Lūdzu, saprotiet — es neesmu traka pēc puišiem. Neesmu! Skolas laikā es lielākoties kaitināju Lizu un Emmu, kuras bija, un labi, ka šobrīd viņu nebija klāt — abas būtu bez apstājas ķircinājušās.
Puisis melnā piecēlās un notīrīja savu jaku. “Es neesmu suns,” viņš norūca.
“Nē,” es apstiprināju. “Tu esi…”
Es, bez šaubām, būtu izspērusi — saldumiņš vai kaut ko tikpat stulbu, taču Kārters mani izglāba.
“Tu esi Anubiss?” viņš vaicāja. “Mēs nākam pēc patiesības spalvas.”
Anubiss sarauca pieri. Savas skaistās acis viņš ieurba manējās. “Tu neesi mirusi.”
“Nē,” es atteicu. “Taču mēs šausmīgi cenšamies.”
“Es neņemos ar dzīvajiem,” viņš nelokāmi noteica, tad paskatījās uz Heopsu un Kārteru. “Taču jūs ceļojat kopā ar paviānu. Tas liecina par labu gaumi. Pirms es jūs nogalinu, ļaušu sniegt paskaidrojumus. Kāpēc Basteta jūs atvedusi šurp?”
“Vispār,” ierunājās Kārters. “Mūs šurp atsūtīja Tots.” Kārters sāka visu stāstīt, bet Heopss nepacietīgi iespraucās pa vidu. “Agh! Agh!”
Paviānu valoda droši vien ir jaudīga, jo Anubiss pamāja ar galvu, it kā pēkšņi visu būtu sapratis. “Skaidrs.” Viņš drūmi paskatījās uz Kārteru. “Tātad tu esi Hors. Un tu…” viņš ar pirkstu norādīja uz mani.
“Es., es esmu., hm,” es stostījos. Parasti man mēle tā nemežģās, taču, skatoties uz Anubisu, es jutos tā, it kā man zobārsts būtu iespricējis pamatīgu devu novokaīna. Kārters uz mani pablenza tā, it kā es pēkšņi būtu palikusi traka.
“Es neesmu Izīda,” es spēju izdvest. “Es gribēju teikt — Izīda maļas iekšpusē, taču es neesmu viņa. Viņa., tikai viesojas.”
Anubiss pielieca galvu. “Un jūs abi esat nolēmuši izaicināt Setu?”
“Tāda ir galvenā doma,” piekrita Kārters. “Palīdzēsi?” Anubiss nozibināja acis. Prātā atausa Tota vārdi, ka Anubiss labā noskaņojumā esot tikai reizi miljards gados. Un man bija sajūta, ka šī nebūt nebija viena no tādām dienām.
“Nē,” viņš sāji novilka. “Parādīšu, kāpēc.”
Viņš pārvērtās atpakaļ šakālī un aizskrēja atpakaļ, no kurienes nācis. Mēs ar Kārteru saskatījāmies. Nesaprazdami, ko iesākt, steidzāmies nopakaļ Anubisam dziļāk tumsā.
Tempļa centrā bija milzīgs, apaļš kambaris, kas šķita kā divas vietas vienā. No vienas puses, tas izskatījās pēc milzīgas zāles, kur stāvēja degošu ogļu pannas un pašā galā — tukšs tronis. Telpas vidū bija svari — melna T-veida metāla konstrukcija ar virvēm, kurās iesieti zelta šķīvji, tik lieli, ka varētu noturēt cilvēku, — taču svari bija saplīsuši. Viens no zelta šķīvjiem bija pamatīgi ieliekts, it kā pa to būtu lēkājis kaut kas smags. Otrs šķīvis karājās vienā virvē.
Svaru pakājē saritinājies un cieši aizmidzis gulēja ērmīgākais nezvērs, kādu līdz šim bija nācies redzēt. Viņam bija krokodila galva un lauvas krēpes. Ķermeņa priekšpuse kā lauvam, bet pakaļpuse spīdīga, brūna un resna — kā nīlzirgam, es nospriedu. Dīvainākais, ka ērms bija sīks — tas ir, ne lielāks par vidēja auguma pūdeli, kas, manuprāt, nozīmēja, ka šis ir nīlpūdelis.
Tāda bija zāle, vismaz viens tās līmenis. Tajā pašā laikā man šķita, ka atrodos spokainā kapsētā — trīsdimensiju projekcijā, kas telpai pārklāta pāri. Dažviet marmora grīdu nomainīja dubļu paltis un sūnām apauguši bruģakmeņi. No kambara vidus kā riteņa spieķi uz visām pusēm stiepās kapi, it kā izkārtojušies pēc rindu māju parauga. Daudzas kapenes bija atlauztas. Dažas bija aizmūrētas ar ķieģeļiem, citām apkārt metāla žogs. Kambara stūru melnie pīlāri mainīja formu, dažkārt atgādinot mūžsenas cipreses. Man bija sajūta, it kā es atrastos starp divām dažādām pasaulēm, un es nevarēju izšķirt, kura no abām bija īsta.
