No milzu tāluma atskanēja Safiras čuksts: Esi piesardzīgs…
- Eragon, ko tu uzbūri? Oromiss apvaicājās.
- Es… es nezinu. Kad Oromiss pastiepa roku pēc daiļņa, Eragons mirkli vilcinājās, jo nevēlējās, lai viņa veikumu redzētu kāds cits, jo īpaši Arja. Pēc garas, baisas pauzes jauneklis ar mokām atlaida sažņaugtos pirkstus un atdeva plāksnīti Oromisam.
Kad elfs pavērās uz dailni, viņa vaibsti, ja tas vien bija iespējams, kļuva vēl nopietnāki, tad viņš atkal paskatījās uz Eragonu. Jauneklis sarāvās zem skolotāja smagā skatiena. Nebildis ne vārda, Oromiss pasniedza plāksnīti Arjai.
Kad elfa noliecās pār dailni, mati aizsedza viņas seju, taču Eragons pamanīja, kā uz rokām, kas cieši sakļāvās ap slānekļa attēlu, izspiežas dzīslas un asinsvadi. Plāksnīte Arjas tvērienā drebēja.
- Nu, kas tur ir? Oriks jautāja.
Pacēlusi dailni virs galvas, Arja trieca to pret zemi, sašķaidīdama tūkstoš lauskās. Tad viņa izslējās pilnā augumā un ar milzīgu pašcieņu sejā pagāja garām Eragonam, šķērsoja klajumu un nozuda Duveldenvārdenas mežonīgajā biezoknī.
Oriks pacēla vienu no slānekļa lauskām. Uz tās nekā nebija plāksnītei sašķīstot, attēls bija pagaisis. Rūķis paraustīja bārdu.
- Visus gadu desmitus, kopš pazīstu Arju, šī ir pirmā reize, kad viņa zaudē savaldīšanos. Pirmā. Ko tu izdarīji, Eragon?
Apjukušais jauneklis atbildēja: Izgatavoju viņas attēlu.
Oriks samulsis sarauca pieri. Attēlu? Kāpēc gan tas tā…
- Manuprāt, tev tagad vajadzētu iet, Oromiss viņu pārtrauca. Katrā ziņā nodarbība ir beigusies. Atnāc vēlreiz rīt vai parīt, ja vēlies uzzināt ko vairāk par Eragona apmācību.
Rūķis piemiegtām acīm pavērās uz Eragonu, tad pamāja un notrausa gružus no plaukstām. Jā, tā arī darīšu. Pateicos par tavu laiku, Oromis-elda. Es to vērtēju ļoti augstu. Dodoties atpakaļ uz Elesmēru, Oriks pār plecu uzsauca Eragonam: Ja vēlāk gribēsi ar mani aprunāties, es būšu Tialdari namā.
Kad Oriks bija projām, Oromiss pavilka uz augšu tuniku, nometās tupus un sāka lasīt lauskas. Eragons skatījās uz skolotāju, nespēdams ne pakustēties.
- Kāpēc tā? viņš vaicāja senvalodā.
- Iespējams, Oromiss atbildēja, tu nobiedēji Arju.
- Nobiedēju? Es viņu nekad neesmu redzējis nobijušos. Taču, tikko izteicis šos vārdus, Eragons aptvēra, ka tā nav taisnība. Vienkārši viņa savas bailes spēja paslēpt labāk nekā citi. Nometies uz viena ceļa, jauneklis pacēla daiļņa lausku un iespieda to Oromisam plaukstā. Kāpēc lai viņa baidītos no manis? viņš vaicāja. Izskaidrojiet, lūdzu!
Oromiss piecēlās un aizgāja līdz strautiņam, kur nobēra slānekļa lauskas straumes malā, ļaudams pelēkajām pārslām izslīdēt caur pirkstiem. Daiļņi rāda tikai to, ko tu vēlies. Ar daiļņa palīdzību ir iespējams melot, radīt viltus attēlu, taču tam ir nepieciešama krietni augstāka prasme, un tev tāda vēl nepiemīt. Arja to zina. Tātad viņa saprot, ka dailnis attēloja tavas patiesās jūtas pret viņu.
- Bet kāpēc lai tas viņu tā nobiedētu?
Oromiss skumīgi pasmaidīja. Jo dailnis atklāja tavas apmātības spēku. Elfs salika abu roku pirkstus citu pret citu, izveidojot arku virkni. Paraudzīsimies uz notikušo no malas. Lai gan tu esi gana vecs, lai starp cilvēkiem tevi uzskatītu par pieaugušu vīrieti, mūsu acīs tu esi vien bērns. Eragons saviebās kaut ko līdzīgu vakar bija teikusi arī Safira. Parasti es nemēdzu salīdzināt cilvēka un elfa vecumu, taču tev reiz piemitīs mūsu ilgais mūžs, tāpēc man tevi jāmēra ar elfu mērauklu.
Turklāt tu esi Jātnieks, Oromiss atgādināja. Mēs paļaujamies uz tavu palīdzību, lai sakautu Galbatoriksu. Ja kaut jel kas novērstu tavas domas no mācībām, sekas varētu būt baisas visai Alagēzijai.
