Turi asmeni augstāk, viņš lika. Veido loku, Kārter. Asmens ir veidots tā, lai pretiniekam izsistu no rokas ieroci.
Aizveries, es norūcu. Kur tu biji, kad man vajadzēja palīgu basketbola laukumā? Taču es lūkoju turēt zobenu tā, kā Hors teica, un konstatēju, ka viņam ir taisnība.
Lielceļš vijās caur krūmājiem klātu klajumu. Ik pa laikam apdzinām kāda fermera kravas automašīnu vai ģimenes automašīnu, un šoferiem, mani ieraugot, iepletās acis: melnādains puišelis vicina zobenu automašīnas aizmugurē. Es smaidīju un māju ar roku, un, pateicoties Heopsa šofera talantam, viņi visai drīz pagaisa putekļu mākonī.
Pēc stundu ilga treniņa aukstos sviedros izmirkušais krekls bija pielipis miesai. Es smagi dvesu. Nolēmu piesēst un atvilkt elpu.
“Tā tuvojas,” Hors teica. Viņa balss izklausījās reāla, nevis man galvā. Paskatījos un ieraudzīju viņu blakus, mirdzam zeltainā gaismā, sēžam otrā krēslā, tērpušos ādas bruņās un sandalēm kājās. Hora zobens, spokaina mana zobena kopija, bija viņam pie sāniem.
“Kas tuvojas?” es vaicāju. “Cīņa ar Setu?”
“Tā ari, protams,” Hors teica. “Taču pirms tam vēl kas, Kārter. Esi gatavs.”
“Lieliski. It kā man nebūtu gana ķezu.”
Hora sudrabaini zeltainās acis iemirdzējās. “Kad es biju mazs, Sets vairākkārt centās mani nogalināt. Mēs ar māti bēgām no vietas uz vietu, slēpdamies no viņa, līdz es biju gana pieaudzis, lai stātos viņam pretī. Sarkanais kungs tev uzsūtīs tieši tos pašus spēkus. Nākamie būs…” “Pie upes,” es minēju, atceroties savas dvēseles pēdējo ceļojumu. “Kaut kas slikts notiks pie upes. Bet kāds būs izaicinājums?”
“Tev jāuzmanās no…” Hora tēls sāka bālēt, un dievs sarauca pieri. “Kas tas? Kāds mēģina… kāds cits…”
Viņa vietā uzradās Zias Rašidas mirdzošs tēls.
“Zia!” es pielēcu kājās, pēkšņi atskārtis, ka mirkstu aukstos sviedros un izskatos briesmīgi, kā tikko izrauts caur Mirušo valstību.
“Kārter?” Viņas tēls mirgoja. Rokā viņai bija zizlis, mugurā pelēks mētelis, apvilkts pār drānām, it kā viņai saltu. īsie melnie mati vilnīja. “Lai paldies Totam, ka tevi atradu.”
“Kā tu šeit nokļuvi?”
“Nav laika! Klausies: mēs dzenamies jums pakaļ. Desžardēns, es un vēl divi. Mēs īsti nezinām, kur jūs esat. Desžardēna izsekošanas burvestības nespēj jūs atrast, taču viņš nojauš, ka esam jums uz pēdām. Un viņš zina, kurp jūs dodaties — uz Fēniksu.”
Man galvā šaudījās milzums domu. “Tad viņš beidzot ir noticējis, ka Sets ir brīvībā? Jūs nākat mums palīgā?”
Zia papurināja galvu. “Viņš nāk jūs apturēt.” “Apturēt mūs? Zia, Sets taisās uzspert gaisā visu kontinentu! Tētis…” Man aizlūza balss. Riebās, cik bezspēcīgs un nobijies izklausījos. “Manam tēvam draud briesmas.”
Zia izstiepa mirdzošo roku, taču tas bija tikai tēls. Mūsu pirksti nesaskārās. “Man ļoti žēl, Kārter. Mēģini saprast Desžardēnu. Dzīvības māja gadsimtiem ilgi centusies turēt dievus ieslodzījumā, lai novērstu kaut ko tādu. Tagad, kad jūs viņus esat izlaiduši…”
“Ne jau es to izdomāju!”
“Zinu, taču tu centies stāties pretī Setam ar dievišķo maģiju. Dievus nav iespējams valdīt. Var gadīties, ka tu nodarīsi vairāk ļauna nekā laba. Ja ļausi Dzīvības mājai par to parūpēties…”
“Sets ir pārāk spēcīgs,” es bildu. “Un es spēju valdīt Horu. Es to spēju.”
Zia papurināja galvu. “Jo tuvāk Setam nonāksi, jo būs grūtāk. Tu pat nevari iedomāties.”
“Un tu vari?”
Zia nervozi palūkojās pa kreisi. Viņas tēls kļuva neskaidrs kā slikta televīzijas signāla reizē. “Mums nav daudz laika. Drīz Mels tiks ārā no atpūtas telpas.”
“Jums ir burvis, vārdā Mels?”
