Ģimene kliedza un rāpās augšup pa krastu. Tas piesaistīja krokodila uzmanību. Viņš instinktīvi pagriezās pret skaļāku, interesantāku medījumu. Man krokodili vienmēr šķituši gausi, taču, kad viņš metās uz imigrantiem, sapratu, ka tik žigls kustonis vēl nav redzēts.
Izmanto mirkli, mudināja Hors. Tiec tam aiz muguras un satriec.
Taču es iebrēcos: “Seidij, Basteta, palīgā!” un sviedu zizli.
Kleina roka. Zizlis iekrita upē tieši krokodilam priekšā, tad atleca no ūdens kā akmens, ietrāpīja krokodilam starp acīm un atšāvās pie manis atpakaļ.
Diez vai nodarīju gauži, tomēr krokodils aizkaitināts pievērsās man.
Var tam sist arī ar nūju, ieteica Hors.
Es ar kliedzienu metos uz priekšu, tā piesaistot krokodila uzmanību. Ar acs kaktiņu manīju, ka ģimene rāpjas arvien tālāk no nelaimes. Heopss kā sargs, vicinādams rokas un riedams, joza nopakaļ. Es nezinu, vai viņi bēga no krokodila vai trakā mērkaķa, man tas bija vienalga, lai tikai skrien.
Nevarēju saskatīt, kas notiek ar Bastetu un Seidiju. Aiz muguras dzirdēju bļaustīšanos un plunkšķus, taču, pirms atskatījos, krokodils brāzās uzbrukumā.
Es, novēcinājis zobenu, palēcu pa kreisi. Asmens atleca no krokodila ādas. Monstrs sitās sāņus, un purns būtu man sašķaidījis galvu, bet es instinktīvi pacēlu zizli, un krokodils atsitās pret spēcīgu sienu, it kā mani sargātu neredzams enerģijas burbulis.
Centos izsaukt kareivi piekūnu, taču kā lai koncentrējas brīdī, kad sešas tonnas smags rāpulis cenšas tevi pārkost uz pusēm?
Tas es dzirdēju Bastetu iekliedzamies: “NĒ!”, un pat neskatoties uzreiz zināju, ka ar Seidiju kaut kas noticis.
Izmisums un dusmas manus nervus vērta tērauda stieplēs. Pastiepu zizli, un enerģijas siena izliecās, krokodilu izgrūžot no upes ar tādu sparu, ka tas piezemējās Meksikas krastā. Kamēr tas, zaudējis līdzsvaru, kūļājās ar ķepām gaisā, es, pacēlis zobenu, piezagos klāt un ietriecu asmeni monstra vēderā. Atstāju to tur, kamēr nezvērs visgarām notrīsēja, un es atjēdzos, ka stāvu milzīgā piemirkušu smilšu kaudzē.
Atskatījies ieraudzīju, ka Basteta cīnās ar tikpat lielu krokodilu. Krokodils metās uz priekšu, Basteta pakrita apakšā, viņam gar rīkli vicinot nažus. Krokodils izzuda upē, izkūpēdams par smilšu kaudzi, taču savu darbu bija paguvis nostrādāt: Seidija gulēja krastā, saļimusi ļenganā čupiņā.
Kad tiku klāt, Heopss un Basteta jau līkņāja viņai apkārt. No Seidijas skalpa lāsoja asinis. Viņas seja bija nedabīgi dzeltena.
“Kas bija?” es vaicāju.
“Tas uzradās vienā rāvienā,” izmisusi novilka Basteta. “Aste ietrāpīja Seidijai un aizlidināja viņu pa gaisu. Nebija ne mazāko izredžu. Vai viņa…?”
Uzlicis plaukstu Seidijai uz pieres, Heopss nopukstējās.
Basteta atviegloti nopūtās. “Heopss teic, ka viņa izdzīvos, taču vajag viņu dabūt projām no šejienes. Tie krokodili varētu būt…”
Viņa noklusa. Upes viduci ūdens vārījās. No tā cēlās tēls, kas bija tik briesmīgs, ka es sapratu — ar mums ir cauri.
“Varētu būt tas” drūmi teica Basteta.
Iesākumam, tas džeks bija metrus sešus garš — un ar to es te nedomāju mirdzošu avatāru. Šis bija no miesas un asins. Krūškurvis un rokas bija kā cilvēkam, bet āda gaiši zaļa, un viduklis ietīts zaļos bruņu svārkos kā rāpuļa ādā. Viņam bija krokodila galva ar masīvu muti, pilnu šķībiem zobiem, un acis, kas mirdzēja kā zaļas gļotas (jā, es zinu — tiešām pievilcīgi). Melnie mati šķipsnās krita pār pleciem, un pieri rotāja buļļa ragi. Ja tas nešķiet gana dīvaini — viņš baismīgi svīda — eļļaini sviedri straumēm vien plūda upē.
Viņš pacēla savu zizli — zaļoksnēja koka izmēros, tādu kā telefona stabs.
Basteta iekliedzās: “Mūc!”, pagrūda mani malā, un tur, kur pirms brīža biju stāvējis es, jau rēgojās piecpadsmit metru plats, zemē izrauts grāvis.
Viņš ieaurojās: “Hor!”
