“Paviāns pie stūres,” es norādīju. “Vai man būtu jāsatraucas?”
“Lūdzu klusumu, Keina kundze,” Asmens Asinstraips pārlaida pirkstus pār papirusa karti. “Šis ir ļoti delikāts darbs. Divus grādus pa labi, Heops.”
“Agh\” Heopss atsaucās.
Debesis jau bija tumšas, bet, mums pukšķinot tālāk, pazuda arī zvaigznes. Upe vērtās asinssarkana. Apvārsni
aprija tumsa, bet upes krastos pilsētas ugunis sāka raustīties, līdz izdzisa pavisam.
Tagad mūsu vienīgā gaisma bija daudzkrāsainās kalpotājas uguntiņas un mirguļojošie dūmi, kas cēlās no skursteņiem un lēja pār mums visiem dīvainu, metālisku spīdumu.
“Jābūt tieši priekšā,” kapteinis paziņoja. Pustumsā viņa sarkanpleķainais cirvja asmens izskatījās baisāks nekā jebkad.
“Kas tā par karti?” es jautāju.
“Runa, izejot dienā,” viņš teica. “Neraizējies, tas ir pareizais eksemplārs.”
Es paskatījos uz Kārteru, gaidot skaidrojumu. “Vairums cilvēku to sauc par “Mirušo grāmatu”,” viņš man paskaidroja. “Bagātos ēģiptiešus vienmēr apglabāja kopā ar vienu eksemplāru, lai tiem būtu norādes ceļā pa Duātu uz Mirušo valstību. Tas ir tāds “Idiotu ceļvedis uz aizsauli”.”
Kapteinis pikti zumēja. “Es neesmu nekāds idiots, Keina kungs.”
“Nē, nē, es tikai domāju…” Kārtera balss nodrebēja. “Emm, kas tad tasi”
Priekšā no upes kā ilkņi pacēlās akmens klintis, kas vērta ūdeni verdošās krācēs.
“Pirmais ūdenskritums,” Asmens Asinstraips paziņoja. “Turieties.”
Heopss grieza stūri pa kreisi, un tvaikonis paslīdēja uz sāniem, izspraukdamies starp divām akmens smailēm vien ar dažu centimetru atstarpi. Es neesmu baigā brēkātāja, bet jāatzīst, ka brēcu kā traka. (Un nemaz neskaties uz mani tā, Kārter. Tu daudz neatpaliki.)
Mēs pārslīdējām pār balta — jeb sarkana — ūdens strēli un novirzījāmies, lai izvairītos no klints, tik prāvas kā Pedingtonas stacija. Tvaikonis veica vēl divus pašnāvnieciskus pagriezienus starp akmeņiem, 360 grādu apgriezienu mutuļojošā virpulī, pārlaidās pār desmit metru augstu ūdenskritumu un piezemējās tik smagi, ka man ausīs nopaukšķēja kā šāviņš.
Turpinājām braukt pa straumi, it kā nekas nebūtu noticis, un aiz muguras noklusa krāču dunoņa.
“Man nepatīk ūdenskritumi,” es paziņoju. “Vai gaidāmi vēl kādi?”
“Par laimi, ne tik lieli,” atbildēja Basteta, kam arī izskatījās apšķebinājusies dūša. “Mēs esam nonākuši…” “Mirušo valstībā,” Kārters pabeidza.
Viņš norādīja uz krastu, kas bija miglā tīts. Tumsā vīdēja savāda kustība: mirguļojošas rēgainas gaismas, milzīgas miglas sejas, lempīgas ēnas, kas, šķiet, nebija saistītas ne ar vienu priekšmetu. Gar upes krastiem pa dubļiem vilkās veci kauli, kas dažādos rakstos savienojās ar citiem kauliem.
“Atļaušos minēt, ka šī nav Misisipi,” es teicu.
“Nakts upe,” Asmens Asinstraips nozumzināja. “Tā ir visas upes un neviena — Misisipi, Nīlas, Temzas ēna. Šī plūst caur Duātu ar daudzām attekām un pietekām.” “Tas visu izskaidro,” es nomurmināju.
Ainas kļuva aizvien dīvainākas. Mēs redzējām rēgu ciematus no sendienām — mazus niedru būdu pudurus, savērptus no virmojošiem dūmiem. Redzējām plašus tempļus sabrūkam un atjaunojamies atkal un atkal, kā uz atkārtojumu iestatitā video. Un visur, mums slidot garām, spoki pagrieza pret mums sejas. Pastiepās dūmu rokas. Ēnas klusi sauca mūs, tad izmisumā aizgriezās, kad devāmies prom.
“Nomaldījušies un apjukušie,” Basteta skaidroja. “Gari, kuri nav spējuši atrast ceļu uz Tiesas zāli.”
“Kādēļ tie ir tik skumji?” es jautāju.
“Nu, viņi ir miruši,” Kārters minēja.
“Nē, ne jau tikai tas,” es teicu. “Viņi, šķiet… gaida kādu.”
