Kuģis nodrebēja, un ūdens sāka vārīties. No upes pacēlās milzīgs stāvs. Saredzams tikai no jostasvietas līdz galvai, tas izslējās vairākus metrus augstāks par kuģi. Rumpis bija kā cilvēkam: kailas krūtis un spalvaina, sarkanzila āda. Viņa vidukli apvija virve, pie kuras karājās ādas maisi, nocirstas dēmonu galvas un tamlīdzīgi, burvīgi nieciņi. Galva bija pa pusei kā lauvam, pa pusei kā cilvēkam — zelta acis un melnas, dredos savītas pinkas. Asinīm notrieptā mute bija kā kaķim — ar sarainām ūsām un asiem ilkņiem. Viņš ierēcās, aizbiedēdams Heopsu no trapa. Nabaga paviāns ar lielu lēcienu piezemējās Kārteram rokās, nogāzdams viņu gar zemi.
“Tev bija kaut kas jāsaka,” es klusi teicu Bastetai. “Tas ir tavs radinieks, es ceru?”
Basteta pakratīja galvu. “Te es jums nevaru palīdzēt, Seidij. Jūs esat mirstīgie. Jums jātiek galā ar uzdevumu.” “Liels paldies!”
“Mani sauc Šezmu!” teica asiņainais lauvcilvēks.
Man gribējās atsaukties: “Jā, kā gan citādi.” Bet nolēmu turēt muti ciet.
Viņš pievērsa savas zeltainās acis Kārteram un pielieca galvu. Nāsis ietrīsējās. “Es saožu faraonu asinis. Gardumiņš… vai ari uzdrīkstēsies nosaukt mani vārdā?” “N-nosaukt vārdā?” Kārters stomījās. “Tavā slepenajā vārdā, ja?”
Dēmons iesmējies pagrāba tuvīnu klints smaili, kas viņam dūrē sadrupa kā vecs apmetums.
Es izmisusi paskatījos uz Kārteru. “Tev kaut kur nemētājas viņa slepenais vārds?”
“Tas varētu būt Mirušo grāmatā,” Kārters atbildēja. “Es aizmirsu pārbaudīt.”
“Nu?” es jautāju.
“Nodarbini viņu ar kaut ko,” Kārters atbildēja un aizlīda uz stūresmāju.
Nodarbināt dēmonu, es domāju. Nūja. Varbūt viņš gribētu uzspēlēt cūkas.
“Vai padodaties?” Šezmu iebaurojās.
“Nē!” es atkliedzu. “Nē, mēs nepadodamies. Mēs nosauksim tevi vārdā. Tikai… Ārprāts, tu esi tik muskuļots! Vai tu trenējies?”
Es paskatījos uz Bastetu, kas atzinīgi pamāja.
Šezmu lepnumā norūcās un sasprindzināja savas varenās rokas. Vīrieši vienmēr uzķeras. Pat ja ir divdesmit metrus gari un ar lauvas galvu.
“Es esmu Šezmu!” viņš bauroja.
“Jā, tu to jau minēji,” es teicu. “Mani interesē, hm, kādus titulus tu pa šiem gadiem esi izpelnījies? Tāds kungs un šitāds kungs, ko?”
“Es esmu Ozīrisa ķēnišķīgais bende!” viņš ieaurojās, triekdams dūri ūdenī un sašūpodams mūsu kuģi. “Es esmu Asins un Vīna pavēlnieks!”
“Satriecoši,” es teicu, cenzdamās apspiest nelabumu. “Kā tieši asinis un vīns ir saistīti?”
“Grrr/” Pieliecies tuvāk, viņš atieza ilkņus, kas tuvumā nešķita daudz daiļāki. Krēpēs bija saķērušies pretīgi beigtu zivju gabali un upes dūņas. “Ozīrisa kungs man ļauj nocirst galvas ļaunajiem! Es saspiežu viņus savā vīna spiedē un gatavoju mirušajiem vīnu!”
Es liku aiz auss, ka nedrīkst dzert mirušo vīnu.
Tev labi sanāk. Mani satrūcināja Izīdas balss. Viņa tik ilgi bija klusējusi, ka gandrīz jau bija piemirsta. Pajautā viņam par citiem pienākumiem.
“Un kādi vēl tev ir pienākumi… ak, varenais vīna dēmon?”
“Es esmu…” Viņš sasprindzināja muskuļus, lai atstātu maksimālu iespaidu, “…smaržu pavēlnieks!”
Viņš man uzsmaidīja, acīmredzot iedomājies, ka tūliņ pārbīšos.
“Ak tu mūžs!” es izsaucos. “Tas noteikti liek taviem ienaidniekiem trīcēt šausmās.”
“Ha, ha, ha! Jā! Vai gribi bezmaksas paraugu?” Viņš noņēma no jostas glumu ādas maisiņu un izvilka māla burciņu ar saldi smaržīgu dzeltenu pulveri. “Es to saucu par… Mūžību!”
