Zīmējums izskatījās diezgan sens. Tajā bija redzams zeltplankumains kaķis, kas vienā ķepā tur dunci un nošņāpj čūskai galvu.
Apakšā kāds ar melnu flomāsteru bija uzrakstījis: turpini cīnīties!
“Tas ir vandalisms, vai ne?” es minēju. “Apķēpāt tādu senu zīmējumu. Diezgan dīvaina lieta, ko atstāt Elvisam.”
Šķita, ka Kārters nedzird. “Esmu šo attēlu jau agrāk redzējis. Tas ir daudzos kapos. Nesaprotu, kādēļ man nekad neienāca prātā…”
Es ciešāk ieskatījos attēlā. Kaut kas tajā šķita pazīstams.
“Tu zini, ko tas nozīmē?” es jautāju.
“Tas ir Ra kaķis, kas cīnās ar saules dieva niknāko ienaidnieku Apopu.”
“Čūsku,” es precizēju.
“Jā, Apops bija…”
“Haosa iemiesojums,” es sacīju, atcerēdamās Nutas stāstīto.
Kārters izskatījās patīkami pārsteigts, un tā tam arī bija jābūt. “Tieši tā. Apops bija vēl ļaunāks par Setu. Ēģiptieši domāja, ka pastardiena pienāks, kad Apops aprīs sauli un iznīcinās visu, kas radīts.”
“Bet… kaķis to nogalināja,” es cerīgi ieminējos.
“Kaķim Apopu nācās nogalināt atkal un atkal,” Kārters teica. “ Līdzīgi, kā Tota teiktajā par modeļu atkārtošanu. Es… es vienreiz tētim pajautāju, vai kaķim ir vārds. Viņš teica, ka neviens īsti nezinot, bet vairums uzskatot, ka tā ir Sehmeta — niknā dieviete lauva. Viņu sauca par Ra aci, jo viņa paveica Ra netīro darbu. Viņš ieraudzīja naidnieku, viņa to nogalināja.”
“Labi. Un?”
“Un kaķis neizskatās pēc Sehmetas. Tas man tagad tikai ienāca prātā…”
Es beidzot to ieraudzīju, un man pār muguru pārskrēja skudriņas. “Ra kaķis izskatās tieši kā Mafina. Tā ir Basteta.”
Tieši tobrīd zeme norībēja. Memoriāla strūklaka iemirdzējās, un atvērās tumša eja.
“Ejam,” es teicu. “Man ir daži jautājumi Totam. Un pēc tam es viņam sadošu pa knābi.”
25 Mēs laimējam apmaksātu ceļojumu pretī nāvei
kārters
Pārvēršanās par ķirzaku tiešām var pamatīgi sačakarēt dienu. Iznācis no ejas, es centos noslēpt, ka jūtos diezgan draņķīgi.
Tu droši vien domā: beidz, tu taču pārvērties par piekūnu? Kas tur liels? Taču, ja kāds tevi piespiež mainīt veidolu, ir pavisam citādi. Iedomājies sevi atkritumu saspiedējā: viss ķermenis tiek saspiests formā, kas ir mazāka par tavu plaukstu. Tas ir sāpīgi un pazemojoši. Ienaidnieks iztēlojas tevi kā stulbu, nekaitīgu ķirzaku, tad uztiepj tev savu gribu, pārmācot tavas domas, līdz tev jākļūst par to, ko viņš vēlas. Laikam varēja arī būt ļaunāk. Viņš būtu varējis iztēloties mani par augļu sikspārni, taču tik un tā…
Protams, es biju pateicīgs Seidijai par izglābšanu, taču jutos arī kā totāls tizlenis. It kā nepietiktu ar to, ka apkaunoju sevi basketbola laukumā paviānu bara priekšā, biju arī nekam nederīgs kaujas laukā. Varbūt es labi tiku galā ar Leroju, lidostas briesmoni, taču, tiekoties aci pret aci ar pāris burvjiem (turklāt māla), es pirmajās
divās sekundēs tieku pārvērsts par reptili. Kādas gan ir manas izredzes pret Setu?
Es tiku izrauts no šīm domām, kad izkāpām no portāla, jo mēs noteikti neatradāmies Tota kabinetā.
Priekšā slējās dabiska lieluma piramida no stikla un metāla, gandrīz tikpat liela kā Gīzas piramīdas. Tālumā vīdēja Memfisas centra panorāma. Mums aiz muguras bija Misisipi upes krasti.
Rietošā saule zeltīja upi un piramīdu. Uz piramīdas priekšpuses pakāpieniem, līdzās sešus metrus augstai faraona statujai, zem kuras bija paraksts RAMZESS LIELAIS, Tots bija saposis pikniku ar grilētām ribiņām un krūtiņām, maizi un marinējumiem, un visu iespējamo. Viņš spēlēja ģitāru ar pārnēsājamu pastiprinātāju. Līdzās, aizspiedis ausis, stāvēja Heopss.
“O, forši.” Tots nostrinkšķināja akordu, kas skanēja kā slima ēzeļa pirmsnāves brēciens. “Jūs izdzīvojāt.”
