“Nē,” uzstāja Zia. “Ir cits ceļš.” Viņa norādīja uz tvertnēm stāvvietas otrā malā. Katra no tām bija trīs stāvu augstumā un metrus sešus diametrā, katrai uz sāna bija uzzīmēts milzīgs čili pipars.
“Degvielas tvertnes?” vaicāja Seidija.
“Nē,” es atbildēju. “Tai noteikti jābūt salsai, vai ne?”
Seidija uz mani truli blenza. “Vai tā nav kaut kāda mūzika?”
“Asā mērce,” es atbildēju. “To šeit ražo.”
Sehmetas elpa tuvojās, un trīs smagās mašīnas blakus pārvērtās smiltis. Mēs sprukām sāņus un aizlēcām aiz betona bloku sienas.
“Klausieties,” elsa Zia, galīgi nosvīdusi. “Kad cilvēkiem nācās savaldīt Sehmetu, viņi sadabūja milzīgas alus cisternas un nokrāsoja tās sarkanas ar granātābolu sulu.”
“Jā, tagad es atceros,” es iejaucos. “Viņi Sehmetai iestāstīja, ka tās ir asinis, un viņa dzēra, līdz atslēdzās. Tad Ra varēja viņu saukt atpakaļ debesīs. Viņu pārtaisīja par kaut ko mīlīgāku. Govju dievieti vai ko tādu.” “Par Hatoru,” teica Zia. “Tas ir otrs Sehmetas veidols. Personības otra šķautne.”
Seidija neticīgi nošūpoja galvu. “Tu gribi teikt, ka Sehmetai var izmaksāt pāris aliņu un viņa pārvērtīsies par govi?”
“Ne gluži,” atbildēja Zia. “Taču salsa ir sarkana, vai
ne?
Mēs lavierējām pa ražotnes teritoriju, kamēr Sehmeta kampās automašīnās, pārvērzdama autostāvvietu smilšu klājienā.
“Stulbs plāns,” kurnēja Seidija.
“Vienkārši uz pāris sekundēm novērs viņas uzmanību,” es teicu. “Un nemirsti.”
“Njā, tas jau ir tas grūtākais, ne?”
“Viens…” es skaitīju. “Divi… trīs!”
Seidija uzšāvās gaisā un izmantoja savus mīļākos buramvārdus: “Ha-di/”
Virs sehmetas galvas iegailējās hieroglifi
Virs Sehmetas galvas iegailējās hieroglifi.
Un viss eksplodēja. Automašīnas sašķīda mazos gabaliņos. Gaiss virmoja no enerģijas. Zeme pacēlās, izveidojot piecpadsmit metru dziļu krāteri, kur lauvene iegāzās.
Tas bija diezgan iespaidīgi, taču man nebija laika jūsmot par Seidijas veikumu. Es pārvērtos piekūnā un devos uz salsas tvertnēm.
“RRRR!” Sehmeta izlēca no krātera un pūta savu tuksneša dvašu uz Seidiju, taču Seidija jau bija prom. Viņa līkumoja, slēpās aiz kravas mašīnām un bēgot izšāva pāris burvju virvju. Tās pērās gaisā un mēģināja apvīties ap lauvenes purnu. Protams, tas negāja cauri, taču lauveni nokaitināja ne pa jokam.
“Parādies!” Sehmeta auroja. “Es barošos ar tavu miesu!”
Kolīdz biju uz tvertnes, koncentrēju visus spēkus un no piekūna pārtapu karotāja veidolā. Mans mirdzošais veidols izrādījās tik smags, ka pēdas iegrima tvertnes vākā.
“Sehmeta!” es saucu.
Lauvene apcirtās un ierūcās, mēģinot saprast, no kuras puses skan mana balss.
“Esmu te augšā, mincīt!” es iesaucos.
Viņa pamanīja mani, un ausis atglaudās. “Hor?”
“Ja vien tu nepazīsti vēl kādu džeku ar piekūna galvu.”
Mulsi pamīņājusies, viņa ierēcās. “Kāpēc tu ar mani
runā tagad, kad esmu savā niknajā veidolā? Tu zini, ka es iznīcināšu visu, kas man ceļā, pat tevi!”
“Kas jādara — jādara,” es teicu. “Taču pirms tam tu varbūt gribēsi baroties ar savu ienaidnieku asinīm!” Ietriecu savu zobenu tvertnē, un no tās kā ūdenskritums gāzās ārā salsa. Pārlēcu uz nākamo tvertni un atgriezu to vaļā. Vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz, līdz sešu MAGIC SALSA tvertņu saturs šļācās pār autostāvvietu.
“Ha, ha!” Sehmetai tas patika. Iečāpojusi sarkanajā mērcē, viņa valstījās šļakstīdamās. “Asinis. Jaukās asinis!” Jā, lauvas laikam nav pārāk gudri dzīvnieki, vai arī tiem nav attīstītas garšas kārpiņas, jo Sehmeta nerimās, līdz vēders bija pilns un no mutes vārda tiešā nozīmē nāca dūmi.
