“Seidij, Kārter,” sauca Amoss, “ja notiek kas slikts, dodieties uz laivu un bēdziet!”
“Amos, mēs tevi neatstāsim,” es teicu.
“Jūs esat svarīgāki,” viņš uzstāja. “Es varu aizturēt Desžardēnu… Uzmanieties!”
Amoss pastiepa zizli pret abiem burvjiem melnā. Viņi murmināja buramvārdus, taču Amosa raidītā vēja brāzma tos nogāza no kājām, ieraujot nevaldāmā putekļu vērpetē. Viņi aizvirpuļoja pa ielu līdz ar atkritumiem, lapām un tamalēm, līdz nelielais tornado aizrāva kliedzošos burvjus pāri namu jumtiem, projām no acīm.
Otrā laukuma malā Desžardēns dusmās ieaurojās: “Kein!”
Virslektors trieca zizli pret zemi. Asfaltā parādījās plaisa, kas skrēja uz mūsu pusi. Plaisai kļūstot platākai, iedrebējās nami. No ēkām krita apmetums. Plaisa būtu mūs aprijusi, taču man galvā ierunājās Izīdas balss, pasakot priekšā, kas jāsaka.
Es pacēlu savu zizli. “Apklustiet. Hā-ru Acu priekšā iemirdzējās hieroglifi:
Netālu no manām kājām plaisa apstājās. Zemestrīce norima.
Amoss ievilka elpu. “Seidij, kā tu…”
“Dievišķie vārdi, Kein.” Desžardēns panāca uz priekšu līķa bāls. “Bērns uzdrošinājās izteikt Dievišķos vārdus. Viņā iemiesojusies Izīda. Un tu esi vainīgs, jo palīdzi dieviem.”
“Atkāpies, Mišel,” brīdināja Amoss.
No vienas puses, šķita amizanti, ka Desžardēna priekšvārds ir Mišels, taču biju pārāk nobijusies, lai izbaudītu mirkli.
Amoss pastiepa zizli, gatavs mūs aizstāvēt. “Mums jāaptur Sets. Ja tu būtu gudrs…”
“Tad es — ko?” vaicāja Desžardēns. “Piebiedrotos jums? Sadarbotos? Dievi nes tikai iznīcību.”
“Nē!” atskanēja Zias balss. Ar Kārtera palīdzību viņa kaut kā bija tikusi uz kājām. “Skolotāj, mēs nedrīkstam viens pret otru cīnīties. Iskanders nebūtu to vēlējies.” “Iskanders ir miris!” auroja Desžardēns. “Paej malā, Zia, vai arī tu tiksi iznīcināta kopā ar viņiem.”
Zia palūkojās uz Kārteru. Tad viņa spītīgi pagriezās pret Desžardēnu. “Nē. Mums jādarbojas kopā.”
Es palūkojos uz Ziu citādām acīm. “Tu tiešām neatvedi viņu šurp.”
“Es nemēdzu melot,” viņa atbildēja.
Desžardēns izstiepa zizli, un visās ēkās ap viņu ierāvās plaisas. Uz mūsu pusi krita apmetums un ķieģeļi, taču Amoss izsauca vēju un novirzīja tos.
“Bērni, prom no šejienes!” kliedza Amoss. “Necik ilgi, būs klāt citi burvji.”
“Beidzot viņam ir taisnība,” brīdināja Zia. “Taču mēs nevaram atvērt portālu…”
“Mums ir lidojoša laiva,” ieteicās Kārters.
Zia piekrītoši pamāja: “Kur?”
Mēs norādījām uz baznīcu, diemžēl ceļā stāvēja Desžardēns.
Desžardēns raidīja vēl vienu akmeņu zalvi. Amoss to ar vēju un zibeni apturēja.
“Vētras maģija!” smīnēja Desžardēns. “Kopš kura laika Amoss Keins ir haosa eksperts? Bērni, vai jūs to redzat? Kā gan viņš var būt jūsu aizstāvis?”
“Aizveries,” atrūca Amoss un, novēcinājis zizli, sacēla tādu smilšu vētru, ka tā apraka visu laukumu.
“Aiziet!” iesaucās Zia. Mēs apmetām lielu līkumu ap Desžardēnu, pēc tam uz labu laimi skrējām baznīcas virzienā. Smilšu vētra kodīja ādu un dzēla acīs, taču mēs atradām trepes un uzrāpāmies uz jumta. Vējš norima, un otrpus laukumam es saskatīju Amosu un Desžardēnu — abi vēl aizvien cīnījās, dažādu spēku ieskauti. Amoss grīļojās, cīņa viņam bija atņēmusi pārāk daudz spēka.
“Man jāiet palīgā,” negribīgi teica Zia, “vai arī Desžardēns Amosu nogalinās.”
“Man šķita, ka tu Amosam pārāk neuzticies,” teica Kārters.
“Tā ir,” viņa atbildēja. “Taču, ja Desžardēns gūs virsroku, ar mums visiem ir cauri. Mēs netiksim projām.” Viņa sakoda zobus, it kā gatavotos kaut kam patiešām sāpīgam.
