“Uz klāja ir noliktava,” Amoss bilda, “ja vēlaties pārģērbties tīrās drēbēs.”
“Kur mēs atrodamies?”
“Baltās smiltis,” atbildēja Kārters. “Ņūmeksika. Valdības raķešu poligons. Amoss teica, ka šeit neviens mūs nemeklēs. Tāpēc palikām te kādu laiku, lai atlabsti. Ir apmēram septiņi vakarā, joprojām divdesmit astotais datums. Aptuveni divpadsmit stundu, līdz Sets… tu jau zini.”
“Bet…” Galvā šaudījās pārāk daudz jautājumu. Pēdējais, ko atcerējos — es biju upes krastā un sarunājos ar Neftldu. Viņas balss šķita nākam no otras pasaules malas. Straumē viņa runāja ļoti klusi — bija tik grūti ko saprast, taču Neftlda bija uzstājīga. Viņa stāstīja, ka esot iesprostota aizmigušā saimniekā kaut kur tālu prom, kas man šķita neloģiski. Teica, ka pati nevarot parādīties, taču sūtīšot zīmīti. Tad ūdens uzmutuļoja.
“Mums uzbruka,” Kārters glaudīja Mafinas galvu, un nu es pamanīju, ka amulets — Bastetas amulets — ir pazudis. “Seidij, man ir sliktas ziņas.”
Viņš izstāstīja visu, kas notika, un es aizmiedzu acis. Sāku nevaldāmi raudāt. Kauns, jā, taču es nespēju mitēties. Pēdējo pāris dienu laikā es biju zaudējusi visu — mājas, parasto dzīvi, tēvu. Dučiem reižu mani gandrīz bija nogalinājuši. Mātes nāve, ar ko es tā ari neesmu samierinājusies, smeldza kā no jauna uzplēsta brūce. Un nu arī Bastetas vairs nav?
Kad Anubiss mani iztaujāja mirušo valstībā, viņš vēlējās noskaidrot, cik daudz es būtu ar mieru ziedot.
Cik man vēl jāziedo? Es vēlējos kliegt. Kas man vispār vēl ir atlicis?
Kārters pienācis ielika man rokās murrājošo Mafinu, taču vairs nebija tā. Tā nebija Basteta.
“Viņa taču atgriezīsies, vai ne?” es lūdzoši pavēros Amosā. “Viņa taču ir nemirstīga, vai tad ne?”
Amoss paraustīja cepures malu. “Es nezinu… Seidij. Šķiet, viņa sevi ir upurējusi, lai pieveiktu Sobeku. Basteta nosūtīja viņu atpakaļ uz Duātu, ziedojot pati savu dzīvības spēku. Viņa, iespējams, pēdējiem spēkiem, ir pat izglābusi Mafinu, savu saimnieci. Un ja tiešām tā, Bastetai būs ļoti grūti atgriezties. Varbūt kādudien, pēc pārsimt gadiem —”
“Nē, ne pēc pārsimt gadiem! Es nevaru…” Man aizlūza balss.
Kārters uzlika roku man uz pleca, un es jutu, ka viņš saprot. Mēs nespējām zaudēt vēl kādu. Nespējām.
“Atpūties,” teica Amoss. “Varam ziedot vēl kādu stundu, taču tad gan vajag kustēties.”
Heopss piedāvāja bļodu ar savu virumu. Biezais šķidrums izskatījās pēc sastāvējušās zupas. Es pavēros Amosā cerībā, ka viņš man ļaus atteikties, taču viņš mudinoši pamāja.
Kā man veicas! Papildus visam man, redz, jālieto paviānu zāles.
Es iestrēbu viru, kas garšoja tikpat draņķīgi kā smirdēja, un acu plakstiņi acumirklī pielija ar svinu. Aizvēru acis un iemigu.
Un mirklī, kad man pašai šķita, ka esmu sakārtojusi to dvēsele-pamet-miesu lietu, mana dvēsele nolēma pārkāpt noteikumus. Nu ko, galu galā tā ir mana dvēsele, tāpēc tas šķiet loģiski.
Kad mans ba pameta miesu, tas saglabāja cilvēcīgo veidolu, kas bija labāk nekā iemiesoties putnā, taču tas auga augumā, līdz es izslējos pār baltsmiltīm. Vairākkārt biju dzirdējusi, ka garā es esot par daudz liela (parasti gan tas nav bijis kompliments), taču nu jau aizgāja līdz absurdam. Mans ba izmēros varēja mēroties ar Vašingtona obelisku.
Uz dienvidiem, tālu tuksnesī, no Riograndes cēlās tvaiks — tur pēc cīniņa gāja bojā Basteta un Sobeks. Fat tik lielai man nevajadzētu spēt saredzēt līdz pat Teksasai, īpaši naktī, taču nezināmu iemeslu dēļ es to spēju gan. Uz ziemeļiem, vēl tālāk, es saskatīju tālu sarkanu atblāzmu, un zināju, ka tā ir Seta aura. Viņa spēks vairojās, jo piramīda bija gandrīz gatava.
