“Kādēļ tu runā, it kā kaunētos?” Seidija jautāja. “Tu teici, ka tas bija gods.”
“Sākumā es biju lepna, Seidij. Es gadiem cīnījos ar
Čūsku. Kaķi un čūskas ir nāvīgi ienaidnieki. Es labi darīju savu darbu. Bet tad Ra devās uz debesim. Ar savu pēdējo burvestību viņš piesēja mani Čūskai. Viņš mūs abus nogrūda bezdibenī, kur man bija jāclnās ar Čūsku un jārūpējas, lai tā tur paliktu mūžīgi.”
Mani pārņēma atklāsme. “Tad jau tu nebiji nenozīmīgs cietumnieks. Tu biji ieslodzīta ilgāk nekā citi dievi.”
Viņa aizvēra acis. “Es vēl atceros, kā Ra teica: “Mans uzticamais kaķi, šis ir tavs nozīmīgākais uzdevums.” Un es biju lepna to darīt… gadsimtiem. Tad tūkstošgadēm. Vai varat iedomāties, kā tas bija? Dunči pret ilkņiem, cirtieni un sitieni, nebeidzams karš tumsā. Gan mana naidnieka, gan mani dzīvības spēki arvien gāja mazumā, un es sāku aptvert, ka tāds bija Ra plāns. Mēs ar Čūsku plēstu viens otru, līdz nekas nepaliktu pāri, un pasaule būtu glābta. Tikai šādā gadījumā Ra varēja mierīgu prātu doties projām, zinādams, ka haoss nepārmāks Maatu. Es jau arī būtu pildījusi savu pienākumu. Man nebija izvēles. Līdz jūsu vecāki…”
“Pagādāja tev iespēju izbēgt,” es teicu. “Un tu to izmantoji.”
Basteta nelaimīga pacēla acis. “Esmu kaķu pavēlniece. Man ir daudz labu īpašību. Taču, godīgi runājot, Kārter… kaķi nav diez ko drošsirdīgi.”
“Bet Ap… tavs ienaidnieks?”
“Viņš palika iesprostots bezdibenī. Mēs ar jūsu tēvu bijām par to pārliecināti. Čūsku jau bija pamatīgi nogurdinājusi mūžību ilgā ciņa ar mani, un, kad jūsu māte izmantoja savus dzīvības spēkus, lai aizslēgtu bezdibeni, nu… viņa raidīja spēcīgu burvestību. Čūska nekādi nevarēja izlauzties caur tādu aizslēgu. Taču, gadiem ejot… mūs sāka mākt arvien lielākas bažas, ka šis cietums viņu nenoturēs. Ja tas kaut kā būtu spējis izbēgt un atgūt spēkus, es nevaru iedomāties, kas notiktu. Un tā būtu mana vaina.”
Es mēģināju iztēloties čūsku Apopu — haosa radību, kas ir vēl ļaunāka par Setu. Es iztēlojos Bastetu ar viņas nažiem, kas mūžību cīnās ar to briesmoni. Varbūt bija lieki dusmoties uz Bastetu par to, ka viņa mums agrāk nav izstāstījusi taisnību. Tā vietā man bija viņas žēl. Viņa bija iegrūsta situācijā, kādā mēs bijām tagad — spiesta uzņemties darbu, kas viņai bija par grūtu.
“Kādēļ vecāki tevi atbrīvoja?” es jautāju. “Vai viņi teica?”
Viņa lēni pamāja ar galvu. “Es sāku zaudēt cīņā. Jūsu tēvs teica, ka jūsu māte esot paredzējusi… briesmu lietas, ja Čūska mani pieveiktu. Viņiem vajadzēja mani atbrīvot, dot man laiku atkopties. Viņi teica — tas esot pirmais solis atpakaļceļā pie dieviem. Es nesaku, ka saprotu viņu plānu. Es priecājos pieņemt jūsu tēva piedāvājumu. Iestāstīju sev, ka daru to, kas būtu pareizi dievu labā. Taču tik un tā biju gļēvule. Es neizpildīju savu pienākumu.”
“Tā nebija tava vaina,” es viņu mierināju. “No Ra puses nebija godīgi no tevis prasīt ko tādu.”
“Kārteram taisnība,” piekrita Seidija. “Tas ir pārāk liels upuris, pat ja esi dieviete kaķis.”
“Tāda bija mana kunga griba,” Basteta iebilda. “Faraons var izrīkot savus pavalstniekus impērijas labā, pat likt tiem atdot dzīvību, un viņiem ir jāklausa. Hors to zina. Viņš ir bijis faraons vairākkārt.”
Viņa runā taisnību, teica Hors.
“Tad tavs valdnieks bija stulbenis,” es atbildēju.
Kuģis nodrebēja, it kā mēs būtu uzskrējuši uz sēkļa. “Uzmanies, Kārter,” Basteta brīdināja. “Maatas, radīšanas kārtības, pamats ir uzticība likumīgam valdniekam. Ja to apšaubīsi, nonāksi haosa ietekmē.”
