Un, ja to kūniņas ir viltīgas, tomēr aprobežotas, letrblaki saprāta ziņā neatpaliek no pūķiem. Nežēlīgiem, ļauniem un samaitātiem pūķiem.
- No kurienes tie parādījās Alagēzijā?
- No zemes, kura savulaik pameta tavi senči. Iespējams, karali Palankāru viņa dzimto zemi atstāt piespieda tieši letrblaku uzbrukumi. Kad mēs, Jātnieki, uzzinājām par razaku parādīšanos Alagēzijā, darījām visu iespējamo, lai tos izskaustu, gluži kā lapu puvi. Diemžēl mums tas līdz galam neizdevās. Divi letrblaki izbēga, un tieši tie kopā ar savām kūniņām arī sagādāja tev tik daudz sāpju. Nogalinājis Vrēlu, Galbatorikss tos sameklēja un nolīga savā dienestā, apsolot aizstāvēt un nodrošināt viņus ar iecienīto pārtiku. Tieši tāpēc Galbatorikss atļauj tiem dzīvot netālu no Drasleonas tā tomēr ir viena no Impērijas lielākajām pilsētām.
Eragons sakoda zobus. Viņiem nāksies atbildēt par daudziem pāri darījumiem. Un reiz tas notiks, ja vien man būs lemts dabūt tos rokās.
Tas gan tiesa, Oromiss piekrita. Nozudis namiņa ieejas melnajā ēnā, viņš pēc brīža atgriezās, nesdams pusduci apmēram puspēdu platu un pēdu augstu slānekļa plāksnīšu. Skolotājs pasniedza vienu no tām Eragonam. Atliksim nepatīkamās sarunas uz kādu brīdi! Iedomājos, ka tu labprāt iemācītos pagatavot dailni. Turklāt tas ir lielisks paņēmiens, kad nepieciešams sakopot domas. Slāneklis ir piesūcināts ar tinti, lai uz tā varētu uzburt jebkuru krāsu. Tev tikai cieši jāieskatās ainā, ko vēlies iemūžināt, un tad jāsaka: Lai tas, ko es redzu ar prāta acīm, atainojas uz šīs plāksnītes virsmas! Kamēr Eragons pētīja mālam līdzīgo, gludo slānekli, Oromiss pamāja ar roku uz klajumu. Paskaties apkārt, Eragon, un atrodi kaut ko iemūžināšanas cienīgu.
Vispirms Eragons pamanīja acīm redzamo, taču gan dzeltenā lilija, kas auga pie kājām, gan Oromisa vīteņiem klātais namiņš, gan dzidrais strauts un pati ainava likās pārāk banāla. Te nebija nekā vienreizīga. Neviens neliktos ne zinis par tādu dailni, nedz arī par personu, kas to radījusi. Saglabāt ir vērts tikai to, kas mainās un zūd, jauneklis nodomāja. Viņa skatiens apstājās pie gaiši zaļajiem pavasara dzinumiem koka zaru galos, kā arī pie dziļās, šaurās plaisas, kas pāršķēla stumbru vietā, kur vētra bija nolauzusi pamatīgu zaru, noplēšot arī garu mizas sloksni. Gar plaisu gaismu uztvēra un atstaroja caurspīdīgi sastingušu sveķu burbulīši.
Eragons nostājās pie stumbra, lai redzētu, kā koka sakaltušo asiņu izliektie puni izceļas sānskatā un tos ietver jauno, spožo skuju slotiņas. Tad viņš rūpīgi iegaumēja ainu un izteica buramvārdus.
Pelēkās plāksnītes virsma sāka mainīties kā hameleona āda spilgtu krāsu traipi izpletās un sajaucās, līdz ieguva vajadzīgos toņus. Kad attēls sastinga, Eragonam atklājās kaut kas gluži cits nekā aina, kuru viņš bija gribējis iemūžināt. Sveķi un skujas mirdzēja sulīgās krāsās un izteiksmīgās detaļās, bet viss pārējais bija izplūdis un izsmērēts, it kā būtu skatīts caur puspievērtām acīm. Eragona veikums krietni atšķīrās no Oromisa darinātā Ilirejas daiļņa skaidrības.
Kad skolotājs pamāja, Eragons pasniedza plāksnīti viņam. Elfs kādu mirkli to pētīja, tad atzina: Tev, Eragon-finiarel, ir neparasts domu gājiens. Vairums cilvēku nespēj pienācīgi sakopot domas, lai radītu atpazīstamu attēlu. Tu savukārt pamani teju visu, kas tevi varētu interesēt. Tomēr tas ir šaurs skatījums. Šeit tu saskaries ar tām pašām grūtībām, kas tevi vajā meditācijas laikā. Tev ir jāatbrīvojas, jāpaplašina redzes apvārsnis un jāļauj sev uztvert visu apkārtējo, nemēģinot atdalīt svarīgo no mazsvarīgā. Nolicis attēlu sāņus, Oromiss pacēla no zāles nākamo plāksnīti un pasniedza to Eragonam. Mēģini vēlreiz, ņemot vērā to, ko es…
- Sveicināts, Jātniek!
