Basteta paraustīja plecus, it kā pati nemaz nebūtu to piefiksējusi. “Kaķiem patīk būt pēc iespējas augstāk. Ja nu nākas kādam uzklupt.”
“Lieliski,” es teicu. “Esam gatavi tam, ka varētu nākties uzklupt.”
“Nav nemaz tik traki,” Basteta taisnojās. “Mums tikai pāris kilometru pa smiltīm, caur kaktusiem un garām klaburčūskām jāpakāpj lejā, izvairoties no robežsargiem, cilvēktirgoņiem, burvjiem un dēmoniem, un jāizsauc Neftīda.”
Seidija nosvilpās. “Nu ko, nevaru vien sagaidīt.”
“Agh,” bēdīgs piekrita Heopss. Viņš paostīja gaisu un ieņurdējās.
“Saož nepatikšanas,” Basteta tulkoja. “Nebūs labi.”
“Pat es to spēju saost,” es noburkšķēju, un mēs sekojām Bastetai lejup pa nogāzi.
Jā, noteica Hors. Šo vietu es atceros.
El Paso, es teicu. Varbūt te meklēji meksikāņu ēdmaņu.
Es loti labi atceros, viņš uzstāja. Purvu, tuksnesi.
Apstājos un pavēros apkārt. Pēkšņi arī es atcerējos šo vietu. Apmēram piecdesmit metru no mums upe izplājās purvainā palejā — lēni plūstošu pieteku tīkls, kas tuksnesī veidoja ieplaku. Gar krastiem auga gara purva zāle. Tur noteikti vajadzēja būt robežsardzei — taču starpvalstu robeža un tā, taču es nevienu nespēju saskatīt.
Biju šeit viesojies ba veidolā. Galvā pavīdēja attēls ar būdu tepat purvā, kur no Seta slēpās jaunā Izīda un Hors. Un es jutu, ka upes lejtecē zem ūdens nogaidoši kustējās kaut kas tumšs.
Kad Basteta bija tikai pāris soļu attālumā no krasta, es satvēru viņas roku. “Turies pa gabalu no ūdens.”
Viņa sarauca pieri. “Kārter, es esmu kaķene. Es netaisos peldēt. Ja vēlies izsaukt upes dievieti, tas jādara upes krastā.”
No viņas mutes tas izklausījās loģiski, un es sajutos kā muļķis, taču nespēju rimties. Brieda nelaime.
Kas tas ir? es vaicāju Horam. Kas tagad būs?
Taču mans līdzdievs bija nedabīgi kluss, it kā gaidot. Seidija tumšbrūnajā ūdenī iemeta akmeni. Tas nogrima ar skaļu plunkšķi.
“Man šķiet gana droši,” viņa teica, un devās tuvāk krastam.
Heopss tūliņ sekoja. Piečāpojis pie ūdens, viņš to apostīja un ierūcās.
“Redzi?” es teicu. “Pat Heopsam tas nepatīk.”
“Tās noteikti ir senču atmiņas,” teica Basteta. “Ēģiptē upi uzskatīja par bīstamu vietu. Tur gan čūskas, gan nīlzirgi, gan citas problēmas.”
“Nīlzirgi?”
“Nemaz nesmejies,” Basteta brīdināja. “Nīlzirgi var būt nāvējoši.”
“Vai tie uzbruka Horam?” es jautāju. “Es domāju, tajos senajos laikos, kad Sets viņu meklēja?”
“Šo stāstu es neesmu dzirdējusi,” teica Basteta. “Parasti dzird, ka Sets vispirms licis lietā skorpionus. Pēc tam — krokodilus.”
“Krokodilus,” es noteicu, un jutu pār muguru pārskrienam trīsas.
Vai tiešām? Es vaicāju Horam. Taču viņš jau atkal cieta klusu. “Basteta, vai Riograndē mīt krokodili?” “Šaubos.” Viņa notupās pie ūdens. “Tagad, Seidij, vai tu varētu būt tā, kas godina?”
“Kā?”
“Vienkārši lūdz Neftīdu, lai parādās. Viņa bija Izīdas māsa. Ja viņa ir Ieaut kur šaipus Duātas, balsij vajadzētu aizskanēt.”
Seidija izskatījās šaubu mākta, taču notupās blakus Bastetai un aizskāra ūdens virsmu. Viņas pirkstgali iekustināja apļus, kas izskatījās brīnum lieli, spēka apļi aizvilnīja pār visu upi.
“Sveika, Neftīda!” viņa teica. “Vai tu te esi?”
Upes lejtecē es saklausīju plunkšķi, pagriezos un ieraudzīju imigrantu ģimeni, kas šķērsoja straumi. Biju dzirdējis nostāstus par tūkstošiem cilvēku, kas ik gadu nelegāli šķērso Meksikas robežu labākas dzīves un darba meklējumos, taču, redzēdams tādus acu priekšā, jutos šokēts — nervoza sieviete un vīrietis ar mazu meiteni. Viņi bija noskrandušās drēbēs un izskatījās nabadzīgāki par pašu nabadzīgāko Ēģiptes zemnieku, ko man jelkad nācies redzēt. Brīdi uz viņiem blenzu, taču viņi neizskatījās pēc pārdabiskiem naidniekiem. Vīrietis uz mani pameta piesardzīgu skatu, un mēmi vienojāmies: mums abiem pietika problēmu, lai mēs nestātos viens otram ceļā.
