“Ko viņi svin?”
“Bēres,” teica Anubiss. “Tikko guldījuši kapā līķi. Tagad “atlaiž nelaiķi”. Sērotāji, vedot projām tukšo katafalku, ar dziesmām un dejām svin mirušā dzīvi. Šis rituāls ir ļoti ēģiptisks.”
“Kā tu tik daudz zini?”
“Es esmu bēru dievs. Es zinu visas nāves ieražas pasaulē — kā pareizi nomirt, kā sagatavot miesu un dvēseli pēcnāves dzīvei. Es dzīvoju nāvei.”
“Tu noteikti esi ballīšu nagla,” es teicu. “Kādēļ tu mani šurp atvedi?”
“Lai aprunātos.” Viņš papleta rokas, un tuvākais kaps nodārdēja. No plaisas sienā izšāvās gara, balta lenta. Tā tuvojās, blakus Anubisam savijoties kaut kādā veidolā, un pirmā doma man bija — ak Dievs, viņam ir burvju tualetes papīra rullis.
Tad es sapratu, ka tas ir audums, apsienamais — mūmiju ietinamais materiāls. Audums saveidojās par solu, un Anubiss apsēdās.
“Man nepatīk Hors.” Viņš pamāja, lai piebiedrojos. “Skaļš un uzpūtīgs, un domā, ka ir pārāks par mani. 'lāču Izīda pret mani vienmēr izturējusies kā pret dēlu.” Es sakrustoju rokas uz krūtīm. “Man tu neesi nekāds dēls. Un teicu taču — es neesmu Izīda.”
Anubiss nolieca galvu. “Nē. Tu neuzvedies kā dieviete. Tu man atgādini savu māti.”
Šie vārdi mani aplēja kā ar auksta ūdens šalti (un diemžēl, pateicoties Ziai, es tiešām zināju, kā tas ir). “Tu esi ticies ar manu māti?”
Anubiss samirkšķināja acis, it kā apjautis, ka nošāvis greizi. “Es… es pazīstu visus mirušos, taču katra gara ceļš ir noslēpums. Man nevajadzēja par to ierunāties.”
“Nevar tā vienkārši izspert ko tādu un apklust! Vai viņa ir ēģiptiešu aizsaulē? Vai viņa gāja cauri tavai Tiesas zālītei?”
Anubiss nemierīgi pavērās uz zelta svariem, kas kapsētā mirdzēja kā mirāža. “Tā nav mana zāle. Es to tikai pieskatu, kamēr atgriezīsies Ozīriss. Man žēl, ja esmu tevi sarūgtinājis, taču es nedrīkstu neko vairāk teikt. Nezinu, kāpēc vispār kaut ko teicu. Vienkārši… tavai dvēselei ir tāds pats mirdzums. Spēcīgs mirdzums.”
“Cik glaimojoši,” es noburkšķēju. “Mana dvēsele mirdz.”
“Piedod,” viņš vēlreiz noteica. “Lūdzu, apsēdies.” Negrasījos ne mainīt tēmu, ne kopā ar viņu sēdēt uz mūmijas autu čupas, taču tieši informācijas ievākšanas paņēmieni laikam nestrādāja. Nozvēlos uz sola un centos izskatīties pēc iespējas sapīkusi.
“Tātad,” es uzmetu viņam īgnu skatienu. “Un kas tas par veidolu? Tu esi dievība?”
Viņš sarauca pieri un uzlika roku krūtīm. “Tu domā, vai esmu iemiesojies cilvēkā? Nē, es varu iemiesoties kapsētā, ikvienā mirstošo vai sērojošo vietā. Šis ir mans dabīgais izskats.”
“Ak.” Pa daļai cerēju, ka man blakus sēž īsts puisis — kāds, kurā iemiesojies dievs. Taču man vajadzēja saprast, ka tas ir pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Jutos vīlusies. Pēc tam dusmojos uz sevi, ka atļāvos justies vīlusies.
Nav jau tā, ka būtu bijusi iespēja, Seidij. Es norāju sevi. Viņš ir sasodīts bēru dievs. Savus piectūkstoš gadus vecs.
“Nu ko,” es teicu, “ja nevari pastāstīt neko noderīgu, vismaz palīdzi. Mums nepieciešama patiesības spalva.” Viņš papurināja galvu. “Tu neapjēdz, ko lūdz. Patiesības spalva ir pārāk bīstama. Atdot to mirstīgajam nozīmētu pārkāpt Ozīrisa likumus.”
“Taču Ozīrisa te nav.” Es norādīju uz tukšo troni. “Tā ir viņa vieta, vai ne? Vai tu redzi Ozīrisu?”
Anubiss palūkojās uz troni un pārvilka pirkstus pār savu zelta ķēdi, it kā tā būtu kļuvusi ciešāka. “Taisnība — savā postenī esmu gaidījis veselu mūžību. Mani neieslodzīja kā pārējos. Nezinu, kāpēc… taču es darīju visu, ko spēju. Kad padzirdēju, ka pieci ir izlaisti, cerēju, ka Ozīriss atgriezīsies, bet…” viņš noraidoši pašūpoja galvu. “Kāpēc viņš nepilda savus pienākumus?”