Paskatījos lejup. Zem kājām vīdēja neliela kripatu čupiņa — mūs nometne. Kartera, Amosa un Heopsa miniatūras sēdēja ap ugunskuru un sarunājās. Amosa laiva nebija lielāka par manu mazo pirkstiņu. Mans aizmigušais veidols bija aizmidzis un ietinies segā — biju tik sīka, ka pietiktu ar vienu greizu soli, lai es pati sevi samītu.
Es biju milzīga, bet pasaule maza.
“Šādi visu redz dievi,” kāda balss manī teica.
Es pavēros visapkārt, bet nespēju saskatīt neko, izņemot plašu balto kāpu klaidu. Tad kāpas acu priekšā sakustējās. Man šķita, ka tas ir vējš, līdz vesela kāpa kā vilnis aizvēlās malā. Sakustējās vēl cita, tad vēl. Līdz atskārtu, ka skatos uz cilvēkveida tēlu — milzīgu vīru, kas gulēja embrija pozā. Piecēlies viņš nopurināja smiltis. Es pietupos, ar plaukstām apklāju savus mazos biedrus, lai viņus neaprok. Dīvainā kārtā viņi neko nemanīja, it kā tā būtu tikai neliela lietusgāzīte.
Vīrs izslējās visā augumā — viņš bija vismaz galvastiesu garāks par manu gigantisko veidolu. Ķermenis bija veidots no smiltīm, kas lija no viņa rokām un krūtīm kā cukura ūdenskritums. Smiltis viņa sejā pārbīdījās, līdz izveidojās neskaidrs smaids.
“Seidija Keina,” viņš teica. “Es tevi jau gaidīju.”
“Gebs.” Neprasiet — kā, bet es uzreiz atpazinu zemes dievu. Varbūt smilšu ķermenis man pateica priekšā. “Man tev kas ir.”
Nešķita loģiski, ka manam ba ir tā aploksne, taču es parakājos savā mirdzošajā milzīgajā kabatā un izvilku zīmīti no Nutas.
“Tava sieva ilgojas pēc tevis,” es teicu.
Gebs uzmanīgi paņēma zīmīti. Piegrūdis to pie acīm, viņš zīmīti tā kā apostīja. Tad atvēra aploksni. Vēstules vietā no tās izšāvās salūts. Debesīs virs galvas parādījās jauns zvaigznājs — Nutas seja, ko veidoja tūkstošiem zvaigžņu. Sacēlās vējš un izkliedēja tēlu, taču Gebs gandarīti nopūtās. Viņš aizvēra aploksni un iebāza to smilšainajā krūškurvī, it kā tur, kur sirds, būtu ierīkota milzīga kabata.
“Seidija Keina, esmu tev pateicību parādā,” teica Gebs. “Pagājušas vairākas tūkstošgades, kopš pēdējo reizi redzēju savu mīļoto. Tu vari man lūgt pakalpojumu, ko zeme var tev nodrošināt, un es darīšu visu.”
“Izglāb manu tēvu,” es nekavējoties teicu.
Geba seja pārsteigumā pārvērtās. “Hmm, cik uzticama meita! Izīda no tevis varētu mācīties. Ak vai, bet es nevaru to izpildīt. Tava tēva ceļš ir savīts ar to, kāds Ozīrisam, un dievu ķezas zeme nevar atrisināt.”
“Tad tu arī nespēsi sagraut Seta kalnu un iznīcināt viņa piramīdu?” es vaicāju.
Geba smiekli nošalca tādi, ka lika iedomāties pasaulē lielāko smilšu maisītāju. “Es nevaru tik tieši iejaukties savu bērnu dzīvē. Sets arī ir mans dēls.”
Es dusmās gandrīz piecirtu kāju. Tad atcerējos, ka esmu milzene, kas varētu iznīcināt nometni. Vai ba spētu ko tādu? Laikam labāk nezināt. “Nu ko, tad no tevis nav nekādas jēgas.”
Gebs paraustīja plecus, nopurinot pāris tonnu smilšu. “Varbūt es varu dot tev padomu, kas palīdzēt sasniegt to, ko vēlies. Dodies uz krustu vietu.”
“Un kur tāda ir?”
“Tuvu,” viņš solījās. “Un, Seidija Keina, tev ir taisnība. Tu esi pārāk daudz zaudējusi. Tava ģimene ir cietusi. Es zinu, kā tas ir. Atceries vienu, vecāki savu bērnu labā ir gatavi darīt jebko. Es atteicos no laimes, savas sievas — samierinājos ar Ra lāstu, lai tikai dzimtu mani bērni.” Viņš sapņaini paraudzījās debesīs. “Kaut arī ar katru tūkstošgadi man mīļotās pietrūkst arvien vairāk, es zinu, ka neviens no mums nebūtu rīkojies citādi. Man ir pieci bērni, un visus es ļoti mīlu.”
“Pat Setu?” es neizpratnē vaicāju. “Viņš plāno iznīcināt miljoniem cilvēku.”