Pārsteigtais Eragons pagriezās un ieraudzīja no meža iznākam Oriku un Arju. Rūķis pacēla roku sveicienam. Milzīgā bārda bija nesen apgriezta un sapīta bizē, mati saņemti atpakaļ kārtīgā zirgastē, bet tērpies viņš bija jaunā, elfu dāvinātā kamzolī no sarkani brūna auduma ar zelta izšuvumiem. Orika izskatā nekas neliecināja par viņa vakardienas stāvokli.
Eragons, Oromiss un Arja sasveicinājās, kā tas bija pieņemts pie elfiem, tad Oromiss, pārgājis no senvalodas uz cilvēku un rūķu mēli, sacīja: Kāds iemesls ir šim apmeklējumam? Es labprāt uzņemtu jūs savā namiņā, tikai šobrīd, kā redzat, es strādāju ar Eragonu un tas ir ļoti svarīgi.
-Es atvainojos par traucējumu, Oromis-elda, Arja iesāka, taču…
- Šoreiz es esmu vainīgs, Oriks iejaucās. Viņš paskatījās uz Eragonu, tad turpināja: Mani uz Elesmēru atsūtīja Hrotgars, lai es pārliecinātos, ka Eragons saņem labāko apmācību. Es par to nešaubos, tikai vēlējos pats savām acīm skatīt kādu apmācības dienu, lai, atgriežoties Troņheimā, varētu sniegt mūsu karalim patiesu liecību par Elesmērā pieredzēto.
Oromiss atbildēja: Tas, ko mācu Eragonam, nav paredzēts nevienam citam. Jātnieku noslēpumi ir domāti tikai viņam vienam.
- Un to es lieliski saprotu. Tomēr mēs dzīvojam nedrošos laikos. Akmens, kas reiz bija ciets un nemainīgs, tagad ir sācis ļodzīties. Lai izdzīvotu, mums ir jāpielāgojas. No Eragona veiksmes ir atkarīgs pārāk daudz, tāpēc mums, rūķiem, ir tiesības zināt, ka viņa apmācība norisinās tā, kā mums solīts. Vai tu uzskati, ka šādam viedoklim nav pamata?
- Tu, godājamo rūķi, runā prātīgi, Oromiss atzina. Tikpat neizprotams kā vienmēr, elfs pāris reižu sasita kopā abu plaukstu pirkstgalus. Vai varu uzskatīt, ka tev tas ir uzticēts kā pienākums?
- Reizē pienākums un gods.
- Un ne viens, ne otrs tev neļaus piekāpties šajā jautājumā?
- Domāju, ka ne, Oromis-elda, Oriks atbildēja.
- Lieliski. Tu drīksti palikt šeit un noskatīties šo mūsu nodarbību. Vai ar to būs gana?
Oriks sarauca pieri. Vai nodarbības beigas ir tuvu?
- Mēs tikko sākām.
- Tad, jā, man būs gana. Vismaz šim brīdim.
Kamēr rūķis sarunājās ar elfu, Eragons centās saskatīties ar Arju, taču viņas uzmanība bija pievērsta tikai un vienīgi Oromisam.
- …Eragon!
Jauneklis samiedza acis, izrauts no romantiskajām domām. Jā, skolotāj?
- Nenovērsies, Eragon! Es vēlos, lai tu izgatavo vēl vienu dailni. Paturi prātu atvērtu, kā es tev mācīju iepriekš.
- Jā, skolotāj! Eragons paņēma plāksnīti jaunekļa rokas bija mazliet miklas, jo viņa veikumu šoreiz vērtēs arī Oriks un Arja. Viņš vēlējās izpildīt uzdevumu pēc iespējas labāk, lai pierādītu, ka Oromiss ir lielisks skolotājs. Tomēr viņam neizdevās sakopot uzmanību uz priedes skujām un sveķiem. Viņa domas pievilka Arja, tāpat kā ziemeļi pievelk kompasa adatu, piesaistot uzmanību ik reizes, kad Eragons pievērsās kaut kam citam.
Beidzot jauneklis saprata, ka pretoties viņas valdzinājumam ir veltīgi. Viņš prātā pievērsās elfas tēlam tam bija nepieciešams viens vienīgs mirklis, jo Eragons zināja katru viņas vaibstu labāk par savējiem, un izteica buramvārdus senvalodā, ielikdams pārpasaulīgās maģijas plūsmā visu savu apbrīnu, mīlestību un bailes, kas saistījās ar Arju.
Iegūtais iznākums satrieca jaunekli tā, ka viņš zaudēja valodu.
Dailnī Arjas galva un pleci izcēlās uz tumša, neskaidra fona. No labās puses elfu izgaismoja ugunskura liesmas, un viņa vērās skatītājā ar izpratnes pilnu skatienu turklāt attēlā jautās kas vairāk par viņas ikdienas izskatu; to papildināja arī tas, kā elfu redzēja Eragons viņa bija noslēpumaina, savdabīga un skaistākā sieviete pasaulē. Portrets nekādā ziņā nebija pati pilnība, taču no tā elpoja tāda spriedze un alkas, ka Eragons nodrebēja. Vai es tiešām redzu Arju šādi ? Lai kas būtu šī sieviete, viņa bija pārāk vieda, pārāk varena un pārāk harismātiska bija skaidrs, ka viņa iznīcinās jebkuru parastu mirstīgo.