“Labi,” visbeidzot viņa teica. “Es vēlējos Kārteram ko teikt, taču man tā arī negadījās izdevība. Es izstāstīšu tev. Pēdējais, kas nepieciešams, lai tiktu galā ar Setu…” “Tu taču nezini viņa slepeno vārdu.”
Zia lūkojās man acīs. Varbūt tas bija patiesības spalvas dēļ, taču es nojautu, ka viņa neblefo. Viņa tiešām zināja Seta vārdu. Vai arī ticēja, ka zina.
Ja godīgi, es šo to biju dzirdējusi no viņas sarunas ar Kārteru, kamēr gulēju. Nebija padomā noklausīties, taču nevarēju nedzirdēt. Es pavēros Ziā un centos noticēt, ka
viņā bija Neftīda, taču tas nešķita loģiski. Es biju runājusi ar Neftīdu. Viņa man pastāstīja, ka ir tālu projām, kādā gulošā saimniekā. Un Zia bija man acu priekšā.
“Tas nostrādās,” uzstāja Zia. “Taču es nedrīkstu to darīt. Tai jābūt tev”
“Kāpēc gan tu pati nevari to izmantot?” es uzstāju. “Jo esi iztērējusi visu savu maģiju?”
Viņa izlikās nedzirdam. “Apsoli, ka izmantosi to tagad, pret Amosu, pirms esam sasnieguši kalnus. Tā, iespējams, ir tava vienīgā iespēja.”
“Un ja nu tu maldies, mēs būsim iztērējuši savu vienīgo iespēju. Grāmata pazudīs, kolīdz ir izmantota, vai ne?
Zia nelabprāt pamāja. “Reiz izlasīta, grāmata izzudīs un parādīsies kādā citā pasaules nostūrī. Taču, ja tu vēl vilcināsies, ar mums ir cauri. Kolīdz Sets būs tevi ievilinājis savā teritorijā, tev nebūs spēka stāties viņam pretī. Seidij, lūdzu…”
“Pasaki man vārdu,” es teicu. “Es apsolu to izmantot īstajā brīdī.”
“īstais brīdis ir tagad”
Es vilcinājos cerībā, ka Izīda pateiks ko viedu, taču dieviete klusēja. Es nezināju, vai klausīt. Iespējams, viss izvērstos citādi, ja es piekristu Zias plānam. Taču, pirms izšķīros, atvērās mašīnas durvis un kopā ar smilšu brāzmu iekāpa Kārters un Amoss.
“Esam tuvu” Amoss smaidīja, it kā būtu atnesis labu ziņu. “Ļoti, ļoti tuvu.”
36 mūsu ģimene izkūp
sendija
Kādu kilometru no Kamieļas muguras kalna mēs nokļuvām aplī, kur valdīja pilnīgs miers.
“Negaisa centrs,” minēja Kārters.
Tas bija baisi. Visapkārt kalnam riņķoja melni mākoņi. No Kamieļa muguras virsotnes uz virpuļa sāniem kā riteņa spieķi dreifēja dūmu mutuļi, taču tieši virs mums debesis bija skaidras un zvaigžņotas, bet pamazām bālēja. Nebija tālu līdz saullēktam.
Ielas bija tukšas. Ēkas un viesnīcas kalna pakājē bija tumšas, taču pats kalns gailēja. Vai esat kādreiz turējuši plaukstu virs kabatas baterijas (piedodiet, jūs, amerikāņi, to dēvējat par signāluguni) un vērojuši, kā āda iespīdas sarkana? Tieši tā izskatījās kalns: kaut kas ļoti spilgts un karsts centās izdedzināties cauri klintij.
“Ielās nav nekādas kustības,” teica Zia. “la mēs mēģinātu piebraukt pie kalna…”
“Mūs pamanītu,” es atbildēju.
“Kā ar burvju vārdiem?” Kārters palūkojās uz Ziu. “Nu, tiem., kurus tu izmantoji Pirmajā nomā.”
“Kādiem buramvārdiem?” es noprasīju.
Zia papurināja galvu. “Kārters domā neredzamības burvestību. Taču man nav maģijas. Ja nav visu nepieciešamo sastāvdaļu, nekas neiznāks.”
“Amos?” es iejautājos.
Viņš apdomājās. “Man žēl, bet laikam nekādas neredzamības… Taču man ir cita ideja.”
Man šķita, ka pārvērsties par putnu ir slikti, taču Amoss mūs pārvērta par negaisa mākoņiem.
Viņš gan iepriekš paskaidroja, ko grasās darīt, taču nervus tas nenomierināja.
“Pašā negaisa laikā neviens nepamanīs dažus liekus melnus mākoņu pikučus,” viņš pamatoja.
