“Tu jau esi bijusi uz šā kuģa?” es jautāju.
Bastetas smaids notrīsēja. “Miljons jautājumu, kā parasti, bet vispirms paēdīsim. Kapteinis gaida.”
Es nedegu nepacietībā iepazīties ar milzu cirvi, nedz
arī man gribējās notiesāt kārtējās Bastetas cepta siera un Friskies vakariņas, bet devāmies viņai līdzi uz kuģa.
Ēdamzāle bija bagātīgi rotāta ēģiptiešu stilā. Sienas klāja krāsaini gleznojumi, kuros tēloti dievi. Griestus balstīja zeltītas kolonnas. Uz gara galda bija sarindoti visvisādi ēdieni: sviestmaizes, picas, hamburgeri, meksikāņu ēdiens — ko vien vēlies. Tas ar uzviju kompensēja izpalikušo Tota grilu. Uz kafijas galdiņa stāvēja ledus kaste, zelta kausu rinda un limonādes automāts ar aptuveni divdesmit dažādām gāršām. Sarkankoka krēsli bija izgrebti kā paviāni, kas man pārāk atgādināja Greislendas džungļu istabu, taču Heopsam tie šķita pieņemami. Viņš uzņurdēja savam krēslam, lai parādītu, kurš te ir galvenais mērkaķis, tad apsēdās, paķēra no augļu groza avokado un sāka to mizot.
Otrpus istabai atvērās durvis, un iesoļoja cirvjagalva. Viņam nācās pieliekties, lai nesacirstu durvju rāmi.
“Keina kungs un kundze,” kapteinis teica klanīdamies. Balss bija trīsoša zunoņa, kas rezonēja pa priekšējo asmeni. Es reiz noskatījos video, kurā kāds čalis spēlēja mūziku, sizdams pa zāģi ar āmuru, un aptuveni tā skanēja kapteiņa balss. “Gods uzņemt jūs uz klāja.”
“Keina kundze,” Seidija atkārtoja. “Man patīk.”
“Mani sauc Asmens Asinstraips,” kapteinis teica. “Ko pavēlēsiet?”
Seidija piepacēla uzaci un paskatījās uz Bastetu. “Viņš klausa mūsu pavēlēm?”
“Saprāta robežās,” Basteta atbildēja. “Viņš ir pakļauts jūsu ģimenei. Jūsu tēvs…” viņa nokremšļojās. “Viņš un jūsu māte izsauca šo kuģi.”
Cirvja dēmons nosodoši nosanēja. “Jūs viņiem vēl neesat teikusi, dieviete?”
“Gan jau pateikšu,” Basteta atņurdēja.
“Ko pateiksi?” es jautāju.
“Vienkārši sīkumi,” viņa steigšus turpināja. “Kuģi var izsaukt vienu reizi gadā un tikai, ja tas ir ļoti nepieciešams. Jums tagad jādod kapteinim savas pavēles. Viņam vajadzīgi skaidri norādījumi, lai mēs varētu doties ceļā, hm, droši”
Es prātoju, kas nomāca Bastetu, bet cirvjagalva gaidīja pavēles, un sausie asins traipi uz viņa asmeņiem vēstīja, ka labāk nelikt viņam gaidīt.
“Mums jānonāk Tiesas zālē,” es viņam teicu. “Ved mūs uz Mirušo valstību.”
Asmens Asinstraips domīgi zumēja. “Es to nokārtošu, Keina kungs, bet paies kāds laiks.”
“Mums nav daudz laika.” Es pagriezos pret Seidiju. “Tagad ir… kurš? Divdesmit septītā vakars?”
Viņa piekrītoši pamāja. “Parīt saullēktā Sets pabeigs savu piramīdu un iznīcinās pasauli, ja mēs viņu neapturēsim. Tāpēc — jā, kapteini Milzu Asmeni vai kā tevi tur sauc, es teiktu, ka mēs mazliet steidzamies.”
“Protams, mēs darīsim, ko varēsim,” Asmens Asinstraips atbildēja, balsij skanot nedaudz, hm, asi. “Apkalpe sagatavos jūsu kajītes. Vai pavakariņosiet, kamēr gaidāt?” Es paskatījos uz galdu, kas bija nokrauts ēdieniem, un sajutu, cik izsalcis esmu. Nebiju ēdis, kopš atstājām Vašingtona pieminekli. “Jā. Emm, paldies, Asmeni.” Kapteinis atkal paklanījās, kas lika viņam izskatīties pēc giljotīnas. Tad viņš atstāja mūs vakariņojam.
Vispirms es biju pārāk aizņemts ar ēšanu, lai runātu. Notiesāju rostbifa sviestmaizi, pāris gabalu ķiršu pīrāga ar saldējumu un izdzēru trīs glāzes ingvera limonādes, pirms beigu galā ievilku gaisu.
