Seta briesmonim. Tevī ir vairāk no sētas kaķa, nekā es domāju.” “Emm… paldies?”
Viņa pasmaidīja un pieskārās manai pierei. “Drīz būsim gaisā, manu kaķuk. Guli.”
īsti nevarēju iebilst. Mani pārņēma nogurums, un es aizvēru acis.
Protams, mana dvēsele nolēma doties ceļojumā.
Es biju ba veidolā un riņķoju virs Fēniksas. Bija brīnišķīgs ziemas rīts. Zem spārniem jutu patīkami vēsu tuksneša gaisu. Dienas gaismā pilsēta izskatījās citāda: milzīgs tīkls ar bēšiem un zaļiem laukumiem, kuros izkaisītas palmas un peldbaseini. Šur tur kā mēness gabali pacēlās kaili kalni. Tieši zem manis bija pats ievērojamākais kalns — gara grēda ar divām ievērojamām virsotnēm. Kā to Seta rokaspuisis nosauca manā pirmajā dvēseles ceļojumā? Kamieļa muguras kalns.