Heopss aizlēkšoja līdz svariem, uzrāpās pašā galā un iekārtojās kā mājās. Par nīlpūdeli viņš nelikās zinis.
Aizrikšojis līdz troņa pakāpieniem, šakālis atkal pārvērtās Anubisā.
“Laipni lūgti,” viņš teica, “pēdējā telpā, ko jelkad ieraudzīsiet.”
Kārters godbijīgi pavērās apkārt. “Tiesas zāle.” Palūkojies uz nīlpūdeli, viņš sarauca pieri. “Vai tas ir…”
“Ammits Rijējs,” teica Anubiss. “Skatieties un drebiet bailēs.”
Ammits miegā izdzirdēja piesaucam savu vārdu. Nosmilkstējies viņš apvēlās uz muguras. Lauvas un nīlzirga kājas raustījās. Es pie sevis prātoju, vai pazemes briesmoņi, diez, sapņo par trušu trenkāšanu.
“Es viņu tiku iztēlojies… lielāku,” atzina Kārters.
Anubiss veltīja Kārteram bargu skatienu. “Ammitam jābūt vien tik lielam, lai varētu aprīt neliešu sirdis. Tici man, savu darbu viņš veic labi. Vai… veica labi.”
Heopss ieņurdējās, tupot svaru augšgalā, nogrīļojās uz vidus sijas, un ieliektais šķīvis atsitās pret grīdu.
“Kādēļ svari ir salauzti?” es pavaicāju.
Anubiss sarauca pieri. “Maata kļūst vājāka. Esmu mēģinājis tos salabot, bet…” Viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas.
Es norādīju uz spocīgajām kapeņu rindām. “Vai tāpēc, hm, parādās kapsēta?”
Kārters uz mani dīvaini paskatījās. “Kāda kapsēta?”
“Kapenes,” es teicu. “Koki.”
“Par ko tu runā?”
“Viņš tos neredz,” teica Anubiss. “Taču tev, Seidij, tev ir asa uztvere. Ko tu dzirdi?”
Sākumā es nesapratu, ko viņš ar to domā. Viss ko dzirdēju, bija asiņu puksti ausīs un tālā Uguns ezera sprakšķi. (Un Heopsa kasīšanās un ņurdēšana, taču tas nebija nekas jauns.)
Tad aizvēru acis un izdzirdēju vēl kādu tālu skaņu — mūziku, kas uzjundīja senas atmiņas — tēva smaidu, kad mēs abi dejojām mūsu Losandželosas mājā.
“Džezs,” es teicu.
Es atvēru acis, un Tiesas zāle bija pazudusi. Vai arī — nevis pazudusi, bet izgaisusi. Es vēl aizvien redzēju salūzušos svarus un tukšo troni. Taču nebija melno kolonnu, nerūca uguns. Pat Kārters, Heopss un Ammits bija pazuduši.
Kapsēta bija ļoti reāla. Ieplaisājis bruģis līgojās zem kājām. Mitrais nakts gaiss smaržoja pēc garšvielām un zivs sautējuma, un piepelējušiem kaktiem. Varbūt biju atpakaļ Anglijā — iespējams, kāda Londonas nostūra baznīcas pagalmā —, taču uzraksti uz kapakmeņiem bija franču valodā, un gaiss bija Anglijas ziemai pārāk silts. Koki bija zemu noliekušies un spēcīgi, apauguši tilandsijām.
Un skanēja mūzika. Otrpus kapsētas žogam pa ceļu parādē devās džeza grupa —melnos sēru uzvalkos un spilgti krāsainās ballīšu cepurēs. Līgojās saksofonisti. Gaudoja kornetes un klarnetes. Bundzinieki smaidīja un šūpojās, zibinot vālītes. Nopakaļ, ar ziediem un lāpām rokās, bars izvadītāju sēru drānās dejoja ap vecmodīgu, melnu katafalku.
“Kur mēs esam?” es izbrīnā vaicāju.
Nolēcis no kāda kapakmens, man līdzās piezemējās Anubiss. Viņš ievilka plaušās kapsētas gaisu, un vaibstos ielija miers. Es pieķēru sevi pētām viņa muti, apakšlūpas izliekumu.
“Jaunorleānā,” viņš teica.
“Atvaino?”
“Nogrimušajā pilsētā,” viņš atteica. “Franču kvartālā, upes rietumu krastā — mirušo krastā. Man šeit patīk. Tādēļ Tiesas zāle tik bieži saplūst ar šo mirstīgās pasaules daļu.”
Džeza procesija devās tālāk pa ielu, piesaistot arvien jaunus dalībniekus.