Seidija tik daudz neēda. Bet viņa jau bija paēdusi pusdienas lidmašīnā. Viņa apmierinājās ar siera un gurķu sviestmaizi un vienu no tiem dīvainajiem britu dzērieniem, kas viņai garšo — Ribena. Heopss rūpīgi atlasīja visu, kas beidzās ar -o: bez avokado arī mango un pomelo. Pa istabu pakalpīgi peldēja ugunslodes, piepildīdamas mūsu kausus un aizvākdamas traukus, kad bijām paēduši.
Pēc tik daudzām dienām, kas pavadītas, kā trakiem skrienot, lai izdzīvotu, bija jauki sēdēt pie vakariņu galda un atpūsties. Kapteiņa paziņojums, ka viņš nevarēšot mūs uzreiz nogādāt Mirušo valstībā, bija labākās ziņas, kādas dzirdētas pēdējā laikā.
“AghV' Heopss noslaucīja muti un paķēra vienu no ugunslodēm. Pataisījis no tās spožu basketbola bumbu, viņš nosprauslājās uz manu pusi.
Šoreiz es biju visai pārliecināts par to, ko viņš saka paviānu valodā. Tas nebija uzaicinājums. Tas nozīmēja ko apmēram tādu: “Tagad es uzspēlēšu basketbolu ar sevi. Es tevi neaicināšu, jo man no tava tizluma metas nelabi.” “Kāda runa, vecais,” es teicu, kaut arī man vaigi kaunā vai svila. “Izpriecājies!”
Heopss atkal nosprauslājās, tad aizjoza ar bumbu padusē. Es prātoju, vai viņš kaut kur uz klāja atradīs basketbola laukumu.
Galda pašā galā Basteta atgrūda savu šķīvi malā. Viņa bija tik tikko pieskārusies savam tunča Friskies.
“Nejūties izsalkusi?” es jautāju.
“Hm? Ai… šķiet, ka ne.” Viņa vienaldzīgi pagrozīja savu kausu. Sejā bija iegūlusi, manuprāt, kaķiem neraksturīga izteiksme — vainas apziņa.
Mēs ar Seidiju saskatījāmies. Starp mums norisa īsa, mēma saruna, apmēram šāda.
Tu paprasi viņai.
Nē, tu.
Protams, Seidijai labāk padodas nikni skatieni, tādēļ es šo cīņu zaudēju.
“Basteta?” es ierunājos. “Ko kapteinis gribēja, lai tu mums pasaki?”
Viņa vilcinājās. “Ak, to? Neklausieties dēmonos. Asmens Asinstraips ar maģiju ir piespiests būt par kalpu, bet, ja reiz tiktu vaļā, viņš to cirvi pavērstu pret mums visiem, varat man ticēt.”
“Tu maini tematu,” es teicu.
Basteta dzenāja pirkstus pa galdu, zīmēdama hieroglifus miklajā aplī, ko bija atstājis viņas kauss. “Taisnību? Es neesmu bijusi uz klāja kopš nakts, kad nomira jūsu māte. Jūsu vecāki bija pietauvojuši kuģi Temzā. Pēc… negadījuma jūsu tēvs atveda mani uz šejieni. Šeit mēs noslēdzām mūsu vienošanos.”
Es sapratu, ka viņa domāja tieši šeit, pie šā galda. Mans tēvs bija sēdējis šeit izmisumā pēc mammas nāves, un nebija neviena, kas viņu mierinātu, izņemot dievieti kaķi, cirvja dēmonu un lidojošu uguntiņu baru.
Pustumsā es pētīju Bastetas seju. Domāju par zīmējumu, ko atradām Greislendā. Pat cilvēciskā veidolā Basteta tik ļoti atgādināja kaķi, ko kāds bija uzzīmējis pirms tūkstošiem gadu.
“Tas nebija tikai haosa briesmonis, vai ne?” es jautāju.
Basteta mani nopētīja. “Ko tu gribi teikt?”
“Tas, ar ko tu cīnījies, kad mūsu vecāki tevi izlaida no obeliska. Tas nebija tikai haosa briesmonis. Tu cīnījies ar Apopu.”
Visā zālē kalpojošās uguntiņas apdzisa. Viena nometa šķīvi un nervozi plivinājās.
“Nesauc Čūsku vārdā,” Basteta brīdināja. “It īpaši, kad ceļojam naktī. Nakts ir viņas valstība.”
“Tad tā ir taisnība.” Seidija samulsusi pakratīja galvu. “Kādēļ tu neko neteici? Kādēļ tu mums meloji?”
Basteta nolaida acis. Pustumsā viņa izskatījās nogurusi un vārga. Seju rotāja vecas kauju rētas.
“Es biju Ra acs,” viņa klusi ierunājās. “Saules dieva cīnītāja, viņa gribas instruments. Vai jūs maz nojaušat, kas tas bija par godu?”
Viņa izstiepa pirkstus un pētīja tos. “Kad cilvēki skatās uz Ra karotāja kaķa bildēm, viņi iedomājas, ka tā ir Sehmeta — lauvene. Taisnība, viņa bija Ra pirmā cīnītāja. Taču viņa bija pārāk vardarbīga, pārāk nevaldāma. Beigu beigās Sehmetai lika atkāpties, un Ra izvēlējās mani — mazo Bastetu — par savu karotāju.”