“Pikanti,” viņa teica saminstinājusies un acis blisinādama. “Kož acīs. Kas tās par asinīm? Nūbiešu? Per-
• V
siesu?
“Halapenjo,” es atbildēju. “Uzdzer vēl. Paliks labāk.” Arī no ausīm viņai vēlās dūmi, un viņa centās dzert vēl. Acis lauvenei asaroja, tad viņa sagrīļojās.
“Es…” No mutes izvirda tvaiks. “Karsts… Karsta mute…” “Derētu piens,” es ieteicu. “Ja tu būtu govs.” “Lamatas,” ierūcās Sehmeta. “Tu… tu piemuļķoji…” Taču plakstiņi jau bija pārāk smagi. Apvēlusies viņa savilkās čokurā. Sarkanajām bruņām kūstot, mirdzošais veidols raustījās un dzisa, līdz acu priekšā gulēja milzīga guloša govs.
Es nolēcu no tvertnes un uzmanīgi apgāju gulošo dievieti. Viņa krāca kā govs, kas izklausījās pēc “Mūūūūz, mūūūūz.” Es viņai pie sejas novēcināju roku un, kolīdz biju pārliecināts, ka Sehmeta atslēgusies, pametu savu avatāru. No kādas kravenes aizmugures iznira Seidija un Zia.
“Nu ko,” teica Seidija, “atkal kas jauns.”
“Es vairs nekad neēdīšu salsu,” es noteicu.
“Jūs abi bijāt lieliski,” teica Zia. “Taču laiva ir sadegusi. Kā mēs tiksim līdz Fēniksai?”
“Mēs?” jautāja Seidija. “Es neatceros, ka tu būtu ielūgta.”
Zia pietvīka sarkana kā salsa. “Jūs ko —joprojām domājat, ka ievilināju jūs lamatās?”
“Nezinu,” atteica Seidija. “Vai tā ir?”
Nespēju noticēt savām ausīm.
“Seidij.” Mana balss šķita draudīga pat pašam. “Liecies mierā. Zia izsauca to uguns zizli. Viņa ziedoja savas spējas, lai mūs glābtu. Un viņa mums pateica, kā pieveikt lauveni. Viņa ir mums nepieciešama.”
Seidija blenza uz mani, tad uz Ziu un atkal atpakaļ, droši vien apsvēra, ko var atļauties.
“Labi.” Viņa sakrustoja rokas un uzmeta lūpu. “Taču vispirms mums jāatrod Amoss.”
“Nē!” iesaucās Zia. “Ļoti slikta doma.”
“Ak tā, mēs varam uzticēties tev, nevis Amosam.”
Zia vilcinājās. Man radās sajūta, ka tieši to viņa gribēja teikt, taču viņa izvēlējās citu ceļu. “Amoss nevēlētos, ka jūs kavējaties. Viņš lika turpināt iesākto, vai ne? Ja viņš pēc Sehmetas ir izdzīvojis, viņš mūs pa ceļam atradīs. Ja ne…”
Seidija sapīka. “Tad kā lai mēs tiekam līdz Fēniksai? Kājām?”
Noskatīju autostāvvietu, viena smagā mašīna vēl aizvien bija neskarta. “Varbūt ne.” Es novilku Amosa mēteli. “Zia, Amoss prata atdzīvināt mēteli, lai tas stūrē laivu. Vai tu zini burvju vārdus?”
Viņa pamāja galvu. “Ar pareizajām sastāvdaļām tas ir pat gaužām vienkārši. Es varētu, ja būtu spēks.”
“Vari man iemācīt?”
Viņa saknieba lūpas. “Grūtākā daļa ir figūriņa. Pirmo reizi noburot drēbju gabalu, tev audumā jāsasit šabti un abi jāsariebj kopā. Vajag māla vai vaska figūriņu, kur jau mitinās gars.”
Mēs ar Seidiju saskatījušies reizē iesaucāmies: “Mīklas puika!”
34 kājnieks mūs ved
KĀRTERS
No Duātas izsaucis tēva burvju darba somu, es no tās izrāvu mūsu mazo bezkājaino draugu. “Mīklas puika, mums jāaprunājas.”
Mīklas puika atvēra savas vaska acis. “Beidzot! Vai tu apjēdz, cik te ir smacīgi? Beidzot atcerējies, ka tev nepieciešamas manas izcilās zināšanas.”
“īstenībā mums vajag, lai tu pārtopi mētelī. Tikai uz kādu laiciņu.”
Mazā mutīte pavērās. “Vai es izskatos pēc drēbju gabala? Es esmu visu zināšanu pavēlnieks! Varenais… ”
Es iegrūdu viņu savā jakā, saņurcīju to un nometu uz trotuāra, uzkāpu virsū. “Zia, kādi ir buramvārdi?”