“Kādēļ?” Kārters jautāja. “Es negribu nevienu aizvainot, bet Tots taču ir gudrības dievs?”
“Paviāni ir ļoti gudri dzīvnieki,” Basteta sacīja.
“Agh!” Heopss paurbināja degunu, tad pagrieza mums savu košo dibenu. Viņš pasvieda draugiem bumbu, un tie sāka cīnīties par to, rādīdami viens otram zobus un pliķēdami pa galvu.
“Gudri?” es pārvaicāju.
“Nu nav jau gluži kaķi,” Basteta piebilda. “Bet jā, ir gudri. Heopss saka — tiklīdz Kārters izpildīs savu solījumu, viņš jūs aizvedīšot pie profesora.”
Es pamirkšķināju acis. “Pie prof… Ā, tu domā… pareizi.”
“Kādu solījumu?” Kārters jautāja.
Bastetas mutes kaktiņš noraustījās. “Acīmredzot tu esi solījis viņam nodemonstrēt savas basketbola iemaņas.”
Kārtera acis satraukumā iepletās. “Mums nav laika!” “Nē, viss kārtībā,” Basteta solīja. “Es tagad labāk iešu.”
“Bet uz kurieni, Basteta?” es jautāju, jo negribēju atkal no viņas šķirties. “Kā mēs tevi atradīsim?”
Bastetas acīs parādījās tāda kā vainas apziņa, it kā viņa būtu par cēloni kādai katastrofai. “Es atradīšu jūs, kad tiksiet ārā. ja tiksiet ārā…”
“Ko tu gribi teikt ar jaV' Kārters jautāja, taču Basteta jau bija pārvērtusies par Mafinu un skrēja prom.
Heopss ļoti uzstājīgi uzņurdēja Kārteram un aiz rokas rāva viņu uz laukumu. Paviāni uzreiz sadalījās divās komandās. Puse novilka savas treniņjakas, bet puse atstāja tās mugurā. Diemžēl Kārters bija bezjaku komandā, un Heopss palīdzēja viņam novilkt kreklu, atklājot skatam jaunekļa kaulaino torsu. Komandas sāka spēlēt.
Es gan neko nezinu par basketbolu. Taču esmu diezgan droša, ka diez vai vajag klupt uz līdzenas vietas vai noķert piespēli ar pieri, vai driblēt (tā to sauc?) ar abām rokām, it kā glaudītu potenciāli traku suni. Taču tieši tā spēlēja Kārters. Paviāni vienkārši samina viņu burtiskā nozīmē. Viņi izpelnījās punktu pēc punkta, kamēr Kārters streipuļoja šurpu turpu, dabūdams ar bumbu ikreiz, kad tā bija tuvumā, klupdams pār mērkaķu, līdz viņš bija tā noreibis, ka apmeta loku un nokrita. Paviāni pārtrauca spēli un neticīgi vēroja viņu. Kārters, sviedriem klāts, gulēja laukuma vidū un elsa. Pārējie paviāni paskatījās uz Heopsu. Bija visai acīmredzams, ka viņi domā: kurš uzaicināja šito cilvēku? Heopss aiz kauna aizklāja acis.
“Kārter,” es līksmi teicu, “visas tās runas par basketbolu un Lakers, bet tu esi galīgs mu\\a\ Zaudēji mērkaķiem!”
Viņš nelaimīgi novaidējās. “Tā bija… tā bija tēta mīļākā spēle.”
Es blenzu uz viņu. Tēta mīļākā spēle. Dies’, kā tas man neienāca prātā?
Acīmredzot viņš manu atkārušos žokli uztvēra kā turpmāku kritiku.
“Es… es varu tev nosaukt visu NBA statistiku,” viņš nedaudz izmisis teica. “Atlēkušās bumbas, piespēles, soda metienu procentus.”
Pārējie paviāni atkal pievērsās spēlei, ignorēdami Kārteru un Heopsu. Pēdējais izgrūda riebuma pilnu skaņu — pa pusei norīstījās, pa pusei noņurdējās.
Es sapratu, kā viņš jūtas, taču pagāju uz priekšu un pasniedzu roku Kārteram. “Ejam. Tam nav nozīmes.”
“Ja man būtu labāki apavi,” viņš bilda, “vai ja es nebūtu tik noguris…”
“Kārter,” es teicu ar sminu. “Tam nav nozīmes. Un es ne vārda neteikšu tētim, kad mēs viņu izglābsim.”
Viņš paskatījās uz mani ar manāmu pateicību. (Galu galā, es esmu diezgan burvīga.) Tad viņš saņēma manu roku, un es pierāvu viņu kājās.
“Tagad, Dieva dēļ, uzvelc kreklu,” es teicu. “Un tu, Heops, tagad ved mūs pie profesora.”