Pēdējais, ko gribēju, bija atsaukties, šeit\ Taču man galvā steidzīgi ierunājās Hors: Turies kā vīrs. Sobeks saprot tikai speķu. Neļaujies, lai viņš tev tiek klāt, citādi ieraus dzelmē un noslīcinās.
Es noriju bailes un iekliedzos: “Sobek! Tu, hmm, vārguli! Kā, pie velna, jūties?”
Sobeks atņirdza zobus. Varbūt tas viņa izpratnē bija draudzīgs smaids. Bet visticamāk jau ne.
“Šis veidols tev nepiestāv, piekūnu dievs,” viņš teica. “Es tevi pārraušu uz pusēm.”
Basteta blakus no piedurknēm izšāva nažus. “Nelaid viņu klāt,” viņa brīdināja.
“Zinu,” es atbildēju. Manīju, ka Heopss turpat pa labi palēnām velk kalnā Seidiju. Vajadzēja novērst zaļā džeka uzmanību vismaz līdz brīdim, kad tie abi būs drošībā. “Sobek… šķiet, krokodilu dievs! Liec mūs mierā, vai arī mēs tevi iznīcināsim!”
Labi, teica Hors. “Iznīcināt” ir labi.
Sobeks ierēcās smieklos. “Hor, tava humora izjūta uzlabojusies! Jūs ar to kaķeni domājat mani iznīcināt?” Viņš pievērsa rūgušpiena acis Bastetai. “Kas tevi attriecis uz manu karaļvalsti, kaķu dieviete? Man šķita, ka tev ūdens nepatīk.”
Līdz ar pēdējo vārdu viņš paslēja zizli un izšļāca zaļa ūdens šalti. Basteta bija pārāk veikla. Viņa palēcās un sava avatāra pilnā veidolā — milzīgs, mirdzošs kareivis ar kaķa galvu — nostājās Sobekam aiz muguras. “Nodevējs!” kliedza Basteta. “Kāpēc tu esi haosa pusē? Tev ir pienākums pret valdnieku!”
“Kādu valdnieku?” auroja Sobeks. “Ra? Ra ir prom. Ozīriss, tas nīkulis, jau atkal ir miris. Un šis puišelis nav spējīgs atjaunot impēriju. Bija laiks, kad es Horu atbalstiju, jā. Taču šajā veidolā viņam nav spēka. Viņam nav sekotāju. Sets piedāvā varu. Sets piedāvā svaigu gaļu. Man šķiet, ka es sākšu ar dieviņu miesu!”
Pagriezies pret mani, viņš novēcināja zizli. Es izvairījos no trieciena, taču Sobeka brīvā roka pastiepusies sagrāba mani aiz vidukļa. Es vienkārši nebiju gana ātrs. Basteta saspringa, gatavojās mesties virsū ienaidniekam, taču pirms tam Sobeks, nosviedis zizli, sakampa mani abās masīvajās rokās un ievilka ūdenī. Attapos, ka slīkstu aukstā, zaļā tumsībā. Nevarēju neko redzēt, ne paelpot. Grimu dzelmē, un Sobeka rokas spieda man gaisu ārā no plaušām.
Tagad vai nekad! teica Hors. Ļauj man pārņemt vadību.
Nē, es atbildēju. Ļauj man pirms tam nomirt.
Dīvaini, bet šī doma mani nomierināja. Ja es jau būtu miris, man nebūtu jābaidās. Jo es taču varētu nomirt cīnoties.
Koncentrēju savu enerģiju un jutu caur miesu plūstam spēku. Izstaipīju rokas un jutu Sobeka tvērienu atslābstam. Izsaucu kareivja vanaga avatāru, un tūliņ tiku ieskauts zeltainā tēlā, kas augumā varēja mēroties ar Sobeku. Tumsā saskatīju viņa gļotainās acis izbrīnā ieplešamies.
Izlauzies no viņa skavām, triecu ar galvu, izsitot pāris krokodila zobu. Tad izšāvos no ūdens un piezemējos blakus Bastetai, kas bija tik pārsteigta, ka mani gandrīz sacirta gabalos.
“Lai slavēts Ra!” viņa izsaucās.
“Jā, esmu dzīvs.”
“Es gandrīz ielēcu ūdeni tev pakaļ. Man riebjas ūdens!”
Tad, dusmās aurodams, no ūdens izšāvās Sobeks. No vienas nāss stiepās zaļas asins stīga.
“Tu nevari mani satriekt!” Viņš pastiepa rokas, kas mirka sviedros. “Es esmu ūdeņu pavēlnieks! No maniem sviedriem tek pasaules upes.”
Fui. Apņēmos vairs nekad nepeldēties upēs. Atskatījos, kur Fīeopss un Seidija, taču viņu nebija. Cerams, Heopss bija nogādājis Seidiju drošā vietā vai vismaz atradis drošu slēptuvi.
Sobeks uzbruka, līdzi paķerot upi. Pretī triecās milzu vilnis, nogāžot mani no kājām, taču Basteta palēcās un pilnā avatāra veidolā uzlēca Sobekam uz muguras. Pēc visa spriežot, tas viņam bija nieks. Viņš velti kampās, raudzīdams Bastetu noraut nost. Viņa atkal un atkal cirta viņam rokā, mugurā un sprandā, taču Sobeka zaļā āda acumirklī salāpījās.