Es pieslējos kājās — ja esi avatāra veidolā, tas līdzinās centieniem piecelties, ja pie krūtīm piesiets matracis. Sobeks beidzot bija saķēris Bastetu un nosviedis viņu. Viņa piezemējās uz kājām it kā vesela, taču zilā aura mirgoja. Viņa zaudēja spēkus.
Mēs ar krokodilu dievu spēlējām cīkstēšanos — dūrāmies un cirtāmies — taču jo vairāk savainots, jo dusmīgāks un stiprāks viņš kļuva.
“Kalpi!” viņš kliedza. “Šurp!”
Tas nebija uz labu. Vēl viens milzīgu krokodilu uzbrukums, un ar mums būs cauri.
Kāpēc mums nav kalpu? es pasūdzējos Horam, taču atbildes nebija. Es jutu, cik grūti viņam straumēt savu spēku caur mani, lai uzturētu mūsu cīņas maģiju.
Sobeka dūre ietriecās Bastetā, un viņa atkal uzlidoja gaisā. Šoreiz piezemējoties, viņas avatārs vairs nemirdzēja.
Es uzbruku, mēģinot pievērst Sobeka uzmanību. Tas diemžēl nostrādāja. Sobeks pagriezies apšļāca mani ar ūdeni. Kamēr biju akls, viņš man iebelza tik spēji, ka es pārlidoju pāri upei un iekūleņoju niedrēs.
Mans avatārs sabruka. Grīļīgi pieslējies sēdus, blakus pamanīju Heopsu un Seidiju, Seidija vēl aizvien bija bezsamaņā un asiņoja, Heopss izmisis kaut ko burbulēja paviānu mēlē un glāstīja viņas pieri.
Sobeks ņirgdams izkāpa no ūdens. Tālu upes lejtecē es pamanīju tuvojamies divas ūdenī ievilktas līnijas upē — Sobeka papildspēkus.
Basteta no upes kliedza: “Kārter, pasteidzies! Dabū Seidiju prom no šejienes!”
Viņas saspringtā seja nobālēja, un vēlreiz parādījās kaķa kareivja avatārs. Tas bija vājš, gandrīz nenozīmīgs.
“Nevajag!” es kliedzu. “Tu mirsi.”
Centos izsaukt piekūnu kareivi, taču no pārpūles iekšā viss svila. Es biju bezspēcīgs, un Hora gars snauda, pilnīgi iztukšots.
“Skrien!” Basteta kliedza. “Un pasaki tēvam, ka esmu turējusi savu solījumu.”
“NĒ!”
Viņa uzlēca Sobekam čuprā. Abi cīnījās — Basteta dusmās cirta viņam sejā, kamēr Sobeks sāpēs kauca. Abi dievi ievēlās ūdenī un nogrima dzelmē.
Es skrēju uz krastu. Upe mutuļoja vienās putās. Tad nāca sprādziens, Riogrande visā garumā iespīgojās zaļa, un no upes kā izmešu tiesa izšāvās maza, melni zeltaina radība. Tā iekrita zālē man pie kājām — izmircis, pusmiris kaķis bez samaņas.
“Basteta?” es uzmanīgi pacēlu kaķi. Tam bija Bastetas kaklasiksna, taču dievietes talismans acu priekšā pārvērtās putekļos. Tā vairs nebija Basteta. Tikai Mafina.
Asaras svila acīs. Sobeks bija sakauts, nosūtīts atpakaļ uz Duātu vai nez kurp, taču abas upē sabudinātās līnijas vēl aizvien tuvojās, un nu tās bija gana tuvu, lai varētu saskatīt monstru zaļās muguras un mazās acis.
Piekļāvis kaķi pie krūtīm, es pagriezos pret Heopsu. “Nāciet, mums jā…”
Sastingu, jo aiz Heopsa un manas māsas bija nostājies vēl viens krokodils, kas blenza uz mani, — pilnīgi balts.
Ar mums ir cauri, es nodomāju. Un tad pēkšņi, Pag… balts krokodils?
Atplestu rīkli tas metās uz priekšu — tieši man pāri. Atskatījos tieši laikā, lai redzētu, kā tas ietriecas divos citos krokodilos — zaļajos milzeņos, kas bija nosprieduši mani nogalēt.
“Filips?” es izbrīnā iesaucos, vērojot krokodilu cīņu.
“Jā,” atsaucās vīrieša balss.
Vēlreiz atskatījies, ieraudzīju kaut ko neticamu. Seidijai līdzās bija notupies tēvocis Amoss un ar sarauktu pieri apraudzīja galvas vainu. Viņš pameta uz mani steidzīgu skatu. “Filips parūpēsies par Sobeka pakalpiņiem, taču tas nebūs uz ilgu laiku. Sekojiet man, jo mums ir nelielas izredzes palikt dzīviem.”