Es sajūsmināts raudzījos piramīdā. “No kurienes tā uzradās? Tu taču to… neuzcēli, ko?” Es atcerējos savu ba ceļojumu uz Seta piramīdu un pēkšņi iedomājos, ka dievi visās ASV būvē sev monumentus.
Tots ieķiķinājās. “Es to neuzcēlu. Memfisas iedzīvotāji to uzcēla. Zini, cilvēki nekad pavisam neaizmirsīs Ēģipti. Ikreiz ceļot pilsētu upes krastos, viņi atceras savu, dziļi zemapziņā aprakto mantojumu. Šī ir arēna “Piramīda” — sestā lielākā piramīda pasaulē. To izmantoja kā sporta arēnu… kā sauca to spēli, kas tev patīk, Heops?”
“Aghl” Heopss sašutis atsaucās, un varu saderēt, ka viņš uz mani šķībi paskatījās.
“Jā, basketbolam,” Tots teica. “Taču arēnai pienākuši grūti laiki. Tā jau vairākus gadus ir pamesta. Bet nu vairs ne. Es tajā ievācos. Anhs pie jums?”
Es brīdi šaubījos, vai palīdzēt Totam bija laba ideja, taču mums viņš bija vajadzīgs. Es pasviedu viņam kaklarotu.
“Brīnišķīgi,” viņš teica. “Anhs no Elvisa kapa. Spēcīga maģija!”
Seidija sažņaudza dūres. “Mēs gandrīz nomirām, pēc tā dzenoties. Tu mūs piemuļķoji.”
“Tā bija nevis muļķošana,” viņš iebilda, “bet gan pārbaudījums.”
“Tie’,' Seidija teica, “tie, šabti..’.’
“Jā, mans gadsimtu labākais veikums. Žēl bija saplēst, bet es taču nevarēju jums ļaut piekaut īstus burvjus? Šabti ir lieliski kaskadieri.”
“Tad tu redzēji visu, kas notika,” es nomurmināju.
“O jā,” Tots pastiepa roku. Viņam plaukstā dejoja divas mazas liesmiņas — burvju būtības, ko redzējām izšaujamies šabti no mutes. “Šīs ir… ja tā var teikt — “ierakstīšanas iekārtas. Es saņēmu pilnu ierakstu. Jūs uzveicāt šabti, tos nenogalinot. Man jāatzīst, Seidij, tu mani patīkami pārsteidzi. Tu kontrolēji savu maģiju un Izīdu. Bet tev, Kārter, labi izdevās pārvērsties par ķirzaku.”
Man likās, ka viņš par mani ņirgājas. Bet tad pamanīju viņa acīs patiesu līdzjūtību, it kā mana izgāšanās arī būtu bijis kāds pārbaudījums.
“Kārter, tu vēl sastapsi ļaunākus ienaidniekus,” viņš brīdināja.
“Pat tagad Dzīvības māja pret jums sūta savus labākos spēkus. Taču jūs ari sastapsiet draugus, kad to vismazāk gaidīsiet.”
Nezinu, kādēļ, bet man šķita, ka viņš runā par Ziu… vai varbūt es tikai vēlējos saskatīt to, kā nebija.
Tots piecēlās un padeva Heopsam ģitāru. Viņš pasvieda anhu uz Ramzesa statujas pusi, un kaklarota pieķērās faraona kaklam.
“Lūdzu, Ramzes,” Tots teica statujai. “Par mūsu jauno dzīvi.”
Statuja vārgi iespīdējās, it kā saulriets būtu uzmirdzējis ar desmitkārtīgu spozmi. Mirdzums izplatījās pa visu piramīdu un pēc tam lēni izdzisa.
“O jā,” Tots prātoja. “Šķiet, ka būšu šeit laimīgs. Nākamreiz, bērni, kad jūs mani apciemosiet, man būs daudz lielāka laboratorija.”
Baisa doma, taču es centos nenovērst uzmanību no galvenā.
“Tas nav viss, ko atradām,” es teicu. “Paskaidro io.”
Atritināju zīmējumu ar kaķi un čūsku.
“Tur redzams kaķis un čūska,” Tots atbildēja.
“Paldies, gudrības dievs. Tu to tur noliki, lai mēs atrastu, vai ne? Tu gribi mums sniegt kādu pavedienu.”
“Kas, es?”
Vienkārši novāc viņu, Hors teica.
Aizveries, es atbildēju.
Vismaz aizvāc ģitāru.
“Kaķis ir Basteta,” es teicu, cenzdamies ignorēt savu iekšējo, psihopātisko piekūnu. “Vai tam ir kāds sakars ar to, kādēļ mūsu vecāki atbrīvoja dievus?”
Tots pamāja uz piknika traukiem. “Vai es teicu, ka mums ir grilēta gaļa?”
Seidija piecirta kāju. “Mums bija noruna, Džehuti!” “Zini… man patīk tas vārds,” Tots prātoja. “Bet ne pārāk, kad tu to izrunā. Cik atceros, mēs sarunājām, ka paskaidrošu, kā izmantot buramvārdu grāmatu. Ar jūsu atļauju?”