“Kaut kas neiedomājams,” teica Zia. “Tā ir negaisa maģija, haosa maģija. Mums nevajadzētu…”
Amoss pacēla zizli, un Zia saira.
“Nē!” iekliedzās Kārters, taču tad arī viņš pazuda, un vietā parādījās melns putekļu mākonis.
Amoss pagriezās pret mani.
“Ak, nē,” es iesaucos. “Paldies, bet…”
Puff. Es biju negaisa mākonis. Droši vien izklausās aizraujoši, taču mēģini iedomāties, kā būtu, ja tev pazustu rokas un kājas un pārvērstos vēja brāzmās. Iedomājies, ka ierastās miesas vietā ir putekļi un garaiņi, ka vēderā kņud, pat ja vēdera nemaz nav. Iedomājies, ka esi spiests sakopot visu spēkus, lai nepārvērstos tukšumā.
Es tik ļoti sadusmojos, ka manī uzplaiksnīja zibens.
“Neesi tāda,” Amoss mani norāja. “Tas ir tikai uz pāris minūtēm. Seko man.”
Viņš pārtapa tumšākā, draudīgākā negaisa padebesī un metās uz kalna pusi. Sekot viņam nebija viegli. Vispirms spēju tikai slīdēt. Ikviena vēja pūsma draudēja daļu manis aizraut projām. Es pamēģināju iegriezties virpulī un atklāju, ka tā varu saturēties vienlaidus. Vienubrīd iztēlojos, ka esmu pildīta ar hēliju, un pēkšņi šāvos uz priekšu.
Nebija iespējas pārliecināties, vai Kārters un Zia seko, vai ne. Kad esi negaiss, tev nav cilvēka redzes. Es tikko spēju sajust, kas ir apkārt, un tas, ko “redzēju”, bija izkaisīts un samanāms kā sniegputenī, kā caur neskaidru TV attēlu.
Es devos uz kalnu, kas manu negaisa būtību vilināja kā valdzinoša bāka. Tas kvēloja karsts, saspringts un brāzmains — katrs tāds putekļu velnēns par ko tādu varēja vien sapņot.
Sekoju Amosam uz kalna kores pusi, taču, drusku par daudz drīz, pēkšņi atguvu cilvēka veidolu. Es kritu caur mākoņiem, pa ceļam notriekdama Kārteru.
“Au,” viņš nostenējās.
“Atvaino,” es teicu, lai gan galvenokārt koncentrējos uz to, lai neapvemtos. Kuņģī man joprojām griezās negaiss.
Zia un Amoss bija turpat netālu, lūrēja pa spraugu starp diviem smilšakmens bluķiem. No kalna dzīlēm plūda sarkana gaisma, kas viņu sejas iekrāsoja velnišķīgas.
Zia mūs uzlūkoja. Pati izskatījās pēc tādas, kas neko labu nav ieraudzījusi. “Vēl tikai piramīdas spice.”
“Kas?” Es ieskatījos pa spraugu, un tas, ko redzēju, lika sareibt gandrīz tāpat, kad tu attopies pārvērsts negaisa mākonī. Viss kalns bija dobs, gluži kā Kārters tika stāstījis. Alas grīda bija kādus sešsimt metrus lejāk. Visur liesmoja ugunis, iekrāsojot sienas asinssarkanas. Vidū slējās milzīga tumšsarkana piramīda, pie tās pakājes bariem vien mīcījās dēmoni, it kā gaidīdami, kad sāksies rokkoncerts. Daudz augstāk, iepretim mums, uz piramīdas pusi lēni un svinīgi slīdēja divas burvju baržas, ko vadīja dēmonu komandas. Starp liellaivām, virvēs iekārta, šūpojās vienīgā trūkstošā piramīdas daļa — zelta smaile.
“Viņi zin, ka ir uzvarējuši,” ierunājās Kārters. “Visu pataisa par izrādi.”
“Jā,” atteica Amoss.
“Nu, tad uzlaižam gaisā laivas, vai ko tādu!” es ierosināju.
Amoss palūkojās uz mani. “Vai tiešām tāda ir tava stratēģija?”
Sajutos kā pēdējā stulbene. Veroties dēmonu armijā, uz milzīgo piramīdu… ko gan es biju iedomājusies? Es taču nespēju tam visam stāties pretim. Man, velis ar ārā, bija tikai divpadsmit gadu.
“Mums jāmēģina,” teica Kārters. “Tur iekšā ir tētis.”
Klusībā tūliņ rimos gausties. Ja reiz mums jāmirst, tad vismaz cenšoties izglābt tēti (ak, un piedevām arī Ziemeļameriku).
“Tieši tā,” es noteicu. “Mēs aizlidojam līdz laivām. Neļaujam tām uzlikt smaili…”
“Spici,” izlaboja Zia.
“Vai nav vienalga? Tad mēs ielidojam piramīdā un atrodam tēti.”