Brīdi burvji peldēja mākoņu, fizelāžas, bagāžas un riņķojošu, sēdekļos piesprādzētu pasažieru virpulī. Tad ap tiem izpletās balta spozme, enerģijas burbulis, kas gausināja lidmašīnas lūšanu un lika gabaliem griezties ciešā orbītā. Desžardēns pastiepa roku, un viņam pretī kā drošības siksna pastiepās mākoņa mala — miglas šķiezna kokvilnas baltumā. Pārējie burvji darīja tāpat, un vētra pakļāvās viņu gribai. Burvjus aptina balti tvaiki, savijoties aptina tos un sāka veidot vairāk un vairāk pavedienu, kā piltuvveida mākoņi, kas uztvēra lidmašīnas gabalus un sabīdīja tos atkal kopā.
Ziai garām krita bērns, bet viņa pavērsa savu zizli un nomurmināja buramvārdus. Meiteni aptvēra mākonis un atgādāja atpakaļ. Visi četri burvji lika kopā lidmašīnu, noslēgdami lūzuma vietas ar mākoņu pavedieniem, līdz viss salons bija ieskauts vizoša tvaika kūniņā. Ārā trakoja vētra un dārdēja pērkons, bet pasažieri cieši gulēja savās sēdvietās.
“Zia!” Desžardēns kliedza. “Mēs tā ilgi nenoturēsimies.”
Zia pa eju paskrēja viņam garām uz pilotu kabīni. Lidmašīnas priekšgals sazin kā bija palicis neskarts. Durvis bija aizbultētas un aizslēgtas, bet Zias zizlis iemirdzējās, un durvis izkusa kā vasks. Iegājusi kabīnē, viņa atrada trīs pilotus bezsamaņā. Skats pa logu man uzdzina nelabumu. Caur mākoņu vērpetēm strauji, ļoti strauji tuvojās zeme.
Zia trieca nūjiņu pret vadības paneli. Caur displejiem izskrēja sarkana strāva. Ciparnīcas griezās, mēraparāti mirgoja, un altimetrs izlīdzinājās. Lidmašīnas priekšgals pacēlās, un ātrums samazinājās. Es noskatījos, kā Zia lika lidmašīnai planēt uz govju ganībām un to vieglītiņām nosēdināja. Tad acis novalbījās, un viņa sabruka.
Desžardēns viņu atrada un pacēla rokās. “Ātri,” viņš teica kolēģiem, “mirstīgie drīz modīsies.”
Viņi izvilka Ziu no pilotu kabīnes, un mans ba tika aizpūsts caur neskaidru tēlu jucekli.
Es atkal ieraudzīju Fēniksu, vai vismaz daļu pilsētas. Pār ieleju vēlās milzīga, sarkana smilšu vētra, aprīdama ēkas un kalnus. Asajā, karstajā vējā dzirdēju Setu smejamies — tīksmināmies par savu varu.
Tad es ieraudzīju Bruklinu: Amosa sagrauto namu pie Austrumu upes, un virs galvas trakoja ziemas vētra, vēji auroja un gāza pār pilsētu slapju sniegu un krusu.
Un tad ieraudzīju kādu svešu vietu: pa tuksneša kanjonu vijās upe. Debesis klāja piķa melni mākoņi, bet upes ūdens šķita vārāmies. Ūdenī kaut kas kustējās — kaut kas milzīgs, ļauns un spēcīgs. Es zināju, ka tas gaida mani.
Tas ir tikai sākums, Hors brīdināja. Sets iznīcinās visus, kas tev dārgi. Tici man — es zinu.
Upe pārvērtās garām niedrēm aizaugušā dumbrājā. Virs galvas liesmoja saule. Ūdenī slīdēja čūskas un krokodili. Ūdensmalā atradās salmu būda. Pie tās stāvēja sieviete un aptuveni desmit gadus vecs bērns un pētīja nobružātu sarkofāgu. Varēja redzēt, ka zārks reiz bijis mākslas darbs — ar dārgakmeņiem inkrustēts zelts, bet tagad tas bija iedragāts un notriepts melnām dūņām.
Sieviete pārlaida rokas pār zārka vāku.
“Beidzot.” Viņai bija manas mātes seja — zilas acis un karameļkrāsas mati, taču viņa izstaroja maģisku mirdzumu, un es zināju, ka uzlūkoju dievieti Izīdu.
Viņa pagriezās pret puiku. “Mēs tik ilgi esam meklējuši, mans dēls. Beidzot esam viņu atraduši. Es izmantošu savas burvju spējas un atdzīvināšu viņu!”
“Tētis?” Puika platām acīm skatījās uz zārku. “Viņš tiešām ir tur, iekšā?”
“Jā, Hor. Un tagad…”
Pēkšņi viņu būda uzliesmoja. No liesmām iznira dievs Sets — varens, sarkanādains karotājs ar kvēlojoši melnām acīm. Galvā viņam bija Ēģiptes dubultais kronis, bet mugurā — faraona tērps. Rokā kūpēja dzelzs zizlis.
