Выбрать главу

Kristofers Paolīni

vecākais

.

"Eragona", cikla "Mantojums" pirmās grāmatas, īss pārstāsts

Kad Eragons, piecpadsmit gadus vecs lauku zēns, dzen pēdas medījumam kalnu grēdā, ko dēvē par Kori, viņu pārsteidz pulēta, zila akmens pēkšņa parādīšanās. Eragons pārnes akmeni lauku sētā, kurā dzīvo kopā ar tēvoci Garovu un brālēnu Roranu. Garovs un viņa nelaiķe sieva Mariana ir uzaudzinājuši Eragonu. Par zēna tēvu nekas nav zināms, bet viņa māte, Garova māsa Selēna, kopš Eragona dzimšanas vairs nav devusi par sevi ne ziņas.

Pēc kāda laiciņa akmens sāk plaisāt un no tā izšķiļas sie­viešu kārtas pūķa mazulis. Kad Eragons viņai pieskaras, uz zēna plaukstas parādās sudrabota zīme, un starp abu prātiem izvei­dojas nepārraujama saikne, kas padara Eragonu par vienu no daudzinātajiem Pūķu Jātniekiem.

Pūķu Jātnieku vienība tika izveidota pirms daudziem gadu tūkstošiem, pēc lielā elfu un pūķu kara, un tās uzdevums bija gādāt, lai starp abām varenajām ciltīm valdītu miers. Jātnieki kļuva par miernešiem, skolotājiem, dziedniekiem, prātniekiem un zintniekiem, jo saikne ar pūķi ikvienu padarīja par burvi. Jāt­nieku lolota un sargāta, zeme piedzīvoja zelta laikus.

Kad Alagēzijā ieradās cilvēki, arī viņi iekļāvās varenā ordeņa rindās. Pēc daudziem miera gadiem baisie un kareivīgie urgļi nogalināja jaunā Pūķu Jātnieka, cilvēku dzimuma pārstāvja Galbatoriksa, pūķi. Pēc vecajo atteikuma savienot viņu ar jaunu pūķi Galbatorikss zaudējuma neprātā nozvērējās iznīcināt Jāt­niekus.

Galbatorikss nozaga citu pūķi, nodēvēja to par Sruikanu un ar melno zinšu palīdzību piespieda cēlo radījumu kalpot sev. Tad Galbatorikss sapulcināja ap sevi divpadsmit citus nodevējus tos sāka dēvēt par Trīspadsmit Atkritējiem. Ar nežēlīgo sekotāju palīdzību Galbatorikss sakāva Jātniekus un nonāvēja viņu vadoni Vraelu. Tad ļaundaris pasludināja sevi par Alagēzijas karali. Šajā ziņā gan Galbatoriksam sekmējās vien daļēji elfi un rūķi sagla­bāja savu slepeno apmetņu neatkarību, bet dumpinieki no cilvēku vidus izveidoja savu nepakļāvīgo valsti Surdu Alagēzijas dienvi­dos. Beidzamos divdesmit gadus starp abām naidīgajām pusēm gan valdīja pamiers, kas iestājās pēc astoņdesmit gadu sīviem cīniņiem kopš Jātnieku iznīcināšanas.

Šādā politiski nestabilā situācijā par vēsturisko notikumu dalībnieku kļūst arī Eragons. Zēns saprot, ka viņam draud nāves briesmas, jo visiem ir zināms, ka Galbatorikss ir nogalinājis ikvienu Jātnieku, kas atteicies pāriet viņa pusē. Tāpēc Eragons sākotnēji pūķi slēpj pat no savējiem. Kad pūķu meitene ir paaugu­sies, Eragons dod viņai Safiras vārdu to savulaik kā citas pūķenes vārdu ir minējis ciema stāstnieks Broms. Drīz vien Eragona brālēns Rorans pamet lauku sētu viņš vēlas nopelnīt tik daudz naudas, lai apprecētu miesnieka meitu Katrīnu.

Kad Safira augumā jau pārspēj Eragonu, Kārvahallā parā­dās divi nešpetni, vabolēm līdzīgi svešinieki razaki. Viņi meklē akmeni, kas pēcāk izrādījās esam Safiras ola. Safira uztraukusies nolaupa Eragonu un aiznes zēnu dziļi Kores pirmatnībā. Eragons pārliecina pūķeni atgriezties, taču viņa māju jau ir nopostījuši razaki. Mājas krāsmatās Eragons atrod drausmīgi spīdzināto, smagi ievainoto Garovu.

Drīz vien Garovs mirst, un Eragons nozvēras izsekot un nonāvēt razakus. Eragonu uzrunā Broms, kurš zina par Safiru. Stāstnieks vēlas pievienoties Eragonam. Kad Eragons piekrīt, Broms viņam uzdāvina zobenu Zaroku, kas savulaik kalpojis citam Jātniekam. Tiesa, Broms atsakās paskaidrot, kā ieguvis šo ieroci.

Kopīgo ceļojumu laikā Broms iemāca Eragonam cīnīties ar zobenu, izmantot maģiju un vēl daudz citu noderīgu prasmju. Pēc kāda laika viņi pazaudē razaku pēdas un nonāk Teirmas pilsētā. Broms domā, ka viņa vecais draugs Džeods varētu zināt, kur meklēt razaku midzeni.

