“Kārters Keins,” Kārters atbildēja, aizvien iegrimis ibisu ekrānos. “Kas tas ir?”
Tots atplauka. “Jā, tos sauc par datoriem. Brīnišķīgi, vai ne? Acīmredzot…”
“Nē, es domāju, ko putni tur raksta?” Kārters šķielēja un lasīja no ekrāna. ““Jaki. īss traktāts par evolūClju ?
“Manas zinātniskās esejas,” Tots paskaidroja. “Es cenšos vienlaikus strādāt pie vairākiem projektiem. Piemēram, vai jūs zinājāt, ka šī universitāte nepiedāvā astroloģijas un dēļu terapijas novirzienu? Šokējoši! Es plānoju to mainīt. Renovēju jaunas telpas tieši pie upes. Drīz Memfisa būs īsts mācību centrs!”
“Tas ir burvīgi,” es vienaldzīgi noteicu. “Mums vajadzīga palīdzība, lai sakautu Setu.”
Ibisi pārtrauca drukāt un blenza uz mani.
Tots notrauca no mutes gaļas mērci. “Tu iedrošinies man to prasīt pēc pagājušās reizes?”
“Pagājušās reizes?” es atkārtoju.
“Man te kaut kur ir pierakstīts…” Tots taustījās pa uzsvārča kabatām, izvilka saņurcītu papīra gabalu un izlasīja to. “Nē, iepirkumu saraksts.”
Viņš pārmeta to pār plecu. Tiklīdz papīrs pieskārās zemei, tas pārvērtās par kviešu maizes klaipu, piena paku un Mountain Dew sešpaku.
Tots pārbaudīja piedurknes. Es pamanīju, ka pleķi uz viņa uzsvārča ir izsmērēti vārdi, kas uzdrukāti visās valodās. Pleķi pārvietojās un mainījās, veidodami hieroglifus, angļu valodas burtus, demotiskus simbolus. Viņš notrausa traipu no atloka, un uz grīdas novirpuļoja septiņi burti, veidodami vārdu vēzis. Vārds pārvērtās glumā vēžveidīgajā, tādā kā garnele, kas pakustināja savas kājeles vien mirkli, līdz ibiss to aprija.
“Ai, lai paliek,” Tots beigās teica. “Es jums vienkārši pateikšu īso versiju: lai atriebtu savu tēvu, Ozīrisu, Hors izaicina Setu uz dueli. Uzvarētājs kļūtu par dievu valdnieku.”
“Hors uzvarēja,” Kārters teica.
“Atceries gan!”
“Nē, es par to lasīju.”
“Un vai atceries, ka bez manas palīdzības jūs abi ar Izīdu būtu pagalam? Ai, es centos vest sarunas, lai rastu risinājumu, kas novērstu cīņu. Ziniet, tas ir viens no maniem pienākumiem: uzturēt līdzsvaru starp kārtību un haosu. Bet n-ē-ē, Izīda pierunāja mani tev palīdzēt, jo Sets sāka kļūt pārāk varens, bet kauja gandrīz iznīcināja pasauli.”
Viņš pārāk daudz čīkst, Izīda ierunājās man galvā. Nebija tik traki.
“Nē?” Tots noprasīja, un man radās sajūta, ka viņš var dzirdēt Izīdas balsi tikpat labi kā es. “Sets izdūra Horam aci.”
“Au,” Kārters samirkšķināja acis.
“Jā, un es tās vietā ieliku jaunu, ko pagatavoju no mēnessgaismas. Hora acs “tavs slavenais simbols. To paveicu es — liels paldies. Un, kad tu nocirti Izīdai galvu…”
“Pagaidi.” Kārters paskatījās uz mani. “Es viņai nocirtu galvu7 ."
Es atlabu, Izīda mani mierināja.
“Tikai tādēļ, ka es tevi dziedināju, Izīda!” Tots teica. “Un jā, Kārter, Hor, vienalga, kā tu sevi sauc, tu biji tik traks, ka nocirti viņai galvu. Saproti, tu biji pārgalvīgs: gatavojies uzbrukt Setam, būdams pārāk vājš, bet Izīda mēģināja tevi valdīt. Tas tevi tā saniknoja, ka tu paķēri zobenu… Nu, doma tāda, ka jūs gandrīz iznīcinājāt viens otru, pirms bijāt tikuši līdz Setam. Ja atkal uzsāksiet cīņu ar Sarkano kungu, uzmanieties. Viņš izmantos haosu, lai jūs sanaidotu.”
Mēs viņu atkal uzveiksim, Izīda solīja. Totam vienkārši skauž.
“Aizveries,” mēs ar Totu vienlaicīgi iesaucāmies.
Viņš pārsteigts paskatījās uz mani. “Tātad, Seidij… tu centies saglabāt kontroli. Ne uz ilgu laiku. Tevī varbūt arī rit faraonu asinis, bet Izīda ir manipulatīva, varaskāra…”
“Es varu viņu valdīt,” es teicu, un man nācās izmantot visu gribasspēku, lai neļautu Izīdai izgāzt apvainojumu gūzmu.
