Viņš pastiepa roku. Es negribīgi izvilku buramvārdu grāmatu no somas un pasniedzu viņam.
Tots atritināja lapas. “Ai, tas man uzdzen nostalģiju. Tik daudz brūvējumu. Sendienās mēs ticējām rituālam. Lai pagatavotu labu burvestību, dažkārt vajadzēja vairākas nedēļas un eksotiskas sastāvdaļas no visas pasaules.” “Mums nav nedēļas,” es teicu.
“Ak, šī mūžīgā steiga,” Tots nopūtās.
“Agh’,' Heopss piekrita, ostīdams ģitāru.
Tots aizvēra grāmatu un atdeva to man. “Seta sakaušanai ir buramvārdi.”
“To mēs zinām” teica Seidija. “Vai tie viņu iznīcinās uz visiem laikiem?”
“Nē, nē. Taču tie iznīcinās viņa veidolu šajā pasaulē, izraidot viņu dziļi Duātā un samazinot viņa spējas, lai viņš atkal ilgi, ilgi nevarētu parādīties. Visticamāk, uz gadsimtiem.”
“Izklausās labi,” es teicu. “Kā to izlasīt?”
Tots skatījās manī tā, it kā atbilde būtu pašsaprotama. “To nevar izlasīt tagad, jo vārdi ir izrunājami tikai Seta klātbūtnē. Kad būsiet viņa priekšā, Seidijai jāatver grāmata un jānolasa buramvārdi. Viņa zinās, kas darāms, kad pienāks īstais brīdis.”
“Pareizi,” Seidija teica. “Un Sets tā vienkārši tur mierīgi stāvēs, kamēr es nolasu viņam nāves spriedumu.” Tots paraustīja plecus. “Es jau neteicu, ka būs viegli. Lai burvestība iedarbotos, jums būs vajadzīgas arī divas sastāvdaļas: mutiskā sastāvdaļa — Seta slepenais vārds…” “Ko?” es protestēju. “Kā tad lai mēs to dabūjam?” “Pieļauju, ka ar grūtībām. Slepeno vārdu nevar vienkārši nolasīt no grāmatas. Vārdam jāizskan no paša īpašnieka lūpām, viņa paša izrunā, tikai tad tas jums dos varu pār tā īpašnieku.”
“Lieliski,” es atbildēju. “Tātad mēs vienkārši piespiežam Setu mums to pateikt.”
“Vai izmānāt to no viņa,” teica Tots. “Vai pierunājat viņu to izrunāt.”
“Citas iespējas nav?” jautāja Seidija.
Tots notrausa tintes traipu no laboratorijas uzsvārča. Hieroglifs pārvērtās kodē un aizplivinājās prom. “Domāju… jā. Jūs varat palūgt Seta sirdij vistuvāko — to, kura viņu visvairāk mīl. Viņa arī spētu izrunāt Seta vārdu.” “Bet neviens nemīl Setu!” Seidija teica.
“Viņa sieva,” es minēju. “Tā dieviete Neftīda.”
Tots pamāja. “Viņa ir upju dieviete. Varbūt atradīsiet viņu upē.”
“Arvien labāk,” es murmināju.
Seidija sarauktu pieri pablenza uz Totu. “Tu teici, ka ir vēl viena sastāvdaļa?”
“Fiziska sastāvdaļa,” Tots piekrita. “Patiesības spalva.” “Kas tāds?” Seidija jautāja.
Taču es zināju, par ko viņš runā, un man dūša saskrēja papēžos.
“Tu domā — no Mirušo valstības.”
Tots pasmaidīja. “Tieši tā.”
“Pagaidi,” Seidija teica. “Par ko viņš runā?”
Es centos apvaldīt bailes. “Pēc nāves senajā Ēģiptē bija jādodas ceļā uz Mirušo valstību,” es skaidroju. “Tas bija ļoti bīstams ceļojums. Beigās cilvēks nonāca Tiesas zālē, kur tā dzīve tika svērta Anubisa svaros: vienā pusē sirds, otrā — patiesības spalva. Ja pārbaudījumu izturēji, saņēmi mūžīgu laimību. Ja ne, briesmonis apēda sirdi un cilvēka eksistence līdz ar to beidzās.”
“Ammits Rijējs,” Tots domīgi novilka. “Piemīlīgs, mazs jaukumiņš.”
Seidija sablisinājās. “Tātad kā tieši mums no tās Tiesas zāles dabūt spalvu?”
“Varbūt Anubiss būs labā noskaņojumā,” Tots minēja. “Tā gadās apmēram reizi tūkstoš gados.”
“Bet kā lai mēs vispār nonākam Mirušo valstībā?” es jautāju. “Tas ir… nenomirstot.”
Tots pavērās uz rietumu pamali, kur saule krāsojās asinssarkana. “Man domāt, naktī pa upi. Tā vairums cilvēku nonāk Mirušo valstībā. Es brauktu ar laivu. Anubisu atradīsiet upes galā…” Viņš norādīja uz ziemeļiem, tad pārdomāja un norādīja uz dienvidiem. “Aizmirsu, ka šeit upes tek uz dienvidiem. Viss ir otrādi.”