Teirmā zāļu zintniece Andžela izzīlē Eragona nākotni. Viņa pareģo, ka par jaunekļa likteni cīnīsies vareni spēki, ka viņu gaida cēla aizraušanās ar kādu augstdzimušu jaunkundzi, ka reiz viņš pametīšot Alagēziju, lai tur vairs neatgrieztos; tāpat burve pareģo, ka viņu reiz nodos kāds no paša ģimenes. Andželas pava­donis kaķacis Solembums arī dod Eragonam dažus padomus. Tad Eragons, Broms un Safira pošas ceļā i^Drasleonu, kur cer atrast razakus.

Broms visbeidzot atklāj savu saistību ar vārdeniem, dumpi­nieku grupu, kas vēlas gāzt Galbatoriksu, un izstāsta, ka slē­pies Eragona ciematā, gaidot, kad parādīsies jauns Pūķu Jāt­nieks. Broms paskaidro, ka pirms divdesmit gadiem viņš kopā ar Džeodu nozadzis Safiras olu Galbatoriksam. Sadursmes laikā Broms nogalinājis Morzanu, pirmo un pēdējo Atkritēju. Esot palikušas vien divas pūķu olas, un abas glabājot Galbatorikss.

Drasleonas pievārtē Eragonam un viņa ceļabiedriem no slēpņa uzbrūk razaki, un Broms, glābjot Eragonu, tiek nāvīgi ievainots. Razakus padzen noslēpumains jauneklis, vārdā Murtags. Viņš izstāsta, ka sekojis razakiem pa pēdām. Nākamajā naktī Broms mirst. Pirms nāves viņš atzīstas, ka reiz pats bijis Jātnieks un ka viņa pūķi, ko nogalinājuši ienaidnieki, arī saukuši par Safiru. Eragons apglabā Bromu smilšakmens kapā, kuru Safira pārvērš dimantā.

Zaudējuši Bromu, Eragons un Safira nolemj pievienoties vār­deniem. Tomēr viņiem nepaveicas Gileadas pilsētā Eragonu sagūsta un aizved pie Ēnas Durzas, Galbatoriksa labās rokas. Ar Murtaga palīdzību Eragons bēg no cietuma, izglābjot vēl vienu gūstekni elfu Arju, kas atrodas bezsamaņā. Pa to laiku Eragons un Murtags ir kļuvuši par labiem draugiem.

Arja ar telepātijas palīdzību pavēsta Eragonam, ka vedusi Safi­ras olu no elfu zemes pie vārdeniem, cerot, ka tā varētu izšķilties kādam no dumpinieku bērniem. Taču pēdējā ceļojuma laikā viņai uzglūnējis Durza un piespiedis olu pārnest uz Kori, kur to atradis Eragons. Arja ir smagi ievainota, un viņai ir nepieciešama ārstē­šanās. Par to varētu parūpēties vārdeni, tāpēc elfa ar prāta tēlu starpniecību parāda Eragonam, kur atrast dumpiniekus. Sākas pakaļdzīšanās. Eragons un viņa draugi astoņās dienās pieveic četrsimt jūdžu. Viņiem pakaļ dzenas urgļu vienības, kas panāk bēgļus varenajos Beoru kalnos. Murtags, kurš nav vēlējies doties pie vārdeniem, ir spiests Eragonam atzīties, ka ir Morzana dēls.

Tiesa, Murtags ir nosodījis tēva rīcību un aizbēdzis no Galbatoriksa aizbildnības, lai pats kaltu savu likteni. Viņš parāda milzīgu rētu, kas šķērso visu muguru, to agrā bērnībā cirtis tēva Morzana mestais zobens Zaroks. Tādējādi Eragons uzzina, ka viņa zobens reiz piederējis Murtaga tēvam, kurš nodevis Jāt­niekus Galbatoriksam un nogalinājis daudzus no saviem senajiem cīņubiedriem.

Mirkli pirms nonākšanas urgļu nagos Eragonu un viņa drau­gus izglābj vārdeni, kuri iznirst no klints sienas. Izrādās, ka dum­pinieki ir apmetušies Farthendurā, desmit jūdžu augstā un desmit jūdžu platā kalnā ar dobu vidu. Tajā atrodas arī rūķu galvaspilsēta Troņheima. Kad Eragons iekļūst kalnā, viņu aizved pie vārdenu vadoņa Ažihada, bet Murtagu viņa izcelšanās dēļ iesloga cietumā. Ažihads daudz ko izskaidro Eragonam, arī to, ka vārdeni, elfi un rūķi savulaik vienojušies kolīdz parādīsies jauns Jātnieks, viņu vispirms skolos Broms, bet pēcāk šim māceklim vai māceklei būs jādodas pie elfiem, lai pabeigtu apmācību.

Eragons sastop arī rūķu karali Hrotgaru un Ažihada meitu Nasuadu. Jaunekli pārbauda Dvīņi, divi plikgalvaini un neganti magi, kuri kalpo Ažihadam. Kad Arja ir atlabusi, viņa un Eragons reizēm cīkstas ar zobeniem. Eragons atkal satiek Andželu un Solembumu arī viņi ir piebiedrojušies vārdeniem. Vēl Eragons un Safira dod savu svētību kādai vārdenu bārenei.