“Bet…” es jutu pār vaigiem noritam asaras. “Tu taču esi miris, vai ne?”
Viņš norīstījās. “Ciktāl zinu.”
“Bet kāpēc? Es taču ne…”
“Nē, mīļā, tā nebija tava vaina. Bija pienācis laiks.” “Tik neīstā brīdī!” Izbrīns un skumjas pēkšņi aizšķīla dusmas. “Tu mūs pameti, pirms tikām apmācīti vai sagatavoti, un nu Desžardēns mums ir uz pēdām…”
“Mīļā, skat, cik tālu jau esi tikusi. Skat, cik labi tev klājas. Es nebiju tev vajadzīgs, arī papildu apmācības nebūtu līdzējušas. Mani brāļi ātri vien būtu izdibinājuši patiesību. Es baidos, ka viņi ir izcili dieviņu uzodēji un viņi nesaprastu.”
“Tu zināji, vai ne? Tu zināji, ka mums ir dievi.”
“Ka esat dievus iemiesojuši’.’
“Vienalga! Tu zināji.”
“Pēc mūsu otrās tikšanās. Vienīgi nožēloju, ka neatskārtu jau agrāk. Es nevarēju aizsargāt ne tevi, ne tavu brāli, kā…”
“Kā ko?”
Iskandera acīs ielija skumjas un atsvešinātība. “Es izšķīros, Seidij. Dažbrīd šķita pareizi. Citreiz, turpretī…” “Tavs lēmums aizliegt dievus. Mana mamma tev iestāstīja, ka tā nav pareizi, vai ne?”
Saplivinājās spoku spārni. “Seidij, saproti taču. Kad Ēģipte krita romiešu rokās, mans gars tika salauzts. Tūkstošiem gadu senais ēģiptiešu spēks un tradīcijas sašķobījās tās muļķīgās valdnieces Kleopatras dēļ — viņa iedomājās sevi par dievieti. Faraonu asinis šķita vājas un atšķaidītas — zudušas uz mūžīgiem laikiem. Tobrīd es vainoju visus — dievus, kuri iedomājās, ka izkausies caur cilvēkiem, Ptolemaja laika valdniekus, kas sagrāva Ēģipti, savus brāļus — jo viņi bija ļāvušies vājībām, alkatībai un naudas varai. Es sazinājos ar Totu, un mēs nolēmām — dievus vajag atlaist, padzīt. Burvjiem jātiek galā bez viņu palīdzības. Jaunie noteikumi divus tūkstošus gadu pasargāja Dzīvības māju. Tobrīd tā bija pareizā izvēle.”
“Un tagad?” es vaicāju.
Iskandera mirdzums apslāpa. “Tava māte nomanīja pārmaiņas. Viņa paredzēja, ka visai drīz pienāks diena, kad Maata ies bojā un Haoss pārmāks visu, kas radīts. Viņa uzstāja, ka uzvarēt varam tikai tad, ja dievi sadarbosies ar Māju. Nāktos atjaunot vecās paražas — dievu ceļu. Es biju vecs muļķis. Ar sirdi sapratu, ka viņai ir taisnība, taču negribēju ticēt… tāpēc tavi vecāki nolēma rīkoties uz savu roku. Viņi upurēja sevi, cenšoties visu iegrozīt pareizā gultnē, jo es biju pārāk iespītējies — nevēlējos pārmaiņas. Un es to ļoti nožēloju.”
Lai cik ļoti centos, nespēju dusmoties uz veco tītaru. Ļoti reti pieaugušais atzīstas bērnam, ka ir kļūdījies, īpaši, ja pieaugušais ir vieds un divus tūkstošus gadu vecs. Šādus mirkļus der ieglabāt atmiņās.
“Es tev piedodu, Iskander,” es teicu. “Patiešām. Taču Sets ir nolēmis iznīcināt Ziemeļameriku, liekot lietā sarkanu milzu piramīdu. Ko man iesākt?”
“Uz to, mana mīļā, es nevaru atbildēt. Kā gribi…” Viņš pagrieza galvu uz ezera pusi, it kā dzirdētu balsi. “Vairs nav laika, esmu vārtu sargs, un man jātiek skaidrībā, vai laist jūs klāt Uguns ezeram.”
“Bet man vēl ir tik daudz jautājumu!”
“Kaut mums būtu vairāk laika,” teica Iskanders. “Tev ir spēcīgs gars, Seidija Keina. Kādudien tu būsi izcila ba sardze.”
“Paldies,” es nomurmināju. “Nevaru vien sagaidīt, kad uz mūžīgiem laikiem kļūšu par mājputnu.”
“Varu tev pateikt tikai tik daudz: drīz tev nāksies izvēlēties. Neļauj emocijām pārmākt to, kas labāks, kā gadījās man.”
“Kas tā par izvēli? Kam par labu?”
“Tur jau ir tā lieta, vai ne? Tavs tēvs — tava ģimene — dievi — pasaule. Maata un Isfets, kārtība un haoss, sanīdīsies kā vēl nekad. Tu un tavs brālis būsiet tie, ko izmantos, lai šos spēkus līdzsvarotu vai visu nolemtu iznīcībai. Arī to tava māte paredzēja.”
