Šāviens sašķaidīja Elvisa parādes durvis, un man ausīs sāka zvanīt. Mēs pielēcām kājās un skrējām dziļāk mājā. Paskrējām garām vecmodīgai virtuvei, tad iesprukām visdīvainākajā ūķī, kādu jebkad esmu redzējusi. Dibensiena no vīnstīgām apaugušiem ķieģeļiem, un gar to tecēja ūdenskritums. Tur bija zaļš paklājs (uz grīdas un griestiem), bet mēbeles rotāja pretīgi grebti kustoņi, ja tas nešķiet gana derdzīgi, istabā bija stratēģiski izvietoti ģipša pērtiķi un lauvu izbāzeņi. Lai arī mums draudēja briesmas, šī vieta bija tik baisa, ka man vajadzēja apstāties un visu apjūsmot.
“Ak, Kungs!” es izsaucos. “Vai tam Elvisam vispār nav bijis nekādas gaumes?”
“Džungļu istaba,” paskaidroja Kārters. “Viņš to šādi iekārtoja, lai kaitinātu tēvu.”
“Visu cieņu.”
Mājā atskanēja vēl viens šāviens.
“Pašķirsimies,” Kārters teica.
“Slikta doma!” Es dzirdēju burvjus tuvojamies caur istabām un šķaidām visu, kas gadās ceļā.
“Es novērsīšu viņu uzmanību,” Kārters teica. “Tu meklē. Trofeju telpa ir tur, galā.”
“Kārter!”
Bet tas muļķis aizskrēja mani aizsargāt. Ciest nevaru, kad viņš tā dara. Man vajadzēja sekot viņam vai skriet uz otru pusi, taču es stāvēju, bailēs kā sasalusi, savukārt viņš pagriezās ap stūri, zobenu pacēlis, viņa ķermenis sāka zeltaini spīdēt… un viss nogāja šķērsām.
Bam! Zaļš zibsnis lika Kārteram sabrukt uz ceļiem. Uz brīdi man šķita, ka viņam trāpījis šāviens, un man nācās apspiest kliedzienu. Taču Kārters uzreiz nokrita un sāka sarauties, drēbēm, zobenam un visam sakūstot sīkā sudrabzaļumā.
Ķirzaka, kas kādreiz bija mans brālis, skrēja uz manu pusi, uzrausās man pa kāju un ierāpās plaukstā, no kuras izmisīgi lūkojās manī.
Aiz stūra rupja balss sauca: “Sadalāmies un meklējam māsu. Viņai jābūt kaut kur tuvumā.”
“Ak, Kārter,” es klusi nočukstēju. “Tu tā atrausies par šo.” Es iebāzu viņu kabatā un skrēju.
Abi burvji turpināja savu ceļu caur Greislendu, dauzīdami un šķaidīdami pa labi un pa kreisi, apgāzdami mēbeles un saspridzinādami priekšmetus gabalos. Acīmredzot viņi nebija Elvisa fani.
Es palīdu zem virvēm, izlavījos pa gaiteni un atradu trofeju telpu. Pārsteidzoši — tā bija pilna trofeju. Sienas bija noklātas zelta ierakstiem. Četrās stikla vitrīnās spīguļoja Elvisa briljantiem izšūtie kombinezoni. Telpā bija klusināts apgaismojums, droši vien lai kombinezoni neapžilbinātu apmeklētājus, un no skaļruņiem virs galvas
klusi skanēja mūzika: Elviss visus brīdināja neuzkāpt uz viņa zilajām zamša kurpēm.
Es nopētīju istabu, taču neieraudzīju neko maģisku. Kombinezoni? Tots taču nebūtu iedomājies, ka es kādu no tiem vilkšu mugurā! Zelta ieraksti? Burvīgi frisbiji, bet nē.
“Džerod!” man pa labi atskanēja balss. Pa gaiteni tuvojās burvis. Es skrēju uz otru izeju, bet no tās puses atsaucās otra balss: “jā, esmu šeit.”
Es biju ielenkta.
“Kārter!” es čukstēju. “Lai nolādētas tavas ķirzakas smadzenes.”
Viņš nervozi spirinājās man kabatā, taču nekādi nespēja palīdzēt.
Es taustījos pa savu burvju piederumu somu un satvēru nūjiņu. Mēģināt uzvilkt burvju apli? Nav laika, un es negribēju duelēties tuvcīņā ar diviem vecākiem burvjiem. Man bija jāpaliek kustībā. Es izvilku savu zizli un pārvērtu to pilna garuma nūjā. Es varēju to aizdedzināt vai pārvērst lauvā, bet kāda no tā jēga? Man sāka trīcēt rokas. Es gribēju saritināties kamolā un paslēpties zem Elvisa zelta ierakstu kolekcijas.
Ļauj man pārņemt kontroli, Izīda teica. Es varu mūsu ienaidniekus satriekt pīšļos.
Nē, es atbildēju.
Tevis dēļ mūs abas nogalinās.
Es jutu viņu spiežamies pret manu gribu, cenšoties izlauzties. Es jutu, cik viņa dusmīga uz šiem burvjiem. Kā viņi uzdrošinās mūs izaicināt? Mēs varam viņus iznīcināt ar vienu vārdu.
Nē, es atkal nodomāju. Tad es atcerējos Zias vārdus: izmanto visu, kas ir pie rokas. Istabā valdīja klusināts apgaismojums… un ja nu es to padarītu vēl tumšāku.
