Es arī nolēmu nestāstīt viņam, kas mani galu galā piespieda pārvērsties atpakaļ cilvēkā. Vispār par tēti es nemaz nedomāju. Es iztēlojos, ka mamma ir dzīva, iztēlojos, ka mēs kopā ejam pa Oksfordstrītu, pētīdamas veikalu skatlogus, pļāpādamas un smiedamās. Tāda parasta diena, kuru mums tā arī neizdevās piedzīvot. Nepiepildāma vēlēšanās — es zinu. Taču tā bija pietiekami spēcīga, lai atgādinātu man, kas es esmu.
Neko par to neteicu Kārteram, taču viņš pētīja manu seju, un es manīju, ka viņš pārāk labi lasa manas domas.
Iemalkoju kolu. “Starp citu, tu nokavēji pusdienas.” “Tu nemēģināji mani pamodināt?”
Ejas otrā pusē atraugājās Basteta, tikko notiesājusi lasi, — izskatījās visnotaļ apmierināta. “Es varētu uzburt Friskies',’ viņa piedāvāja, “vai siera sviestmaizes.” “Nē, paldies,” Kārters nomurmināja. Viņš izskatījās izmisis.
“Ak Kungs, Kārter,” es iesaucos. “Ja tev tas ir tik svarīgi, man ir palikusi pica.”
“Ne jau tas,” viņš atbildēja un izstāstīja, kā Sets gandrīz sagūstīja viņa ba.
Krūtīs iemetās žņaudzējs. Es atkal jutos kā iesprostota klijas veidolā un nespēju skaidri domāt. Tētis ieslodzīts piramīdā? Nabaga Amosu izmanto kā kaut kādu marioneti? Es paskatījos uz Bastetu, meklēdama uzmundrinājumu. “Vai mēs neko nevaram darīt?”
Viņas seja bija drūma. “Seidij, es nezinu. Savā dzimšanas dienā Sets būs visspēcīgākais, bet saullēkts ir maģijai vislabvēlīgākais laiks. Ja tās dienas saullēktā viņš spēs ģenerēt vienu milzīgu vētras enerģijas izvirdumu, izmantojot ne vien savu maģiju, bet palielinot to ar citu paverdzināto dievu jaudu… Viņa atbrīvotā haosa spēks ir teju neaptverams.” Viņa paraustīja plecus. “Kārter, tu saki, ka šo ideju viņam pasvieda parasts dēmons?”
“Tā izklausījās,” Kārters atbildēja. “Vai arī viņš uzlaboja sākotnējo plānu.”
Viņa pakratīja galvu. “Neizskatās pēc Seta.”
Es noklepojos. “Ko tu gribi teikt? Tas izskatās tieši pēc viņa.”
“Nē,” Basteta neatlaidās. “Tas ir pārāk šaušalīgi pat viņam. Sets vēlas kļūt par valdnieku, bet šāds izvirdums var atstāt viņu bez valstības, kur valdīt. Gandrīz, it kā…” Viņa aprāvās; šķiet, ka doma bija pārāk baisa. “Es to nesaprotu, bet mēs drīz piezemēsimies. Jums nāksies pajautāt Totam.”
“Izklausās, ka tu nenāksi,” es ieteicos.
“Mēs ar Totu diez ko nesatiekam. Jūsu izredzes izdzīvot būs lielākas…”
Iedegās drošības jostas indikators. Kapteinis paziņoja, ka mēs sākam nosēšanos Memfisā. Es palūkojos ārā pa logu un ieraudzīju platu, brūnu upi, kas caurvija ainavu. Lielākā upe, kādu jebkad biju redzējusi. Tā man netīkami atgādināja milzu čūsku.
Pienāca stjuarte un norādīja uz manu pusdienu šķīvi. “Viss, mīļā?”
“Tā šķiet,” es drūmi atbildēju.
Memfisa nebija pabrīdināta, ka pienākusi ziema. Koki zaļoja, un debesis bija koši zilas.
Mēs uzstājām, lai šoreiz Basteta “neaizņemas” mašīnu, un viņa piekrita nomāt, ja vien varēs dabūt kabrioletu. Es nejautāju, kur viņa tikusi pie naudas, taču drīz mēs traucāmies pa visai tukšajām Memfisas ielām ar nolaistu BMW jumtu.
Pilsētu atceros tikai pa daļai. Mēs izbraucām caur kvartālu, kas varētu būt filmas “Vējiem līdzi” uzņemšanas laukums: lielas, baltas savrupmājas ar plašiem mauriņiem, ko apēno cipreses, kaut gan plastmasas Santaklausi uz jumtiem šo iespaidu nedaudz sabojāja.
Nākamajā kvartālā mūs gandrīz nonāvēja veča, kas izbrauca ar kadiljaku no baznīcas autostāvvietas. Basteta sagrieza stūri un notaurēja, bet vecā kundze tikai pasmaidīja un pamāja. Dienvidu viesmīlība — es pieļauju.