“Varbūt tāpēc, ka ir iesprostots manā tētī.”
Anubiss blenza uz mani. “Paviāns to neteica.”
“Nu, es nevaru izskaidrot tik labi kā paviāns. Bet principā, mans tētis dažus dievus gribēja izlaist, kaut arī iemeslus es ne… Iespējams, viņš domāja: nuka ieskriešu Britu Muzejā un uzsperšu gaisā Rozetas akmeni! Un viņš izlaida Ozīrisu, taču tāpat izkļuva Sets un pārējā varza.” “Tad Sets ieslodzīja tavu tēvu, kurā bija iemiesojies Ozīriss,” teica Anubiss, “kas nozīmē, ka Ozīrisu ir ieslodzījis mans…” Viņš aprāvās. “Sets.”
Interesanti, es nodomāju.
“Tātad tu saproti,” es teicu. “Tev mums jāpalīdz.” Anubiss vilcinājās, tad papurināja galvu. “Es nevaru. Man būs nepatikšanas.”
Es paskatījos uz viņu un sāku smieties. Nevarēju valdīties, viņš izklausījās tik smieklīgs. “Tev būs nepatikšanas? Cik tev gadu — sešpadsmit? Tu esi dievs!”
Tumsā bija grūti saskatīt, bet varu apzvērēt, ka viņš nosarka. “Tu nesaproti. Spalva necieš pat niecīgākos melus. Ja es tev to iedotu un tu kaut vienreiz samelotos vai rīkotos negodīgi, tu pārvērstos pelnos.”
“Tev šķiet, ka es esmu mele.”
Viņš pamirkšķināja acis. “Nē, es tikai…”
“Tu nekad neesi melojis? Ko tu tikko grasījies teikt — par Setu? Es minēšu — viņš ir tavs tēvs. Vai tā?”
Anubiss aizcirta muti, tad to atkal atvēra. Izskatījās, ka viņš vēlētos dusmoties, taču nespēj atcerēties, kā to dara. “Vai tu vienmēr tā krīti uz nerviem?”
“Parasti vēl vairāk,” es atsviedu.
“Kādēļ tava ģimene nav tevi izprecinājusi kādam, kurš dzīvo tālu, tālu prom?”
Jautājums it kā nāca gluži pašsaprotams, un nu bija mana kārta mulst. “Atvaino, nāves puika! Man ir divpadsmit gadu! Nu… gandrīz trīspadsmit, diezgan daudz trīspadsmit, taču ne jau par to ir runa. Manā ģimenē meitenes “neaizprecina”. Tu varbūt zini visu par bērēm, taču ir skaidri redzams, ka uzmanības izrādīšanas rituālu lietās esi krietni atpalicis!”
Anubiss izskatījās apstulbis. “Droši vien.”
“Tieši tā! Pag, par ko mēs runājām? Ak cerēji, ka varēsi mani novirzīt no tēmas? Es atceros. Sets ir tavs tēvs, ja? Stāsti taisnību.”
Anubiss skatījās pāri kapsētai. Džeza bēru mūzika aizskanēja franču kvartāla ielās.
“Jā,” viņš teica. “Tā vismaz vēsta leģenda. Es viņu nekad neesmu saticis. Kad biju zīdainis, mana māte Neftīda atdeva mani Ozīrisam.”
“Viņa… tevi atdeva?”
“Teica, ka nav vēlējusies, lai iepazīstu savu tēvu. Bet īstenībā, man šķiet, viņa nezināja, ko ar mani iesākt. Es nebiju tāds kā brālēns Hors. Nebiju nekāds cīnītājs. Es biju… citāds bērns.”
Viņš izklausījās tik sarūgtināts, un es nezināju, ko teikt. Es vēlējos izdibināt patiesību, taču parasti to neatklāj, īpaši puiši. Ari es zināju, kā ir būt citādam bērnam — un justies tā, it kā vecāki būtu mani atdevuši projām.
“Varbūt mamma gribēja tevi pasargāt,” es teicu. “Ņemot vērā, ka tavs tēvs ir Ļaunuma valdnieks un tā.” “Iespējams,” viņš bezkaisligi noteica. “Ozlriss mani ņēma savā paspārnē. Viņš mani padarīja par Bēru aizbildni, par Nāves ceļu sargātāju. Tas ir labs darbs, bet… tu vaicāji, cik man gadu. Vispār es to nemaz nezinu. Mirušo valstībā gadus neskaita. Es vēl joprojām jūtos gana jauns, taču pasaule ap mani ir kļuvusi veca. Un Ozīriss tik ilgi jau ir prom… Citu tuvinieku man nav bijis.” Veroties Anubisā kapsētas pustumsā, es viņā saskatīju vientuļu pusaugu zēnu. Raudzīju sev atgādināt, ka viņš ir dievs, tūkstošiem gadu vecs, spējīgs valdīt dažādus spēkus, varenākus par maģisko tualetes papīru, taču man viņa bija žēl.
“Palīdzi mums izglābt manu tēti,” es teicu. “Mēs nosūtīsim Setu atpakaļ uz Duātu, un Ozīriss būs brīvs. Visi būsim laimīgi.”