Heopss ieveda mūs pamestā zinātņu ēkā. Gaiteņos gaiss oda pēc etiķa, bet tukšo klašu laboratorijas izskatījās kā no “Amerikāņu vidusskolas”, nevis vietas, kur varētu uzturēties dievs. Vairums durvju bija ciet. Vienas bija atstātas vaļā, un pa tām varēja redzēt istabu, kas nebija daudz lielāka par saimniecības telpu un bija piebāzta ar grāmatām, mazu rakstāmgaldu un vienu krēslu. Es prātoju, vai tas profesors ir kaut kā nogrēkojies, ka dabūjis tik mazu kabinetu.
“Agh!” Heopss apstājās lakotu sarkankoka durvju priekšā; tās bija daudz skaistākas par citām. Uz stikla zaigoja svaigi uzkrāsots vārds: Dr. Tots.
Heopss bez klauvēšanas atvēra durvis un ielumpačoja iekšā.
“Pēc tevis, cāļa kungs,” es teicu Kārteram. (Un jā, esmu pārliecināta, ka viņš nožēloja, ka pastāstījis man par šo gadījumu. Galu galā, es nevarēju pavisam pārstāt viņu kaitināt. Man jārūpējas par savu reputāciju.)
Es gatavojos ieraudzīt vēl vienu saimniecības telpu, bet kabinets bija neiedomājami liels.
Griesti pacēlās vismaz desmit metru augstumā, un vienā kabineta pusē no visiem logiem pavērās skats uz Memfisas panorāmu. Metāla kāpnes veda uz bēniņiem, kur visvairāk vietas aizņēma milzīgs teleskops, un kaut kur no turienes nāca visai slikti spēlētas elektriskās ģitāras skaņas. Otra kabineta puse bija aizkrauta ar grāmatplauktiem. Darba galdi vai lūza no jocīgiem krāmiem: ķīmijas piederumi, pussalikti datori, dzīvnieku izbāzeņi, kam no galvām līda ārā vadi. Telpa stipri smaržoja pēc cepta liellopa, bet ar kūpinātāku, skābāku garšu, nekā jebkad bija manīts.
Dīvainākais, ka tieši mums priekšā pusducis garkaklainu putnu — ibisu — sēdēja aiz galdiem kā administratori un ar knābjiem drukāja klēpjdatoros.
Mēs ar Kārteru saskatījāmies. Pirmo reizi man trūka vārdu.
“Agh!” Heopss sauca.
Strinkšķināšana bēniņos mitējās. Piecēlās izstīdzējis divdesmitgadnieks ar elektrisko ģitāru rokā. Viņam bija izpūrušu blondu matu ērkulis kā Heopsam, bet mugurā nospeķots, balts laboratorijas uzsvārcis, izbalējuši džinsi un melns tēkrekls. Pirmajā mirkli nospriedu, ka viņam no mutes kaktiņa tek asinis. Tad sapratu, ka tā ir kaut kāda gaļas mērce.
“Fascinējoši,” viņš plati pasmaidīja. “Heops, es kaut ko atklāju. ŠI nav Ēģiptes Memfisa.”
Heopss uz mani iesāņus paskatījās, un varu apzvērēt, ka viņa seja pauda — hallo!
“Esmu arī atklājis jaunu maģijas veidu, ko sauc par blūzu,” vīrietis turpināja. “Un grilēta gaļa. Jā, tev jāpamēģina grilēta gaļa.”
Heopss neizskatījās pārsteigts. Uzrāpies uz grāmatplaukta, viņš paķēra Cheerios paku un sāka čāpstināt.
Ģitāras čalis noslīdēja pa margām, lieliski saglabādams līdzsvaru, un piezemējās mūsu priekšā. “Izīda un
Hors,” viņš teica. “Redzu, ka esat atraduši jaunus ķermeņus.”
Viņa acis bija hipnotizējošas un kā kaleidoskops zaigoja divpadsmit krāsās.
Es centos izstomīt: “Enim, mēs neesam…”
“Ā, skaidrs,” viņš teica. “Cenšaties sadalīt ķermeni, ja? Nedomā, ka apmuļķosi mani, Izīda. Es zinu, ka tu esi galvenā.”
“Bet viņa nav gan!” es iebildu. “Mani sauc Seidija Keina. Es pieņemu, ka tu esi Tots?”
Viņš pacēla uzaci. “Tu gribi teikt, ka mani nepazīsti? Protams, ka es esmu Tots. Saukts arī par Džehuti. Tāpat arī par…”
Es apslāpēju smieklus. “Džehuti?”
Tots izskatījās aizskarts. “Seno ēģiptiešu valodā tas ir pavisam normāls vārds. Grieķi mani iesauca par Totu. Pēc tam viņi mani sajauca ar savu dievu Hermeju. Viņiem pat pietika nekaunības nosaukt manu svēto pilsētu par Hermopoli, lai gan mums nav nekā kopīga. Tici man, ja tu kādreiz satiktu Hermeju…”
“Agh!” Heopss iebrēcās pārslu pilnu muti.
“Tev taisnība,” Tots piekrita. “Es aizrāvos. Tātad tu apgalvo, ka esi Seidija Keina. Un…” Viņš pamāja ar pirkstu uz Kārteru, kas vēroja ibisus rakstām ar klēpjdatoriem. “Pieļauju, ka tu neesi Hors.”