Vēl pēc dažiem kvartāliem mājas jau atgādināja nolaistas būdas. Es pamanīju divus afroamerikāņu zēnus, kam mugurā bija džinsi un tēkrekli bez piedurknēm un kas sēdēja uz lieveņa, strinkšķinādami akustiskās ģitāras un dziedādami. Viņi to darīja tik labi, ka sagribējās piestāt.
Uz nākamā stūra slējās no paneļiem saslieta ēstuve — roku krāsotā izkārtne vēstīja “Cālis un vafeles”. Ārā stāvēja divdesmit cilvēku gara rinda.
“Jums, amerikāņiem, ir ļoti savāda gaume. Kas šī ir par planētu?” es jautāju.
Kārters papurināja galvu. “Un kur meklēt Totu?”
Basteta paošņāja gaisu un iegriezās pa kreisi, Papeļu ielā. “Mēs tuvojamies. Ja es pazīstu Totu, viņš atradis mācību centru. Bibliotēku, varbūt grāmatu krātuvi burvja kapā.”
“Tenesī tādu nav daudz,” Kārters minēja.
Tad es pamanīju izkārtni un plati pasmaidīju. “Varbūt Memfisas Universitāte?”
“Malacis, Seidij!” Basteta nomurrāja.
Kārters uz mani nikni paskatījās. Nabaga čalim skauž, es zinu.
Pēc dažām minūtēm mēs soļojām pa mazas koledžas studentu pilsētiņu: sarkanu ķieģeļu mājas un plaši pagalmi. Bija neparasti kluss, ja neskaita pret betonu driblētas bumbas būkšķus.
Kārters, to padzirdis, atdzīvojās. “Basketbols!”
“Nu, piedod,” es novilku. “Mums jāsameklē Tots.”
Bet Kārters sekoja bumbas skaņai, un mēs — viņam. Apgājis ap mājas stūri, viņš sastinga. “Pajautāsim viņiem.”
Es nesapratu, par ko viņš runā. Tad pagriezos ap stūri un noelsos. Basketbola laukumā pieci spēlētāji bija iekarsuši aizraujošā mačā. Viņiem mugurā bija dažādu Amerikas komandu treniņjakas, un visi, šķiet, vēlējās uzvarēt — ņurdēja un rūca cits uz citu, čiepa bumbu un grūstījās.
Ā… un visi spēlētāji bija paviāni.
“Tota svētais dzīvnieks,” Basteta paskaidroja. “Laikam būsim īstajā vietā.”
Vienam no paviāniem bija spoži zeltaina spalva, daudz gaišāka nekā pārējiem un, emm, daudz košāka pēcpuse. Mugurā viņam bija sarkanzila treniņjaka, kas savādā kārtā šķita pazīstama.
“Vai tā ir… Lakers treniņjaka?” es jautāju, vilcinādamās vispār pieminēt Kārtera muļķīgo apsēstību.
Viņš pamāja, un mēs abi pasmaidījām.
“Heops!” mēs kliedzām.
Tiesa, mēs jau necik labi nepazinām šo paviānu. Kopā ar viņu nepavadījām pat veselu dienu, turklāt laiks, kad bijām Amosa namā, šķita ļoti tāls, taču es tik un tā jutos, it kā mēs būtu atguvuši sen zudušu draugu.
Heopss ielēca man rokās un iekliedzās: “Agh! Agh!" Viņš pārcilāja manas matu šķipsnas, šķiet, utis meklēdams, (Nemaz nedomā ko teikt, Kārter!) un nolēca zemē, pliķēdams ietvi, lai paustu savu prieku.
Basteta smējās. “Viņš saka — tu ožot pēc flamingo.” “Tu runā paviānu mēlē?” Kārters jautāja.
Dieviete paraustīja plecus. “Viņš ari grib zināt, kur jūs bijāt.”
“Kur mēs bijām?” es pārjautāju. “Nu, pirmkārt, pasaki viņam, ka es dienas lielāko daļu pavadīju kā klija, kas nav tas pats, kas flamingo un nebeidzas ar o’, tāpēc tam nevajadzētu būt viņa ēdienkartē. Otrkārt…”
“Pagaidi.” Basteta pagriezās pret Heopsu un teica: “Agh!” Tad atkal pievērsās man: “Labi, turpini!”
Es samirkšķināju acis. “Labi… emm, un, otrkārt, kur bija viņš?”
Viņa pārtulkoja to vienā agh.
Heopss nosprauslājies satvēra basketbola bumbu, kamdēļ visi viņa draugi paviāni traki ņurdēt, skrāpēties un rūkt.
“Viņš ielēca upē un atpeldēja atpakaļ,” Basteta tulkoja, “taču, kad atgriezās, māja bija sagrauta un mūsu vairs nebija. Heopss dienu gaidīja Amosu atgriežamies, bet viņš tā ari nepārnāca. Tad Heopss devās pie Tota. Galu galā, viņš ir paviānu aizstāvis.”