“Klausies. Desžardēns taisās mūs sadalīt divās komandās. Plāns ir nogriezt jums ceļu uz abām pusēm un apturēt jūs. Ja mana komanda sasniegs jūs pirmā, man šķiet, ka es gana ilgi spēšu atturēt Melu no uzbrukuma, lai mēs varētu aprunāties. Pēc tam mēs varētu izdomāt, kā apieties ar Desžardēnu, lai pierunātu viņu sadarboties.”
“Tikai nepārproti, bet kāpēc gan lai es tev uzticētos?”
Viņa saknieba lūpas un izskatījās līdz sirds dziļumiem aizskarta. Pa daļai jutos vainīgs, pa daļai kūros aizdomās, ka tas varētu būt triks.
“Kārter… Man tev kas jāsaka. Tas varētu jums palīdzēt, bet man jāsaka tev personīgi.”
“Saki tagad.”
“Tota knābis! Tu gan esi spītīgs!”
“Jā, tāds talants.”
Mūsu skatieni sastapās. Viņas tēls sāka zust, taču es nevēlējos, lai viņa pazūd. Vēlējos vēl parunāties.
“Ja tu neuzticies man, man nāksies uzticēties tev,” teica Zia. “Es mēģināšu šonakt būt Ņūmeksikas pilsētiņā Laskrūsesā. Ja sadomāsi mani satikt, varbūt mums izdosies pārliecināt Melu. Un kopīgiem spēkiem pierunāsim Desžardēnu. Tu būsi?”
Es gribēju solīties, lai tikai satiktu viņu, taču tad iedomājos, kā mēģinu pārliecināt Seidiju un Bastetu par to, cik šī ir laba doma. “Zia, es nezinu.”
“Padomā,” viņa lūdza. “Un, Kārter, neuzticies Arnosam. Ja tu viņu satiec…” Viņas acis iepletās. “Mels ir klāt!” viņa nočukstēja.
Zia atsita zizli pret zemi, un viņas tēls pagaisa.
30 Basteta tur solījumu
KĀRTERS
Pēc vairākām stundām pamodos uz treilera dīvāna — Basteta raustīja mani aiz rokas.
“Mēs esam klāt,” viņa paziņoja.
Man nebija ne mazākās nojausmas, cik ilgi esmu nogulējis. Vienmuļā ainava un totālā garlaicība bija likušas atslēgties, un man uzmācās murgi par maziem burvišiem, kas lidinājās matos, mēģinot man noskūt galvu. Kaut kad pa vidu bija arī murgs par Amosu, taču tas bija neskaidrs. Vēl aizvien nevarēju saprast, kāpēc Zia viņu pieminēja.
Izmirkšķinājis miegu no acīm, konstatēju, ka mana galva ir Heopsam klēpi. Paviāns meklēja ko ēdamu manos matos.
“Vecīt!” Es piecēlos sēdus. “Tas gan nav forši.”
“Bet viņš tev tik smuku frizūru saveidojis,” Seidija uzjautrinājās.
“Agh-agh\” Heopss piekrītoši dudināja.
Basteta atvēra treilera durvis. “Nāciet nu,” viņa teica. “Tagad labāk kājām.”
Kad nokļuvu līdz durvīm, mani gandrīz ķēra in-
farkts. Mēs bijām apstājušies uz tik šaura kalnu ceļa, ka pietika ne gluži pareizi nokustēties, lai mūsu treileris nogāztos aizā.
Vienu īsu mirkli šķita, ka mēs esam Fēniksā, jo ainava bija ļoti līdzīga. Pie apvāršņa sarka saulriets. Abās pusēs stiepās robainas kalnu grēdas, un tuksnesis pa vidu šķita bezgalīgs. Ielejā pa kreisi dusēja bezkrāsaina pilsēta — ne zāles, ne koku, tikai smilts, grants un ēkas. Pilsēta bija daudz mazāka par Fēniksu. Milzu upe dienvidos mirguļoja. Apmetusi līkumu kalnu pakājē, upe aizvijās tālāk uz ziemeļiem.
“Mēs esam uz Mēness,” murmināja Seidija.
“Ј/ Paso, Teksasa,” izlaboja Basteta. “Un tā ir Riogrande.” Viņa dziļi ievilka nāsīs vēso, sauso gaisu. “Tuksneša upes civilizācija. Vispār gandrīz kā Ēģiptē. Emm, ja neņemam vērā faktu, ka tepat netālu ir Meksika. Man šķiet, šī ir vispiemērotākā vieta Neftīdas izsaukšanai.” “Tu tiešām domā, ka viņa mums izpaudīs Seta slepeno vārdu?” vaicāja Seidija.
Basteta apdomājās. “Neftīda ir neparedzama, taču viņa arī pirms tam stājusies pretī vīram. Atliek cerēt.”
Neizklausījās daudzsološi. Es nolūkojos uz attālo upi. “Kāpēc tu apstājies kalnos, nevis tuvāk?”