31 es nogādāju mīlestības vēstulīti
SENDIJA
Paldies Kārteram, ka viņš izstāstījis to, kas notika, — pa daļai tāpēc, ka pati tikmēr gulēju bezsamaņā, pa daļai tāpēc, ka man nav spēka runāt par to, ko Basteta… Tur cilvēks var palikt traks.
Eh, bet sīkāk par to vēlāk.
Pamodos ar sajūtu, it kā kāds man būtu uzpūtis galvu. Acis rādīja visu ko citu. Pa kreisi rēgojās paviāna dibengals, bet pa labi — mans pazudušais tēvocis Amoss. Loģiski, ka patīkamāk bija skatīties pa labi.
“Amos?”
Viņš man uz pieres uzlika vēsu dvieli. “Atpūties, bērns. Tev ir visai smags smadzeņu satricinājums.”
Tam es ticēju.
Kolīdz manas acis spēja ko fokusēt, nomanīju, ka atrodamies zem zvaigžņotas naksnīgas debess. Es gulēju uz segas, kas šķita mīksta smilts. Man blakus stāvēja Heopss, savu krāsaino miesasdaļu piestūmis par daudz tuvu manai sejai. Viņš virs ugunskura maisīja katlu, un, lai ko viņš tur gatavoja, virums oda pēc degošas darvas.
Uz netālās smilšu kāpas visai drūms sēdēja Kārters un rokās turēja… tā bija Mafina, kas viņam klēpī?
Amoss izskatījās tieši tāds pats, kādu viņu pēdējo reizi redzējām — sensenos laikos. Zilā uzvalkā, pieskaņotā mētelī un filca platmalē. Garie mati bija sapīti akurātā bizē, un viņa apaļās brilles spīgot spīgoja. Viņš izskatījās atpūties, nevis kā Seta gūsteknis.
“Kā tu…”
“Aizbēgu no Seta?” Viņa vaigs apmācās. “Seidij, es biju muļķis, ka devos viņu meklēt. Man nebija ne mazākās nojausmas, cik spēcīgs viņš kļuvis. Viņa gars ir piesaistīts sarkanajai piramīdai.”
“Tātad… viņam nav sava cilvēkveidīgā uzņēmējorganisma?”
Amoss papurināja galvu. “Kamēr vien ir piramīda, viņam tāds nav vajadzīgs. Jo tuvāk nāk gals, jo spēcīgāks viņš kļūst. Es ielavījos viņa midzenī zem kalna un iekļuvu lamatās. Man kauns atzīt, ka viņš mani pieveica bez cīņas.”
I.ai parādītu, ka viss kārtībā, viņš norādīja uz savu uzvalku. “Ne skrambas. Tikai — bums. Biju sastindzis kā skulptūra. Sets mani nolika piramīdas ārpusē kā trofeju un ļāva saviem dēmoniem par mani ņirgāties.”
“Vai tu redzēji tēti?” es vaicāju.
Viņš sašļuka. “Es dzirdēju dēmonu sarunas. Zārks ir piramīdā. Lai trieciens izdotos spēcīgāks, viņi plāno izmantot Ozīrisa spēku. Kad Sets saullēktā to atbrīvos — un tā būs varena eksplozija — Ozīriss un tavs tēvs būs pagalam. Ozīrisu aizspers tik dziļi Duātā, ka viņš, iespējams, vairs nekad nespēs celties.”
Man galvā kaut kas iepukstējās. Es nespēju noticēt, ka mums ir tik maz laika. Ja Amoss nespēja glābt tēvu, kā lai to izdarām mēs ar Kārteru?
“Taču tu aizbēgi,” es teicu, alkstot labu ziņu. “Tātad viņa aizsardzībā ir kāds vājais posms, vai…”
“Burvestība, kas mani sasaldēja, atslāba. Es koncentrēju visu savu enerģiju un izkļuvu no čaulas. Gāja ilgi, taču beigu beigās es biju brīvs. Pusdienlaikā, kad dēmoni gulēja, es izlavījos ārā. Kā pa sviestu.”
“Neizklausās vienkārši,” es teicu.
Amoss papurināja galvu, acīm redzami nemierīgs. “Sets ļāva man izbēgt. Nezinu kādēļ, taču man nevajadzētu būt dzīvam. Tā noteikti ir kaut kāda viltība. Baidos, ka…” Lai ko viņš grasījās teikt, tomēr pārdomāja. “Pirmais, ko gribēju, — atrast jūs, tāpēc izsaucu laivu.” Viņš ar roku pameta aiz muguras. Ar mokām pacēlu galvu un ieraudzīju, ka esam dīvainā baltu kāpu tuksnesī, kas stiepās tik tālu, cik vien acs spēja saskatīt. Smiltis zem kājām bija tik smalkas un baltas kā cukurs. Amosa laiva, tā pati, kas mūs no Temzas nogādāja līdz Bruklinai, bija pietauvota tuvējai kāpai, sagāzusies šaubīgi šķībā leņķī, kā nosviesta pa roku galam.