Turpmāk pievērsu vairāk uzmanības zīmējumiem un sapratu, ko Zia bija domājusi. Attēlos bija briesmoņi, kara ainas, pilsētas, kā Parīze un Londona, vienās liesmās, pilnkrāsu Seta attēli un Seta dzīvnieciski nevaldāmais karaspēks — šaušalīgas ainas, kuras neviens ēģiptietis nekad nebūtu licis uz sienām. Jo tālāk mēs gājām, jo dīvaināki un dzīvīgāki kļuva attēli, jo šķebīgāk kļuva ap dūšu.
Beidzot nonācām piramīdas centrā.
Kur parastā piramīdā būtu atradies kapa kambaris, Sets sev bija ierīkojis troņa zāli. Tā bija tenisa korta izmērā, taču stūros grīda krita uz leju tranšejā, līdzīgā aizsarggrāvim. Dziļi, dziļi lejā burbuļoja sarkans šķidrums. Asinis? Lava? Sastāvējies kečups? Neviena no šīm versijām nešķita īstā.
Izskatījās, ka tranšeju ir viegli pārlēkt, taču es nemaz nesteidzu to darīt, jo telpas grīda bija noklāta sarkaniem hieroglifiem — visi Isfetas, haosa, spēkus atmodinošie buramvārdi. Citādi, šķita, izejas nav. Gar katru sienu stiepās Seta dzīvnieka statujas no obsidiāna, sejas ar pērļu zobiem un smaragda acīm vērās pretim.
Taču briesmīgākais bija pats tronis. Tas bija šausmīgs, kroplīgs veidojums, līdzīgs sarkanam stalagmītam, kas gadsimtu laikā par roku galam izveidojies no pilošām nogulsnēm. Un uzcelts pār zelta zārku — Tēta zārku — kas rēgojās troņa pakājē, redzams tikai tik daudz, lai kalpotu par ko līdzīgu kāju soliņam.
“Kā lai mēs viņu izdabūjam laukā?” es trīsošā balsī vaicāju.
Man blakus Kārters ievilka elpu: “Amos?”
Paskatījos līdz ar viņu — uz liesmaini sarkano atveri griestu viducī. Tur šūpojās kāju pāris. Tad krita Amoss, mēteli pavēris kā izpletni, un piezemējās. Viņa drēbes vēl aizvien kūpēja, mati bija pilni putekļu. Viņš pastiepa savu zizli pret griestiem un izteica pavēli. Sprauga, pa kuru viņš tikko bija ielaidies, nodrebēja, sacēlās putekļu mākonis, norībēja akmeņu lavīnas, un pēkšņi nodzisa gaisma.
Notraucis putekļus no drēbēm, Amoss mums uzsmaidīja. “Tam kādu laiku vajadzētu viņus aizkavēt.”
“Kā tu to paveici?” es vaicāju.
Viņš pamāja, lai sekojam.
Kārters bez vilcināšanās pārlēca tranšejai. Man tā doma nepatika, taču es nemūžam nepieļautu, ka viņš nez kurp dodas bez manis, tāpēc arī es to pārlēcu. Uzreiz dūša sašķebinājās vēl vairāk, it kā istaba grieztos, izsitot maņas no līdzsvara.
Zia piebiedrojās pēdējā, uzmanīgi vērojot Amosu.
“Tev nevajadzēja palikt dzīvam,” viņa noteica.
Amos norīstījās. “Jā, to es jau esmu dzirdējis. Tagad ķersimies pie lietas.”
“Jā.” Es blenzu uz troni. “Kā lai mēs to zārku dabūjam ārā?”
“Pārcirtīsim?” Kārters izvilka zobenu, taču Amoss pastiepa roku.
“Nē, bērni. Ne jau par to es gribēju runāt. Esmu panācis, ka neviens mūs netraucēs. Nu pienācis laiks aprunāties.”
Man pa muguru pārskrēja saltas tirpas. “Aprunāties?”
Pēkšņi Amoss saļima uz ceļiem un sāka raustīties krampjos. Es skrēju klāt, taču viņš mani uzlūkoja sāpēs pārvērstu seju. Acis viņam gailēja sarkanas.
“ Bēdziet]” viņš ieaurojās.
Amoss saļima, un no viņa cēlās sarkana suta.
“Mums jābēg!” Zia sagrāba mani aiz rokas. “Tūdaļ pat!”
Taču es kā sasalusi noskatījos, kā no bezsamaņā kritušā Amosa ceļas sarkans tvaiks un plūst uz troņa pusi, palēnām saveidojoties par sēdošu vīru — sarkans karavīrs ugunīgās bruņās, ar dzelzs zizli rokā un suņa purnu.
“Ak, mīlīši!” Sets smējās. “Šķiet, nu Zia var saukt: vai es neteicu?”
37 lerojs atriebjas
kārters
Jā, varbūt man lēni pielec.
Jo tikai tad, kad stāvējām aci pret aci ar dievu Setu troņa zāles pašā vidū, ļaunuma piramīdas centrā, kad laukā plosījās dēmonu karaspēks un pasaulei tuvojās savam galam, es atskārtu, ka došanās šurp bijusi tiešām stulba iedoma.