“Ak tad atradi zārku?” viņš ierunājās. “Malace!”
Izīda pastiepās pret debesīm. Viņa izsauca zibeni pret haosa dievu, bet Seta zizlis šautru uztvēra un atšāva atpakaļ uzbrucējai. Elektriskie loki satricināja dievieti un nogāza viņu no kājām.
“Māt!” Puika izrāva dunci un metās virsū Setam. “Es tevi nogalināšu!”
Sets smieklos rēca. Viegli izvairījies, viņš notrieca puiku zemē.
“Tu esi brašulis, brāļadēls,” Sets atzina. “Taču tu nenodzīvosi pietiekami ilgi, lai mani izaicinātu. Kas attiecas uz tavu tēvu, tad nāksies no viņa atbrīvoties uz visiem laikiem.”
Sets trieca dzelzs zizli pret zārka vāku.
Izīda iekliedzās, zārkam sašķīstot kā ledum.
“Ievēlies kaut ko.” Sets pūta no visa spēka, zārka drumslas uzlidoja gaisā un izkaisījās uz visām pusēm. “Nabaga Ozīriss — sabirzis gabalos, izkaisīts pār visu Ēģipti. Bet tu, māsa Izīda, bēdz! Tas tev vislabāk padodas!”
Sets metās uz priekšu. Izīda saķēra dēlu aiz rokas, viņi abi pārvērtās putnos un laidās, ko spēja.
Aina pagaisa, un es biju atpakaļ tvaikoņa stūresmājā. Kamēr traucāmies garām pilsētām un baržām, strauji ausa saule un Misisipi krasti saplūda gaismas un ēnu spēlē.
“Viņš iznīcināja manu tēvu,” Hors teica. “Viņš to pašu izdarīs ar tavējo.”
“Nē,” es atbildēju.
Hors ieurbās manī ar savām savādajām acīm — vienu liesmaini zeltainu, otru pilnmēness sudrabainu. “Māte un tante Neltīda gadiem meklēja zārka un tēva gabalus. Kad vienkopus savāca visus četrpadsmit, brālēns Anubiss palīdzēja sasiet tēvu kopā ar mūmiju ietinamo audumu, taču ar mātes spēku tik un tā bija par maz, lai viņu pilnībā pieceltu no miroņiem. Ozīriss kļuva par nemirušu dievu, mana tēva pusdzīvu ēnu, kas var valdīt tikai Duātā. Taču šis zaudējums manī iesvēla dusmas. Dusmas deva man spēku sakaut Setu un atņemt viņam troni. Tev jārīkojas tāpat.”
“Es negribu troni,” es atbildēju. “Es gribu tēti.”
“Nemāni sevi. Sets ar tevi vienkārši spēlējas. Viņš iedzīs tevi izmisumā, un tavas bēdas darīs tevi vāju.”
“Man jāglābj tētis!”
“Tas nav tavs uzdevums,” Hors noskaldīja. “Pasaule ir apdraudēta. Mosties!”
Seidija kratīja manu roku. Viņas ar Bastetu stāvēja pie manas gultas un izskatījās noraizējušās.
“Kas?” es jautāju.
“Mēs esam klāt,” Seidija satraukti teica. Viņa bija pārvilkusi tīras lina drēbes, šoreiz melnas, kas saskanēja ar šņorzābakiem. Bija pat pārkrāsojusi matus, un tagad šķipsnas bija zilas.
Piecēlies sēdus, es sapratu, ka pirmo reizi šās nedēļas laikā jūtos atpūties. Lai arī mana dvēsele bija ceļojusi, miesa tikmēr dabūja izgulēties. Pavēros pa kajītes logu. Laukā bija piķa melna tumsa.
“Cik ilgi es biju atslēdzies?” es prasīju.
“Mēs esam pieveikuši lielāko daļu Misisipi un iebraukuši Duātā,” Basteta atbildēja. “Tagad tuvojamies Pirmajam ūdenskritumam.”
“Pirmajam ūdenskritumam?” es pārvaicāju.
“Ieejai,” Basteta drūmi atbildēja, “Mirušo valstībā.”
sendija
27. Dēmons ar bezmaksas paraugiem
es? es gulēju kā nosista, kas, cerams neliecināja par to, kas sagaidāms nākotnē.
Nomanīju, ka Kārtera dvēsele klaiņojusi pa biedējošām vietām, taču viņš par to negribēja runāt.
“Vai satiki Ziu?” es jautāju. Viņš tā iztrūkās, ka domāju — kaut nu sirds tūlīt neizlektu pa muti laukā. “Trāpīts,” es teicu.
Mēs sekojām Bastetai uz stūresmāju, kur Asmens Asinstraips pētīja karti, kamēr Heopss stāvēja — hm, mērkaķojās pie stūres.