Tātad, elfs turpināja, kā Arja varēja uztvert tavu dailni? Skaidrs ir viens tu uz viņu lūkojies ar mīlas pilnām acīm, tomēr un man nav ne mazāko šaubu, ka arī Arjai tu patīc, savienība starp jums abiem nav iespējama tavas jaunības, audzināšanas, rases un pienākumu dēļ. Tava aizrautība nostāda Arju nelāgā stāvoklī. Viņa neuzdrošinās tev to atklāti pateikt, baidoties, ka tas var nelāgi ietekmēt mācības. Tomēr kā karalienes meita viņa nevar nelikties par tevi ne zinis un aizvainot jo īpaši to Jātnieku, no kura tik daudz kas ir atkarīgs… Pat tad, ja jūs būtu viens otram piemēroti, Arja vairītos dot tev kādas cerības, jo tev visa enerģija ir jāvelta apmācībai. Viņa ziedotu savu laimi kopīgās lietas labad. Oromisa balss kļuva dobjāka: Tev, Eragon, jāsaprot viens Galbatoriksa sakāve ir kas svarīgāks par katra atsevišķa cilvēka, elfa vai rūķa likteni. Visam citam nav nekādas nozīmes. Skolotājs apklusa, līdzjūtīgi paskatījās uz Eragonu un tad piebilda: Ja ņemam vērā visu izklāstīto, vai tev vēl arvien liekas savādi, ka Arja nobijās, sapratusi tavas jūtas pret viņu var apdraudēt visu, kā vārdā mēs esam cīnījušies?
Eragons papurināja galvu. Viņam bija dziļš kauns, ka neapdomīgā rīcība bija satraukusi Arju. Jauneklis saprata, ka uzvedies pārgalvīgi un bērnišķīgi. Es varēju aiztaupīt visus šos pārdzīvojumus gan sev, gan citiem, ja vien būtu mazliet labāk valdījis pār sevi.
Oromiss pieskārās Eragona plecam un ieveda jaunekli atpakaļ namiņā. Nedomā, ka es nenovērtēju tavas jūtas, Eragon. Ikvienam no mums dzīvē pienāk mirklis, kad piedzīvojam kaislības un alkas. Tā ir daļa no mūsu likteņa. Un es lieliski zinu, cik tev ir grūti atteikties no dzīves mazajiem priekiem, tomēr tas ir nepieciešams, ja mēs gribam sasniegt mērķi.
- Jā, skolotāj.
Viņi abi sēdēja pie galda, un Oromiss sāka izkārtot Eragona priekšā rakstāmlietas Liduen Kvaedhi apguvei. Būtu neprāts uzskatīt, ka tu aizmirsīsi savas jūtas pret Arju, tomēr es gribētu, lai tās nekad vairs netraucē mūsu mācības. Vai vari man to apsolīt?
-Jā, skolotāj. Es apsolu.
- Un kā ar Arju? Kāda būtu visgodprātīgākā rīcība, lai arī viņa lieki neciestu?
Eragons vilcinājās. Es nevēlos zaudēt viņas draudzību.
- Tiesa.
- Tāpēc… es došos pie viņas, atvainošos un apņemšos nekad vairs apzināti neradīt viņai tādas grūtības. Eragonam nenācās viegli izteikt šos vārdus, bet, kad tie bija izskanējuši, viņš izjuta zināmu atvieglojumu, it kā kļūdas atzīšana būtu atbrīvojusi viņu no nesenā pārpratuma.
Oromiss likās apmierināts. Tavi vārdi liecina, ka tu kļūsti pieaugušāks.
Eragona rokas nolīdzināja papīra lapas pret galdu. Viņš kādu brīdi vēroja balto laukumu, tad iemērca spalvu tintē un sāka pārrakstīt zīmju stabiņu. Katra dzelkšņainā līnija atgādināja viņam nakts iecirstu švīku, bezdibeni, kurā viņš varēja mesties, lai aizmirstu savas mulsās jūtas.
IZDZĒSĒJAS
Nākamajā rītā Eragons devās meklēt Arju, lai atvainotos. Viņš vairāk nekā stundu aizvadīja elfas meklējumos, taču veltīgi. Likās, ka viņa būtu izgaisusi kādā no Elesmēras daudzajiem slepenajiem nostūriem. Brīdī, kad jauneklis gaidīja pie Tialdari nama ieejas, viņš tālumā pamanīja Arju un mēģināja pasaukt, taču, pirms Eragons paguva viņu panākt, Arja jau bija izgaisusi. Viņa izvairās no manis, jauneklis beidzot saprata.
Dienām ritot, Eragons ķērās pie Oromisa uzdevumiem ar tādu aizrautību, ka vecais Jātnieks viņu uzslavēja. Jauneklis visus spēkus veltīja mācībām, lai nebūtu jādomā par Arju.
Dienu un nakti Eragons apguva kaut ko jaunu. Viņš iegaumēja radīšanas, piesaistes un izsaukšanas buramvārdus, iemācījās augu un dzīvnieku patiesos nosaukumus, kā arī pētīja ar pārvēršanos saistītās briesmas, apguva prasmi uzrunāt vēju un jūru, kā arī daudzas citas prasmes, kas palīdzēja saprast pasaulē valdošos spēkus. īpaši labi jauneklim padevās burvestības, kas prasīja milzīgu enerģijas patēriņu un bija saistītas, piemēram, ar gaismu, siltumu un magnētismu, jo viņam piemita spēja ļoti precīzi noteikt, cik tieši spēka būs vajadzīgs, lai paveiktu iecerēto, un vai tas nepārsniegs viņa ķermeņa iespēju robežas.