Pastiepusi zizli, viņa nomurmināja buramvārdus. Gaiss sasila. Zizlis iemirdzējās. Viņa to palaida vaļā, un tas iedegās liesmās, pārtopot par uguns kolonnu — četru metru augstumā un metru diametrā.
“Desžardēnu,” viņa pavēlēja.
Uguns stabs tūliņ pacēlās no jumta un lēni, bet mērķtiecīgi laidās uz Virslektora pusi.
Zia sakņupa. Mums ar Karteru nācās satvert viņu aiz rokām, lai viņa nenokristu uz sejas.
Desžardēns palūkojās augšup. Kolīdz viņš ieraudzīja uguni, acis bailēs iepletās. “Zia!” viņš lādējās. “Kā tu uzdrošinies man uzbrukt?!”
Kolonna piezemējās caur koku lapotni, izdedzinot tur caurumu. Tā nolaidās uz ielas, grozījās virs ietves. Karstums bija tik stiprs, ka tas apdedzināja betona apmales un izkausēja asfaltu. Uguns tika līdz kādai automašīnai, un to nevis apgāja, bet izšāvās cauri metālam, pāršķeļot mašīnu uz pusēm.
“Labi!” kliedza Amoss. “Malacis, Zia!”
Desžardēns izmisumā pastreipuļoja sāņus. Kolonna pielaboja kursu. Viņš mēģināja to apdzēst ar ūdeni, taču šķidrums karstumā iztvaikoja. Viņš sakopoja laukakmeņu zalvi, taču tie izskrēja caur uguni un nokrita zemē izkusušās pikās.
“Kas tas ir?” es vaicāju.
Zia bija zaudējusi samaņu, bet Kārters izbrīnā spēja vien nošūpot galvu. Taču man galvā ierunājās Izīda. Uguns stabs, viņa apbrīnā teica. Tas ir stiprākais, ko uguns meistars spēj izsaukt. To nav iespējams uzveikt, no tā nav iespējams aizbēgt. To izsauc, lai nokļūtu līdz mērķim, vai arī lai sakautu ienaidnieku, liekot tam bēgt. Ja Desžardēns mēģinās koncentrēties uz ko citu, tas viņu pārņems un iznīcinās. Tas no viņa neatstāsies, līdz izkliedēsies.
Cik ilgi? es vaicāju.
Atkarīgs no izsaucēja spēka. Aptuveni sešas līdz divpadsmit stundas.
Es skaļi iesmējos. Lieliski! Protams, Zia tādēļ bija zaudējusi samaņu, taču tas vienalga bija lieliski.
Šī burvestība ir izsmēlusi viņas enerģiju, teica Izīda. Viņa vairs nespēs burties, līdz stabs būs izkliedējies. Viņa atņēmusi sev spēku, lai palīdzētu jums.
“Viņa atgūsies,” es teicu Kārteram. Tad es iekliedzos, lai laukumā mani sadzird: “Nāc, Amos! Mums jādodas tālāk!”
Desžardēns joprojām atkāpās. Es redzēju, ka viņš ir nobijies no uguns, taču viņš noteikti gribēs mums atriebties. “Jūs to nožēlosiet! Gribat spēlēt dievus? Man nav citas izvēles.”
Viņš no Duātas izsauca nūju mākoni. Nē, tās bija bultas — kādas septiņas.
Amoss pārbijies palūkojās uz bultām. “Tu taču ne…! Neviens Virslektors vēl nekad nav…”
“Izsaucu Sehmetu!” auroja Desžardēns. Viņš pameta bultas gaisā, un tās sagriezās virpuli ap Amosu.
Desžardēns apmierināti pasmaidīja. Viņš palūkojās uz mani. “Tu paļaujies uz dieviem?” viņš sauca. “Tad mirsti no dieva rokas.”
Viņš pagriezās un skrēja. Uguns stabs, uzņēmis ātrumu, metās tam nopakaļ.
“Bērni, prom no šejienes!” kliedza bultu ieskautais Amoss. “Es mēģināšu novērst viņas uzmanību.”
“Kā?” es vaicāju. Sehmetas vārds bija dzirdēts, taču pēdējā laikā ausis bija nākuši /oti daudzi ēģiptiešu vārdi. “Kas ir tā Sehmeta?”
Kārters pagriezās pret mani, un pat pēc visa tā, ko pēdējo nedēļu laikā bijām piedzīvojuši, vēl nekad nebiju redzējusi viņu tik nobijušos. “Mums jāiet,” viņš teica. “Uz karstām pēdām.”
33 mēs iesaistāmies salsā
KĀRTERS
Tu esi šo to piemirsis, teica Hors.
Man acumirklī nav vaļas, es nodomāju pretī.
Tev varbūt šķitīs, ka burvju laivas vadīšana pa debesīm ir visai vienkārša padarīšana. Man nebija Amosa animētā mēteļa, tāpēc es pats stāvēju tās pakaļgalā un stūrēju, un tas līdzinājās cementa maisīšanai. Neredzēju, kurp dodamies. Līgojāmies un zvārojāmies, kamēr Seidija mēģināja noturēt Ziu, lai tā nepārkristu pāri laivas malai.