“Pagaidi. Ko tu…”
“Līdz nākamreizei, Seidij. Iespējams, kādudien varēsim sarunu turpināt. Bet nu — brauc cauri! Mans pienākums ir novērtēt tavu drosmi — un tev tās ir pārpārēm.”
Es vēlējos strīdēties pretī, ka nē — nav vis. Gribēju, lai Iskanders paliek un pastāsta, tieši kādu mamma paredzējusi manu nākotni. Taču viņa gars pagaisa, atstājot klāju klusu un tukšu. Tikai tad es apjautu, ka neviens cits tikmēr nebija izdvesis ne skaņas.
Es pagriezos pret Kārteru. “Atstāsi visu manā ziņā?”
Viņš, ne acu nepamirkšķinot, vērās tukšumā. Heopss vēl aizvien bija piespiedies man pie kājām kā pārakmeņojies. Bastetas seja bija sastingusi šņācienā.
“Ēē, džeki?” es uzsitu knipi, un viņi atjēdzās.
“Bāā!” Basteta nosaucās. Tad viņa palūkojās apkārt un sapīka. “Pag, man šķita, ka es redzēju… kas te bija?”
Es nodomāju, cik gan spēcīgam ir jābūt burvim, lai apturētu laiku, lai apturētu pat dievieti. Kādudien Iskanderam nāksies man šo triku iemācīt, dzīvs viņš vai miris.
“Jā,” es teicu. “Es pamanīju ba. Taču nu tas ir prom.”
Paviānu statujas, spārniem nolaižoties, dārdēdamas sakustējās. Bronzas saules disks upes vidū iegrima, un ezerā atklājās ceļš. Tvaikonis traucās uz priekšu, taisni liesmās un verdošajos sārtajos viļņos. Virmojošajā karstumā es tik vien spēju, kā pamanīt ezera vidū salu. Tur vīdēja mirdzoši melns templis, kas nepavisam neizskatījās mīlīgs.
“Tiesas zāle,” es minēju.
Basteta pamāja. “Tādās reizēs priecājos, ka neesmu mirstīga.”
Kad pietauvojāmies salai, Asmens Asinstraips nāca atvadīties.
“Ceru jūs vēl kādreiz satikt, Keina kungs un kundze,” viņš nomurmināja. “Jūsu kajītes uz “Ēģiptes karalienes” ir sagatavotas. Ja vien nevēlaties mani atlaist.”
Basteta viņam aiz muguras kategoriski nopurināja galvu.
“Emm, palieciet tepat,” es teicu kapteinim. “Paldies par visu.”
“Kā vēlaties,” kapteinis atbildēja. Ja cirvis spētu saraukt pieri, man šķiet, tā arī būtu noticis.
“Lai acis asi trītas,” noteica Kārters, un kopā ar Bastetu un Heopsu mēs aizsoļojām pa trapu. Tvaikonis nevis attālinājās, bet vienkārši noslīka verdošajā lavā un pagaisa.
Es drūmi pavēros Kārterā. “Lai acis asi trītas?”
“Domāju — pa jokam.”
“Tu esi bezcerīgs.”
Mēs devāmies augšup pa melnā tempļa kāpnēm. Griestus turēja akmens pīlāru mežs. Ikvienā virsmā bija iegravēti hieroglifi un attēli, taču nebija krāsu — tikai melns uz melna. Cauri templim plūda ezera dūmaka, un, par spīti niedru lāpām ik pīlāra virsotnē, tumsā nebija iespējams neko saskatīt.
“Uzmanīgi,” Basteta brīdināja, ievilkusi gaisu nāsīs. “Viņš ir tuvu.”
“Kas?” es vaicāju.
“Suns,” nicīgi izgrūda Basteta.
Atskanēja rūciens, un no miglas iznira milzīgs melns veidols. Tas uzbruka Bastetai, kas apsviedusies sašutusi iešņācās kā kaķis, tad aizbēga, mūs ar briesmoni atstājot divatā.
Jaunuzradies lopiņš bija spīdīgs un melns, līdzīgs Seta zvēram Kolumbijas apgabala Vašingtonā, taču izteikti pēc suņa, graciozs un diezgan piemīlīgs. Atskārtu, ka tas ir šakālis — ar zelta kaklasiksnu.
Tad tas pārvērtās jauneklī, un man sirds vai pamira. Tas bija puisis no maniem sapņiem, patiešām — puisis melnā, ko divas reizes redzēju savās ba vīzijās.
īstenībā Anubiss bija vēl dievīgāks. (Ak…. ha-hā. Es sākumā nesapratu šo vārdu spēli, bet paldies tev, Kārter. Mirušo dievs — nāvīgi skaists. Jā, smieklīgi. Tagad varu turpināt?)
Āda viņam bija bāla, melnie mati izpūruši un acis tik brūnas kā izkausēta šokolāde. Viņš bija ģērbies melnās džinsa biksēs, armijnieku zābakos (tāpat kā es!), noskrandušā tēkreklā un melnā ādas jakā, kas ļoti piestāvēja. Augumā viņš bija garš un kalsnējs — kā šakālis. Ausis, tāpat kā šakālim, bija pastāvas (kas man šķita mīlīgi) un ap kaklu viņam bija zelta ķēde.