Tots ar pirkstu braukāja pa ģitāras grebumiem. “Neesi tik droša. Izīda tev droši vien pastāstīja, ka palīdzēja uzveikt Setu. Vai viņa arī pateica, ka bija par iemeslu tam, ka Sets vispār kļuva nevaldāms? Viņa izsūtīja trimdā mūsu pirmo valdnieku.”
“Tu domā Ra?” Kārters jautāja. “Vai tad viņš nekļuva vecs un nenolēma pamest zemi?”
Tots nosprauslājās. “Jā, viņš bija vecs, taču viņu piespieda doties projām. Izīdai apnika gaidīt, kad viņš nolems atvaļināties. Viņa gribēja, lai par valdnieku kļūst viņas vīrs Ozīriss. Turklāt viņa alka iegūt lielāku varu. Tāpēc kādu dienu, kamēr Ra snauda diendusu, Izīda slepus savāca saules dieva siekalas.”
“Fui” es teicu. “Kopš kura laika vara tiek gūta ar siekalām?”
Tots uz mani apsūdzoši paskatījās. “Tu sajauci siekalas ar māliem, lai radītu indīgu čūsku. Tonakt čūska ieslīdēja Ra guļamistabā un iekoda viņam potītē. Nekāda maģija, pat ne manējā, nespēja viņu dziedināt. Viņš būtu nomiris…”
“Dievi var nomirt?” Kārters jautāja.
“Jā,” Tots atbildēja. “Protams, lielākoties mēs atkal galu galā atdzimstam no Duātas. Taču šī inde saēda pašu Ra būtību. Izīda, protams, tēloja nevainīgo. Viņa raudāja, redzēdama Ra ciešam. Viņa centās palīdzēt ar savu maģiju. Visbeidzot viņa pateica Ra, ka esot tikai viena iespēja viņu glābt: lai Ra atklājot viņai savu slepeno vārdu.”
“Slepeno vārdu?” es jautāju. “Kā Betmenam?” “Visam radītajam ir savs slepenais vārds,” Tots skaidroja. “Pat dieviem. Zināt būtnes slepeno vārdu nozīmē pār to valdīt. Izīda solīja, ka ar Ra slepeno vārdu viņa spēšot to izdziedināt. Ra cieta tādas sāpes, ka piekrita, un Izīda viņu izdziedināja.”
“Taču līdz ar to ieguva varu pār viņu,” minēja Kārters.
“Milzīgu varu,” Tots piebilda. “Viņa piespieda Ra atkāpties uz debesīm, tā savam mīļotajam Ozīrisam pavērdama ceļu uz dievu valdnieka troni. Sets bija ievērojams Ra karakungs, taču viņš nevarēja pārdzīvot, ka brālis Ozīriss kļūst par valdnieku. Tas sanaidoja Setu un Ozīrisu, un te nu mēs esam piecus tūkstošus gadu vēlāk — aizvien izcīnām šo karu, un viss Izīdas dēļ.”
“Bet tā nav mana vaina!” es iesaucos. “Es nekad neko tādu nedarītu.”
“Tiešām?” Tots jautāja. “Vai tad tu nedarītu visu, lai glābtu savu ģimeni, pat ja tas sagrautu kosmosa līdzsvaru?”
Viņa kaleidoskopa acis ieurbās manējās, un manī uzvirmoja spīts. Nu, un kāpēc man nepalīdzēt savai ģimenei? Kādēļ lai šis laboratorijas uzsvārcī tērptais āksts man teiktu, ko es varu vai nevaru darīt?
Tad es sapratu, ka nezinu, kam pieder šīs domas — Izīdai vai man. Krūtīs sāka briest panika. Ja es nespēju atšķirt savas domas no Izīdas domām, cik gan ilgs laiks būs vajadzīgs, lai es galīgi nojūgtos?
“Nē, Tot,” es noķērcu. “Tev man jātic. Kontrole pieder man — man, Seidijai — un man vajadzīga tava palīdzība. Sets ir sagūstījis mūsu tēvu.”
Es izstāstīju visu: sākot ar Britu muzeju un beidzot ar Kārtera vīziju par sarkano piramīdu. Tots klausījās, ne vārda nebilzdams, taču varu apzvērēt, ka, man runājot, uz viņa uzsvārča parādījās jauni traipi, it kā maisījumam tiktu pievienoti daži no maniem vārdiem.
“Tikai uzmet aci kaut kam,” es nobeidzu. “Kārter, padod viņam grāmatu.”
Kārters rakņājās pa savu somu un izvilka grāmatu, ko nozagām Parīzē. “Tu to sarakstīji, vai ne?” viņš jautāja. “Tajā teikts, kā uzveikt Setu.”
Tots atritināja papirusa lapas. “Ak, vai. Man riebjas lasīt paša vecos darbus. Paskat’ uz šo teikumu. Tagad es to nemūžam šādi nekonstruētu.” Viņš pačamdīja uzsvārča kabatas. “Sarkana pildspalva — kādam ir?”