“Hors nav viens,” viņa teica. “Un mēs necīnīsimies tuksnesī.”
Viņa trieca savu zizli piramīdā un izkliedza vārdu: tas bija pēdējais, ko es būtu domājis dzirdēt kā viņas kaujas saucienu.
39 Zia man atklāj noslēpumu
sendija
Prieks, Kārter, ka atspoguļo mani dramatiskā gaismā un vēl nez kā.
īstenība nebija gluži tik šika.
Atspoguļosim to, labi? Kad mans brālis, tas trakais kareivis-cālis, pārvērtās par piekūnu un ņēmās ārdīties kopā ar savu draugu sikspārni, viņš man tikmēr lika spēlēt dakteros ar diviem ļoti nopietni ievainotiem cilvēkiem — un tas man absolūti nepatika un ari nepadevās.
Nabaga Amosa brūces šķita maģiskas, nevis fiziskas. Viņam nebija ne skrambas, taču acis valbīties valbījās, un viņš knapi vilka elpu. Kad pieskāros Amosa pierei, no ādas plūda tvaiks, tāpēc nospriedu acumirklī atstāt viņu mierā.
Ar Ziu bija pavisam citādi. Vaigā nāves bālums, kāja asiņoja vairākās vietās. Viena roka bija nelāgi izmežģīta. Elpa šņirkstēja kā mitra smilts.
“Mierīgi.” No bikšu staras noplēsu auduma strēmeli
un mēģināju kāju pārsiet. “Vai nav kāda dziedējoša burvestība vai…”
“Seidij,” viņa vārgi satvēra mani aiz delma. “Nav laika. Klausies.”
“Ja apturēsim asiņošanu…”
“Viņa vārds. Tev nepieciešams viņa vārds.”
“Bet tu neesi Neftida! Vismaz tā teica Sets.”
Viņa papurināja galvu. “Ziņa… Es runāju viņas vārdā. Vārds — Ļaunā Diena. Sets piedzima, un tā bija Ļaunā Diena”
Tā varētu būt, es nodomāju, bet vai tas tiešām ir Seta slepenais vārds? Ko Zia gribēja teikt ar to, ka nav Neftīda, bet runā viņas vārdā? Šķita neloģiski. Tad es atcerējos balsi pie upes. Neftida teica, ka sūtīs ziņu. Un Anubiss man solīja, ka es dzirdēšot Neftldas balsi.
Es saknosījos. “Klau, Zia…”
Tad pār mani nāca apskaidrība. Par šo to, ko tika teicis Iskanders, par šo to, ko teica Tots, — viss nostājās savā vietā. Iskanders vēlējās pasargāt Ziu. Viņš man teica — ja būtu zinājis, ka mēs ar Kārteru esam dievi, būtu spējis pasargāt arī mūs kopā ar… vēl kādu. Ar Ziu. Nu es sapratu, kā viņš bija centies viņu pasargāt.
“Ak Dievs,” es pavēros viņā. “Tā ir, vai ne?”
Šķita, ka viņa saprot un pamāj. Seja gan bija sāpēs pārvērsta, taču acis — tikpat kvēlas un nepiekāpīgas kā vienmēr. “Izmanto vārdu. Pakļauj Setu savai gribai. Liec viņam palīdzēt.”
“Palīdzēt? Viņš tikko centās tevi nogalināt, Zia. Viņš nav no palīdzīgajiem”
“Ej.” Viņa centās mani pagrūst. Pirkstu galos uzšķīlās vāra liesma. “Kārters bez tevis nevarēs iztikt.”
Tālāka pierunāšana bija lieka. Kārteram draudēja briesmas.
“Es atgriezīšos,” es apsolīju. “Nekur… hm, neej.”
Piecēlusies kājās, pavēros griestu caurumā. Nemaz negribējās atkal pārvērsties klijā. Tad skats atdūrās pret tēta zārku zem sarkanā troņa. Sarkofāgs mirdzēja kā radioaktīva viela, gatava eksplodēt. Ja vien es spētu sagraut troni…
Vispirms jātiek galā ar Setu, brīdināja Izīda.
Bet ja es varu atbrīvot tēti… es paspēru dažus soļus uz troņa pusi.
Nē, brīdināja Izīda. Tas, ko tu ieraudzīsi, ir pārāk bīstami.
Par ko tu runā? es aizkaitināta nodomāju. Uzliku plaukstu uz zelta zārka un acumirklī tiku aizrauta vīzijā.
Biju Mirušo valstībā, Tiesas zālē. Apkārt mirgoja Jaunorleānas kapsētas pusgruvušie pieminekļi. Miglā nemierīgi kustējās mirušo gari. Pie salauzto svaru pamatnes gulēja mazais nezvērs — Ammits Rijējs. Pavēris mirdzoši dzeltenu aci, viņš mani nopētīja, tad atkal iesnaudās.
No tumsas iznira Anubiss melna zīda uzvalkā, ar nesasietu, ap kaklu apmestu kaklasaiti, it kā tikko atgriezies no bērēm vai lepna izvadītāju kongresa. “Seidij, tev nevajadzētu šeit atrasties.”