“Aghl” Heopss pārlaida pirkstus pār ģitāras ladām un nodeva pamatīgu rokenrola frāzi. Tad viņš atraugājās, it kā nekas nebūtu noticis un nolika ģitāru. Mēs ar Seidiju tikai blenzām uz viņu, bet Tots pamāja, it kā paviāns būtu pateicis ko dziļdomīgu.
“Esi drošs, Heops?” Tots jautāja.
Heopss kaut ko atņurdēja.
“Nu, labi.” Tots nopūtās. “Heopss gribot doties jums līdzi. Es teicu, ka viņš var palikt šeit un drukāt manu doktora disertāciju par kvantu fiziku, taču tas viņu neinteresē.”
“Nevaru iedomāties, kāpēc,” atbildēja Seidija. “Forši, ka Heopss brauks līdzi, bet kur mēs dabūsim laivu?”
“Jūsos rit faraonu asinis,” Tots teica. “Faraoniem vienmēr ir pieejama laiva. Tikai izmantojiet to prātīgi.”
Viņš pamāja uz upi. Uz krasta pusi pukšķināja vecmodīgs lāpstiņu riteņa tvaikonis, kam no skursteņa plūda dūmi.
“Vēlu jums laimīgu ceļu,” Tots teica. “Uz tikšanos!”
“Mums jābrauc ar fo?” es jautāju. Bet, kad pagriezos, lai paskatītos uz Totu, viņš bija pazudis un paņēmis līdzi arī grilēto gaļu.
“Burvīgi,” Seidija murmināja.
“Agh\” Heopss bija vienisprātis. Viņš paņēma mūs aiz rokām un veda uz krastu.
26.Uz “Ēģiptes Karalienes” Klāja
kārters
Ja runājam par braucieniem uz Mirušo valstību, kuģis bija diezgan stilīgs. Tam bija vairāki klāji ar krāšņām, melni zaļām margām. Sānu lāpstiņu riteņi kūla upi putās, un pār lāpstiņu riteņu apvalkiem zeltotiem burtiem mirdzēja kuģa nosaukums — “Ēģiptes karaliene”.
Pirmajā mirklī varēja nodomāt, ka kuģis ir tikai tūristu piesaistīšanai: viens no tiem peldošajiem kazino vai kruīza kuģis pensionāriem. Taču, rūpīgāk ieskatoties, kļuva pamanāmas dīvainas, sīkas detaļas. Kuģa nosaukums zem angliskā nosaukuma bija rakstīts demotikā un ar hieroglifiem. No skursteņiem cēlās dzirkstījoši dūmi, it kā dzinējos dedzinātu zeltu. Ap klājiem lidinājās daudzkrāsainas ugunslodes. Bet kuģa priekšgalā divas uzkrāsotas acis kustējās un mirkšķināja, pētīdamas, vai no upes nedraud briesmas.
“Savādi,” Seidija noteica.
Es pamāju ar galvu. “Esmu redzējis uz kuģiem uzkrāsotas acis. Tā aizvien dara visā Vidusjūras reģionā, taču parasti tās nekustas.”
“Ko? Nē, ne jau stulbās acis. Tā kundzīte uz augšklāja. Vai tā nav…” Seidija plati pasmaidīja. “Basteta!” Pavisam noteikti mūsu mīļākais kaķis bija izliecies pa stūresmājas logu. Es jau gatavojos Bastetai māt, kad pamanīju stāvu viņai līdzās pie stūres. Tam bija cilvēka ķermenis, un viņš bija ģērbies baltā kuģa kapteiņa uniformā. Taču galvas vietā no apkakles spraucās divasmeņu cirvis. Un es nerunāju par mazu malkas cirvīti. Es runāju par kaujas cirvi: divi pusmēness formas dzelzs asmeņi, viens priekšā, kur vajadzētu būt sejai, bet otrs aizmugurē, malas bija notašķītas ar aizdomīgiem sakaltušiem, sarkaniem traipiem.
Kuģis piestāja dokā. Apkārt sāka virpuļot ugunslodes: tās nolaida kāpnes, nosēja virves un pamatā darīja kuģa apkalpes darbus. Es nezinu, kā tās visu paveica bez rokām un neko nenosvilinot, taču tas nebija pats dīvainākais, ko šonedēļ biju redzējis.
Basteta iznāca no stūresmājas. Kad uzkāpām uz klāja, viņa apskāva mūs visus, pat Heopsu, kas centās atdarīt, meklēdams utis viņas sejā.
“Priecājos, ka izdzīvojāt!” Basteta teica. “Kā gāja?” Mēs izstāstījām visu lielos vilcienos, un viņai mati atkal saslējās stāvus. “Elviss? Pē\ Uz vecumu Tots kļuvis nežēlīgs. Nu ko, nevaru teikt, ka priecājos atkal būt uz šā kuģa. Es ciest nevaru ūdeni, bet pieļauju, ka…”