“Ra,” Basteta atsaucās. “Tūkstošiem gadu Ra krāšņā laiva ik nakti mēroja šo ceļu, lai cīnītos ar Apopa spēkiem.” Viņa tramīgi paskatījās apkārt, it kā atcerētos vecus slēpņus. “Tas bija bīstami: katru mīļu nakti cīņa par izdzīvošanu. Taču, slīdēdams garām, Ra Duātai atnesa saules gaismu un siltumu, un šie apmaldījušies gari priecājās, atcerēdamies dzīvo pasauli.”
“Bet tā ir tikai leģenda,” Kārters iebilda. “Zeme griežas ap Sauli. Saule nekad nenolaižas zem Zemes.”
“Vai tu neko neesi iemācījies par Ēģipti?” Basteta jautāja. “Pretrunīgi stāsti var būt vienlīdz patiesi. Saule ir uguns lode Visumā, jā. Taču tās attēlu, ko redzi šķērsojam debesis, dzīvinošo siltumu un gaismu, ko tā nes Zemei, — to iemiesoja Ra. Saule bija viņa tronis, viņa spēka avots, viņa gara būtība. Taču tagad Ra ir atvaļinājies debesīs. Viņš guļ, un Saule ir tikai saule. Ra laiva vairs nepeld caur Duātu. Viņš vairs neizgaismo tumsu, un visvairāk viņa trūkumu jūt mirušie.”
“Tiesa, kas tiesa,” piekrita Asmens Asinstraips, kaut gan neizklausījās diez ko saskumis. “Leģenda vēsta, ka pasaule beigs pastāvēt, kad Ra būs pārāk noguris, lai, būdams tik vārgs, turpinātu dzīvot. Apops apris sauli. Iestāsies tumsas laikmets. Haoss pārņems Maatu, un Čūska valdīs mūžīgi.”
Pa daļai spriedu, ka tas ir absurds. Planētas tā vienkārši nepārstās griezties. Saule nepārstās aust.
No otras puses, te nu es biju — braucu laivā pa Mirušo valstību kopā ar dēmonu un dievieti. Ja ari Apops bija īsts, es negribēju viņu satikt.
Un, godīgi runājot, jutos vainīga. Ja Tots runāja taisnību, visas tās slepenā vārda padarīšanas dēļ Izīda panāca, lai Ra atvaļinās uz debesīm. Tas nozīmēja, ka kaut kādā smieklīgā, ārprātīgā veidā pasaules gals būtu mana vaina. Sasodīti tipiski. Es gribēju sev iekraut, lai norēķinātos ar Izīdu, taču mani māca aizdomas, ka varētu būt sāpīgi.
“Ra vajadzētu pamosties un saost sahlabu,” es teicu. “Viņam būtu jāatgriežas.”
Basteta jautri iesmējās. “Un pasaule atkal būtu kā jauna, Seidij. Kaut tā būtu…”
Heopss ieņurdējās un pamāja uz priekšu. Atdevis kapteinim stūri, viņš izskrēja no stūresmājas un devās lejup pa kāpnēm.
“Paviānam taisnība,” teica Asmens Asinstraips. “Jums jāiet uz priekšgalu. Drīz nāks pārbaudījums.”
“Kāds pārbaudījums?” es jautāju.
“Grūti pateikt,” Asmens Asinstraips atbildēja, un, šķiet, es viņa balsī samanīju pašapmierinātu tīksmi. “Vēlu veiksmi, Keina kundze.”
“Kāpēc es?” es noburkšķēju.
Mēs ar Bastetu un Kārteru stāvējām kuģa priekšgalā, vērodami no tumsas iznirstam upi. Zem mums tumsā vāri spīdēja uz kuģa uzkrāsotās acis, mezdamas gaismas starus pār sarkano ūdeni. Heopss bija uzrāpies saslieto kāpņu augšgalā, piegrūdis plaukstu virs acīm kā jūrnieks mastā.
Taču no visas šās modrības nebija liela labuma. Tumsas un miglas dēļ redzamība bija nulle. No nekurienes iznira milzīgas klintis, aplūzuši pīlāri un drūpošas faraonu statujas, Asmens Asinstraips rāva stūri, lai izvairītos no tiem, un mums nācās pieķerties margām. Palaikam redzējām, kā ūdens virsmā iešķeļas garas, glumas aprises — kā taustekļi vai ienirušu kustoņu muguras. Tiešām nevēlējos zināt.
“Mirstīgo dvēseles vienmēr tiek pārbaudītas,” Basteta man stāstīja. “Tev jāpierāda, ka esi cienīga ienākt Mirušo valstībā.”
“'lād nu gan lielā balva!”
Nezinu, cik ilgi vēros tumsā, bet pēc krietna brīža tālumā kļuva samanāms sarkanīgs plankums, it kā debesis kļūtu gaišākas.
“Vai man rādās, vai arī…?”
“Mūsu galamērķis,” Basteta atbildēja. “Savādi, pārbaudījumam jau vajadzēja būt…”