Tikmēr Basteta un Seidija koncentrējās uz ūdeni, vēroja Seidijas pirkstu galu veidotos apļus.
Basteta pielieca galvu, modri ieklausīdamās. “Ko viņa saka?”
“Es nevaru saprast,” čukstēja Seidija. “Ļoti klusi.”
“Jūs tiešām kaut ko saklausāt?” es vaicāju.
“Kuš,” abas reizē noteica.
“Sprostā…” teica Seidija. “Nē, bija kaut kāds pareizāks vārds…”
“Pasargāta,” ieminējās Basteta. “Viņa ir “pasargāta” kaut kur tālu prom. Saimnieks miegā?”
Man nebija ne mazākās nojausmas, par ko viņas runā. Es nedzirdēju itin neko.
Heopss, paraustījis mani aiz rokas, norādīja uz upes lejteci. “Agh\”
Imigrantu ģimene bija pazudusi. Šķita neiespējami, ka viņi spējuši upi šķērsot tik ātri. Pārskatīju abus upes krastus — ne miņas —, taču vietā, kur viņi nule stāvēja, ūdens spēcīgi viļņojās, it kā to kāds maisītu ar milzīgu karoti. Man aizžņaudzās rīkle.
“Emm, Basteta…”
“Kārter, mēs ļoti vāji dzirdam Neftīdas balsi,” viņa teica. “Lūdzu.”
Es sakodu zobus. “Labi. Mēs ar Heopsu ejam šo to pārbaudīt.”
“Kuššš!” nošņācās Seidija.
Es pamāju Heopsam, un mēs devāmies lejup pa krastu. Heopss slapstījās man aiz stilbiem un rūca uz upi.
Es atskatījos, taču ar Bastetu un Seidiju viss bija kārtībā. Abas joprojām blenza upē, it kā tur rādītu kādu aizraujošu interneta video.
Beidzot mēs nonācām līdz vietai, kur biju manījis ģimeni, taču ūdens bija rimts. Heops sita pret zemi un nostājās uz rokām, kas nozīmēja — viņš vai nu breikoja vai bija tiešām satraucies.
“Kas ir?” es vaicāju, sirdij auļojot.
“Agh, agh, agh!” viņš gaudās. Tā noteikti bija vesela lekcija paviānu valodā, taču man nebija nojausmas, ko viņš saka.
“Nu ko, es neredzu citu iespēju,” es teicu. “Ja to ģimeni ievilka atvarā vai kaut kā tā… man viņi jāatrod. Es metīšos ūdenī.”
“Agh!" viņš atkāpās no ūdens.
“Heops, ar šiem cilvēkiem kopā bija maza meitene. Es nevaru tā vienkārši doties projām, ja viņiem nepieciešama palīdzība. Paliec tepat un piesedz mani.”
Kad es ielēcu upē, Heopss ierūcās un ieplāja sev pa galvu kā protestēdams. Ūdens bija vēsāks un straujāks, nekā biju domājis. Koncentrējos, no Duātas izsaucu savu zobenu un zizli. Varbūt tās bija tikai iedomas, taču man šķita, ka tas upei liek tecēt straujāk.
Biju ticis līdz vidum, kad Heopss aprauti ierējās. Viņš lēkāja pa upes krastu, norādot uz netālo niedru kušķi.
Ģimene bija ierāpusies tā vidū, bailēs trīcot, plaši ieplestām acīm. Pirmā doma, kas iešāvās man galvā: kādēļ viņi slēpjas no manis?
“Es nedarīšu jums pāri,” es apsolīju. Viņi truli blenza uz mani, un mani pārņēma vēlme prast runāt spāņu valodā.
Tad ūdens ap mani sakūlās un es sapratu, ka viņi bīstas ne jau no manis. Nākamā doma, kas iešāvās prātā: vecīt, idiots'.
Hors iekliedzās: leci
Es izlēcu no ūdens kā tiktu izšauts no lielgabala — savus sešus, septiņus metrus. Nav šaubu, ka saviem spēkiem es to nevarētu izdarīt, taču labi vien bija, jo zem manis upē uznira briesmonis.
Pirmais, ko es ieraudzīju, bija simtiem zobu — sārts peldpūslis, trīsreiz lielāks par mani. Kaut kā man izdevās piezemēties uz kājām seklumā. Es atrados aci pret aci ar krokodilu, kas izmēros pielīdzināms mūsu treilerim, — un tā bija vien virsūdens daļa. Pelēcīgi zaļā āda bija noklāta biezām plātnēm kā ar masku bruņām, un acis rūgušpiena krāsā.