“Burvīgi,” es rīstījos. Pametu skatu pār plecu, prātodama, kur gan pazudis Kārters, bet no viņa nebija ne miņas.
Neļauj viņam apklust, Izīda mudināja.
“Un, emm… smaržas ietilpst tavos pienākumos, jo… pag’, es šito zinu, tu izspied tās no augiem, kā izspied vīnu…”
“Vai asinis!” Šezmu piebilda.
“Nu, bet protams,” es attraucu. “Asinis — tas jau pats par sevi saprotams.”
“Asinis!” viņš atkārtoja.
Heopss iekaucies ar ķepām aizspieda acis.
“Tātad tu kalpo Ozīrisam?” es jautāju dēmonam.
“Jā! Vai vismaz…” Viņš vilcinājās, šaubīgi rūkdams. “Kādreiz kalpoju. Ozīrisa tronis ir tukšs. Bet viņš atgriezīsies. Viņš noteikti atgriezīsies!”
“Protams,” es teicu. “Un tavi draugi tevi sauc par… Šeziju? Asintiņu?”
“Man nav draugu! Bet, ja man būtu draugi, viņi sauktu mani par Dvēseļu Kāvēju, No Skata Briesmīgo! Bet man nav draugu, tāpēc manam vārdam briesmas nedraud. Ha, ha, ha!”
Es paskatījos uz Bastetu, domādama, vai man tiešām ir tā veicies, kā pati iedomājos. Basteta man uzsmaidīja.
Kārters nostreipuļoja pa kāpnēm ar Mirušo grāmatu rokā. “Atradu! Kaut kur tepat. Nevaru izlasīt šo daļu, bet…”
“Sauc mani vārdā vai nonāc manā māgā!” Šezmu bauroja.
“Es nosaukšu tevi vārdā!” es atkliedzu. “Šezmu, Dvēseļu Kāvējs, No Skata Briesmīgais!”
“AAAAUUUUUU!” Viņš locījās sāpēs. “Kā nākas, ka visi zin?”
“Laid mūs garām!” es pavēlēju. “Ā, un vēl kas… mans brālis grib bezmaksas paraugu.”
Es tieši paguvu pakāpties malā, bet Kārters paguva samulst, pirms dēmons viņam uzpūta dzeltenus putekļus. Tad Šezmu nogrima viļņos.
“Kāds jauks puisis,” es teicu.
“Fui!" Kārters izspļāva smaržas. Viņš izskatījās kā panēta zivs. “Par ko tad tas?”
“Tu smaržo brīnišķīgi,” es viņu mierināju. “Kas tālāk?”
Jutos ļoti apmierināta ar sevi, līdz mūsu kuģis upē sagriezās. Pēkšņi sarkanīgais spīdums pie apvāršņa pārtapa spožā gaismā. Stūresmājā kapteinis parāva trauksmes zvanu.
Mūsu priekšā upe bija vienās liesmās, pa garojošām krācēm traukdamās uz vietu, kas atgādināja burbuļojošu vulkāna krāteri.
“Uguns ezers,” Basteta paskaidroja. “Te jau sāk palikt interesanti.”
sendija
28. Man ir randiņš ar Tualetes papīra dievu
Bastetai bija interesanta vārda interesants definīcija: dažus kilometrus plats verdošs ezers, kas oda pēc degoša benzīna un puvušas gaļas. Mūsu tvaikonis uz brīdi apstājās vietā, kur upe ietecēja ezerā, jo ceļu bija nosprostojuši milzīgi metāla vārti. Tas bija bronzas disks, kas atgādināja vairogu, apmēram tik plats, cik mūsu tvaikonis, pa pusei iegrimis upē. Nezinu, kā tas karstumā neizkusa, taču liedza doties tālāk. Abos upes krastos slējās pa milzīgam bronzas paviānam saslietiem spārniem, ar seju pret disku.
“Kas tas tāds?” es jautāju.
“Rietumu vārti,” teica Basteta. “Ra saules laiva izslīd tiem cauri, ezera liesmās atjaunojas, tad izslīd otrā pusē un ceļas jaunai dienai pa Austrumu vārtiem.”
Veroties milzīgajos paviānos, es prātoju, vai Heopsam zināms kāds slepens paviānu kods, kas mums palīdzētu iekļūt iekšā. Taču viņš vien rēja uz statujām un varonīgi slēpās man aiz apakšstilbiem.
“Kā mēs tiksim garām?” es vaicāju.
“Iespējams,” ierunājās kāda nezināma balss, “der pavaicāt man.”
Gaiss novirmoja. Kārters saslējās, un Basteta iešņācās.
Acu priekšā parādījās mirdzošs putnveidīgs gars: ba. Cilvēka galva, tītara rumpis, pieglausti spārni un mirdzoša aura, taču šis ba bija citāds. Atpazinu gara seju — plikpaurains večuks ar brūnu, plānu ādu, pienbaltām acīm un laipnu smaidu.
“Iskander?” tik tikko dabūju pār lūpām.
“Sveika, mīļā.” Vecā burvja balss dunēja kā no akas dzīlēm.