“Kam tu to stāsti,” taču es tik ļoti priecājos viņu atkal ieraudzīt, ka atvieglojumā vai apraudājos.
Satvēris mani aiz rokas, viņš devās uz tukšā melnā troņa pusi. “Mēs esam zaudējuši līdzsvaru. Tronis nedrīkst būt tukšs. Maatas atjaunošanai jānotiek šeit, šajā zālē.”
Viņš izklausījās bēdīgs, it kā būtu man lūdzis kaut ko briesmīgu. Es nesapratu, taču uzmācās smaga zaudējuma sajūta.
“Nav godīgi,” es noteicu.
“Nav gan.” Viņš saspieda manu roku. “Es būšu tepat, gaidīšu. Seidij, man ļoti žēl. Tiešām…”
Viņš palēnām izgaisa.
“Pagaidi!” es centos turēties pie viņa rokas, taču viņš kopā ar kapsētu pazuda miglā.
Es atkal biju atpakaļ dievu troņa zālē, taču nu tā izskatījās kā gadsimtiem ilgi pamesta novārtā. Jumts bija iebrucis, paraudams līdzi dažas kolonnas. Ogļu pannas aukstas un apputējušas. Skaistā marmora grīda bija saplaisājusi kā izsusējuša ezera grunts.
Pie Ozīrisa tukšā troņa viena pati stāvēja Basteta. Viņa man draiskulīgi uzsmaidīja, taču no jauna viņu redzēt bija pārāk sāpīgi.
“Ak, neskumsti,” viņa uzrājās. “Kaķi neko nenožēlo.” “Bet vai tu — vai tu neesi mirusi?”
“Grūti pateikt.” Viņa norādīja sev apkārt. “Duāta ir nemierīga. Dievi pārāk ilgi bijuši bez valdnieka. Ja Sets neko neiespēj, jānāk kādam citam. Tuvojas ienaidnieks. Nepieļauj, ka es būtu mirusi veltīgi.”
“Tu atgriezīsies?” es aizlūzušā balsī vaicāju. “Lūdzu, es pat nepaguvu no tevis atvadīties. Es nespēju…”
“Lai tev veicas, Seidij. Esi modra.” Basteta pazuda, un ainava nomainījās.
Es atrados Laikmetu zālē, Pirmajā nomā — vēl viens tukšs tronis, un tā pakājē sēdēja Iskanders, gaidīdams faraonu, kāda nav bijis jau divsimt gadu.
“Vadoni, dārgā,” Iskanders pārlaboja. “Taču tas ir tavas ģimenes krusts. Jūs to visu esat iesākuši. Vienīgi Keini mūs vai nu izglābs, vai iznīcinās.”
“Es nesaprotu, ko tu centies pateikt!”
Iskanders atvēra plaukstu, un gaismas ātrumā atkal mainījās ainava.
Es atkal biju pie Temzas. Noteikti bija nakts, aptuveni trīs agrā rītā, jo krastmala bija tukša. Migla slāpēja pilsētas gaismas, un gaiss bija dzedrs.
Pie Kleopatras adatas stāvēja divi rokās sadevušies stāvi, sieviete un vīrietis, abi salīgi satuntuļojušies. Pirmajā mirklī nospriedu, ka tas ir kaut kāds pāris, kam randiņš. Tad pagalam pārsteigta atskārtu, ka lūkojos uz saviem vecākiem.
Tētis pacēla galvu un nopētīja obelisku. Ielas pustumsā viņa seja izskatījās kā slīpēts marmors — kā faraonu statujas, ko viņam patika pētīt. Viņam tiešām bija valdnieka seja, es nodomāju, — lepna un izskatīga.
“Tu esi pārliecināta?” viņš vaicāja manai mātei. “Pilnīgi pārliecināta?”
Mamma no sejas atglauda gaišos matus. Viņa bija skaistāka nekā bildēs, taču izskatījās noraizējusies — uzacis sarauktas, lūpas sakniebtas. Kā es, kad esmu satraukta un lūkojos spogulī, mēģinot sevi pārliecināt, ka nav nemaz tik traki. Es vēlējos viņai uzsaukt, likt saprast, ka esmu tepat, taču pār lūpām man nenāca ne skaņa.
“Viņa teica, ka te viss sākas,” teica māte. Viņa ciešāk ievīstījās melnajā mētelī, un es pamanīju kaklarotu — Izīdas amuletu, savu amuletu. Blenzu uz to gluži apstulbusi, taču tad viņa aizpogāja apkakli un amulets pazuda. “Ja vēlamies uzveikt ienaidnieku, mums jāsāk ar obelisku. Mums jānoskaidro patiesība.”
Tēvs satraukumā sarauca pieri. Uz asfalta viņš bija novilcis aizsargapli — zilu krīta līniju. Kad viņš pieskārās obeliska pamatnei, aplis iespīdējās.
“Man tas nepatīk,” viņš teica. “Vai tu nepasauktu viņu palīgā?”