“Tumsa,” es čukstēju. Es sajutu kņudoņu vēderā, un gaismas sāka raustīties. Mūzika apklusa. Gaisma turpināja dzist: pat saules gaisma pazuda no logiem, līdz visā istabā iestājās melna tumsa.
Kaut kur man pa kreisi saniknoti noelsās pirmais burvis. “Džerod!”
“Tas nebiju es, Vein!” Džerods atbildēja. “Tu vienmēr vaino mani!”
Veins kaut ko nomurmināja ēģiptiešu valodā, aizvien virzīdamies uz manu pusi. Man bija jānovērš viņa uzmanība.
Es aizvēru acis un iztēlojos savu apkārtni. Kaut arī bija piķa melna tumsa, es joprojām manīju, ka Džerods atrodas gaitenī pa kreisi un klumburo pa tumsu. Jutu, ka Veins atrodas sienas otrā pusē, pa labi, tikai dažu soļu attālumā no durvīm, un es varēju iztēloties četras stikla vitrīnas ar Elvisa kombinezoniem.
Viņi ārda jūsu māju, es domāju. Aizstāviet to!
Spēcīgāks rāviens manā kuņģī, it kā es celtu lielu smagumu, un vitrīnas atsprāga vaļā. Es dzirdēju iestīvinātu apģērbu nošvīkstam kā buras vējā, un pustumsā manīju kustamies četrus bālus siluetus — katrs pāris devās uz savām durvīm.
Veins iekliedzās pirmais, kad tukšie Elvisa kombinezoni uzbruka viņam. Viņa šautene tumsā iegailējās. Tad man pa kreisi pārsteigumā iebrēcās Džerods. Pamatīgs būkšķis lika secināt, ka viņš ir nogāzts gar zemi. Nolēmu doties Džeroda virzienā — labāk no līdzsvara izsists čalis, nekā tāds, kam rokā šaujamais. Izslīdēju pa durvīm un devos pa gaiteni prom, atstājot Džerodu aiz muguras spirināmies un saucam: “Lieniet nost! Lieniet nost!”
Piebeidz viņu, kamēr viņš ir gar zemi, Izīda mudināja. Sasper viņu pelnos!
Daļa manis apzinājās, ka viņai ir taisnība: ja es atstāšu Džerodu vienā gabalā, pēc brīža viņš būs augšā un dzīsies man pakaļ; bet nešķita pareizi darīt viņam pāri, it īpaši, kamēr viņu slānīja Elvisa kombinezoni. Es atradu durvis un izbrāzos ārā, pēcpusdienas saulē.
Biju Greislendas pagalmā. Tuvumā burbuļoja liela strūklaka, ko ieskāva piemiņas plāksnes. Uz vienas plāksnes stikla traukā dega svece, turklāt tā bija nokrauta puķēm. Atļāvos minēt, ka tai jābūt Elvisa plāksnei.
Burvja kaps.
Protams. Mēs meklējām mājā, bet maģiskajai relikvijai jābūt viņa kapavietā. Taču kas tā īsti bija par relikviju?
Pirms paspēju tikt līdz kapam, durvis atsprāga vaļā. Pa tām izstreipuļoja lielais plikpauris ar nekopto bārdu. Tam ap kaklu piedurknes bija apvijis sadriskāts Elvisa kombinezons, it kā jādams kukaragās.
“Paskat, paskat.” Burvis nosvieda kombinezonu. Balss liecināja, ka tas ir Džerods. “Mazs skuķis. Tu mums esi sagādājusi gana nepatikšanu, jaunkundzīt.”
Viņš nolaida savu zizli un raidīja zaļas gaismas šāvienu. Es pacēlu savu nūjiņu un novirzīju enerģijas lādiņu tieši uz augšu. Atskanēja pārsteigts urrū — baloža dūdošana —, un man pie kājām no debesīm nokrita jaunizcepta ķirzaka.
“Piedod,” es tai teicu.
Džerods norūkdamies nosvieda savu zizli. Acīmredzot viņa specialitāte bija ķirzakas, jo zizlis pārvērtās par Komodo varānu Londonas taksometra lielumā.
Briesmonis nedabiskā ātrumā metās man virsū. Tas atvēra žokļus un būtu pārkodis mani uz pusēm, bet es paspēju iegrūst tam rīklē savu zizli.
Džerods smējās. “Labs mēģinājums, meitenīt!”
Jutu varāna žokļus spiežam zizli. Vēl dažas sekundes, līdz koks pārlūztu un es kļūtu par Komodo varāna uzkodu. Mazliet palīdzības, es lūdzu Izīdu. Uzmanīgi, jo uzmanīgi es pasmēlos viņas spēka. Darīt to, neļaujot viņai pārņemt kontroli, bija tas pats, kas braukt uz vējdēļa pa paisuma vilni, izmisīgi cenšoties saglabāt līdzsvaru. Es jutu sevī ritam piectūkstoš gadu pieredzi, zināšanas un spēku. Viņa piedāvāja man iespējas, un es izvēlējos vienkāršāko. Es raidīju maģiju pa zizli un jutu, kā tas manās rokās kļūst aizvien karstāks un balti kvēlo. Varāns šņāca un rīstījās, zizlim pagarinoties un liekot radījuma žokļiem plesties platāk un platāk, līdz — būkš! Varāns sašķīda skalos, un man visapkārt nobira Džeroda zižļa atlūzas.