Es jutos iedzīts stūrī, gribējās sist un plēst. Gribēju nokliegties, ka kārtība nav diez ko labāka par haosu, ja tās dēļ jāmirst.
Tu uzvedies kā bērns, Hors bārās. Tu esi Maatas kalps. Šīs domas ir necienīgas.
Man acis iesmeldzās. “Tad varbūt es esmu necienīgs.” “Kārter?” ierunājās Seidija.
“Nekas,” es atbildēju. “Es dodos gulēt.”
Es izbrāzos no istabas. Viena no mirgojošajām gaismiņām devās man līdzi, vadīdama mani augšā uz maniem apartamentiem. Kajīte droši vien bija ļoti jauka. Es neskatījos. Vienkārši iekritu gultā un atslēdzos.
Man tiešām vajadzēja īpaši stipru burvju spilvenu, jo mans ba nekādi negribēja palikt mierā. (Un nē, Seidij, es neuzskatu, ka galvas ietīšana izolācijas lentē kaut cik līdzētu.)
Mans gars uzpeldēja tvaikoņa stūresmājā, taču pie stūres nebija Asmens Asinstraips. Laivu vadīja jauns vīrietis ādas bruņās. Viņa acis bija iezīmētas ar ogli, bet galva noskūta, atstājot vien pītu bizīti. Čalis pavisam noteikti bija no trenētajiem — viņam bija atlēta muskuļi. Pie jostas karājās tāds pats zobens kā man.
“Upe ir nedroša,” viņš man teica pazīstamā balsī. “Stūrmanis nedrīkst novērst uzmanību. Viņam vienmēr jāraugās, vai neparādās sēklis vai slēpta sieksta. Tādēļ uz kuģiem tiek krāsotas manas acis, zini — lai pamanītu briesmas.”
«T T • » , • «r-p »
Hora acis, es teicu. Tu.
Piekūna dievs paskatījās uz mani, un es ieraudzīju, ka acis viņam ir divās dažādās krāsās: viena liesmaini dzeltena kā saule, otra atstarojoši sudrabaina kā mēness. Tās bija tik apstulbinošas, ka man nācās aizgriezties. Un aizgriezies es ieraudzīju, ka Hora ēna neatbilst viņa stāvam. Pār stūresmāju stiepās milzīga piekūna siluets.
“Tu prāto, vai kārtība ir labāka par haosu,” viņš ierunājās. “Tu esi novērsis uzmanību no mūsu īstā ienaidnieka — no Seta. Tev jāsaņem mācība.”
Es jau gatavojos teikt — nē, paldies, nevajag.
Taču mans ba tika nekavējoties aiztriekts projām. Pēkšņi es atrados lidmašīnā — lielā starptautiskā gaisa kuģī kā lidmašīnas, kādās mēs ar tēti bijām braukuši miljoniem reižu. Zia Rašida, Desžardēns un divi citi burvji bija saspiedušies vidējā rindā, kur viņus ieskāva ģimenes ar kliedzošiem bērniem. Šķiet, Ziai tas netraucēja. Viņa aizvērtām acīm bija mierīgi iegrimusi domās, bet Desžardēns un abi pārējie izskatījās tik nomocīti, ka man gandrīz gribējās smieties.
Lidmašīna kratījās uz priekšu un atpakaļ. Desžardēns izšļakstīja klēpī vīnu. Iedegās drošības jostu indikators, un komutatorā nosprakšķēja balss: “Runā kapteinis. Šķiet, nolaižoties Dalasā, gaidāmas neliela turbulence, tādēļ lūgšu stjuartus…”
Būkš! Sprādziens satricināja logus: zibenim uzreiz sekoja pērkons.
Ziai acis atsprāga vaļā. “Sarkanais kungs.”
Lidmašīna nokrita vairākus desmit metrus zemāk, atskanēja pasažieru kliedzieni.
“Il commencer Troksni pārkliedza Desžardēns. “Ātri!” Lidmašīnai līgojoties, pasažieri spiegdami iekrampējās sēdekļos. Desžardēns piecēlies atvēra bagāžas nodalījumu.
“Kungs!” stjuarte kliedza. “Kungs, apsēdieties!” Desžardēns viņu ignorēja. Viņš paķēra četras pazīstamas somas — burvju piederumu komplektus — un pameta tos saviem kolēģiem.
Tad patiešām viss nogāja šķērsām. Salons pamatīgi noraustījās, un lidmašīna sasvērās uz sāniem. Pa labās puses logiem redzēju, ka lidmašīnas spārnu noplēš vējš, kura ātrums sasniedzis teju tūkstoš kilometru stundā.
Salonā iestājās haoss: visapkārt lidinājās dzērieni, grāmatas un kurpes, skābekļa maskas izkrita no paneļiem un karājās, cilvēki kliedza nāves bailēs.
“Aizsargājiet nevainīgos!” pavēlēja Desžardēns. Lidmašīna sāka kratīties, logos un sienās parādījās plaisas. Pasažieri apklusa — gaisa spiedienam krītoties, ieslīga bezsamaņā. Lidmašīnai sašķīstot gabalos, četri burvji pacēla savas nūjiņas.