Sets piecēlās no troņa. Sarkanādains, muskuļots, ar ugunīgām bruņām un melnu dzelzs zizli. Viņa galva brīžiem bija kā briesmonim, brīžiem kā cilvēkam. Vienu brīdi viņš siekalodamies vērās pretim tik alkatīgi kā mans draugs Lerojs, lidostas briesmonis. Taču jau nākamajā mirklī viņš bija smilšdzelteniem matiem, izskatīgs ar robustiem vaibstiem un gudrām acīm, kur dzirkstīja humors un nelietīgs, blēdīgs smaids. Viņš paspēra mūsu tēvoci nost no ceļa, un Amoss iestenējās, tātad bija dzīvs.
Es biju tik cieši satvēris zobenu, ka asmens drebēja.
“Ziai bija taisnība,” es teicu. “Tu biji apsēdis Amosu.”
Sets noplātīja rokas, izlikdamies pieticīgi kautrīgs. “Nu, jūs jau zināt… Nebija jau pilnīga apsēstība. Dievi
spēj eksistēt vairākās vietās vienlaikus, Kārter. Hors tev to būtu izstāstījis, ja būtu bijis godīgs. Esmu pārliecināts, ka Hors meklēja kādu jauku kara pieminekli, ko apsēst, vai militāro akadēmiju, visu ko, tikai ne tavu sīko, kaulaino stāvu. Lielākā daļa manis jau ir pārvākusies uz šo krāšņo celtni.”
Viņš lepni pavēcināja roku ap troņa istabu. “Lai kontrolētu Amosu Keinu, pietika ar nelielu dvēseles daļiņu.”
Viņš pastiepa savu mazo pirkstiņu, un uz Amosa pusi sāka līst sarkanu dūmu strūkliņa, kas iesūcās viņam drēbēs. Amoss sarāvās kā zibens sperts.
“Beidz!” es kliedzu.
Es skrēju pie Amosa, taču sarkanā migla jau bija izklīdusi. Tēvoča miesas atkal gulēja ļenganas.
Sets nolaida rokas, it kā viņu kas tāds garlaikotu. “Baidos, ka nekā daudz nav atlicis. Amoss labi cīnījās. Izpriecājos, viņš prasīja vairāk enerģijas, nekā biju iedomājies. Haosa maģija — tā bija viņa ideja. Viņš visādi mēģināja jūs brīdināt, centās likt jums saprast, ka es viņu kontrolēju. Smieklīgākais, ka es viņu piespiedu izmantot paša maģijas rezerves savu buramvārdu atsaukšanai. Viņam gandrīz izdega dvēsele, cik ļoti viņš centās jūs brīdināt. Pārvērst jūs negaisā? Nu, beidziet. Kas par muļķībām!”
“Tu esi briesmonis!” kliedza Seidija.
Sets tēlotā izbrīnā ievilka elpu. “Tiešām? Es?”
Seidijai cenšoties aizvilkt Amosu patālāk no briesmām, viņš iebaurojās.
“Amoss tonakt bija Londonā,” es iesaucos, cerot novērst viņa uzmanību. “Viņš droši vien mums sekoja uz Britu muzeju, un kopš tā brīža tu viņu kontrolē. Desžardēns nekad nav bijis tavs saimnieks.”
“Tas lauķis? Nu, beidz,” Sets pavīpsnāja. “Kā jau noteikti būsit dzirdējuši, mēs vienmēr priekšroku esam devuši faraonu asinīm. Taču man patiešām patika jūs muļķot. Bon soir bija īpaši smalks žests, vai ne?”
“Tu zini, ka mans ba ari bija tur, vēroja. Tu piespiedi Amosu atbruņot pašam savu māju, lai tavi briesmoņi tiktu iekšā. Tu piespiedi viņu ieskriet lamatās. Kāpēc tu vienkārši neliki, lai Amoss mūs nolaupa?”
Sets noplātīja rokas. “Kā jau teicu, Amoss labi cīnījās. Bija šis tas, ko es nevarēju likt viņam darīt, jo tas viņu pilnībā iznīcinātu. Un es nevēlējos tik drīz iznīcināt savu jauno rotaļlietu.”
Mani kvēloja dusmas. Beidzot es sapratu Amosa dīvaino izturēšanos. Jā, Sets viņu kontrolēja, taču viņš visu laiku bija pret to cīnījies. Konflikts, viņā samanāms, bija mums par brīdinājumu. Viņš, glābjot mūs, sevi gandrīz ieveda postā, un nu Sets viņu pasvieda malā kā salauztu rotaļlietu.
Ļauj man pārņemt grožus, mudināja Hors. Mēs atriebsimies.
Es pats to nokārtošu, teicu.
Nē! iebilda Hors. Ļauj man. Tu neesi gatavs.
Sets iesmējās, it kā nojaustu mūsu čīkstinu. “Ak, nabaga Hors. Tavam saimniekam nepieciešams treniņš. Tu tiešām domā, ka varēsi mani pieveikt ar šo?”