Ik pa laikam parādījās Oriks. Ne vārda neteikdams, rūķis stāvēja klajuma malā un vēroja, kā Oromiss apmāca Eragonu vai Eragons vienatnē nopūlas, apgūstot kādu īpaši grūtu burvestību.
Oromiss gādāja, lai Eragonam netrūktu izaicinājumu. Lai jauneklis spētu smalkāk valdīt pār gramāriju, elfs lika viņam izmantojot maģiju uzvārīt ēdienu. Pirmie mēģinājumi beidzās ar piededzinātiem katliem. Tad elfs ierādīja Eragonam, kā noteikt un padarīt nekaitīgas dažādas indes. Pēc tam māceklim nācās ik reizes pārbaudīt ēdienu, jo Oromiss mēdza tiem piejaukt vienu vai otru bīstamu vielu. Ne vienu reizi vien Eragonam bija jāiztiek bez
maltītes, ja viņš nespēja noteikt indi vai nespēja to neitralizēt. Divas reizes jauneklis tā saindējās, ka Oromisam nācās viņu dziedēt. Vēl elfs lika Eragonam izteikt vairākas burvestības vienlaikus tas prasīja milzīgu uzmanību, lai buramvārdi iedarbotos tieši uz paredzētajiem priekšmetiem, nevis juceklīgi mētātos starp tiem.
Oromiss ilgas stundas veltīja prasmei piesātināt matēriju ar enerģiju, lai vajadzīgā brīdī to atbrīvotu vai lai piešķirtu priekšmetam noteiktas īpašības. Elfs paskaidroja: Tieši tā Runona ir nobūrusi Jātnieku zobenus, lai tie nekad nelūztu un nekļūtu neasi; tieši tā mēs apdziedam augus, lai tie augtu tā, kā mēs vēlamies; tieši tā mēs varam paslēpt kārbiņā lamatas, kas aizkritīs tikai tad, kad kāds to atvērs. Ar šīs burvestības palīdzību elfi un rūķi izgatavo mūsu lukturus, erisdarus, un tā var dziedināt ievainotos. Turklāt tie ir tikai daži no veidiem, kā izmantot šo paņēmienu. Šādas burvestības ir neticami varenas, jo tās spēj mierīgi snaust kādā slēptā vietā veselu gadu tūkstoti. Turklāt tās ir grūti gan noteikt, gan novērst. Visa Alagēzija ir pilna ar tām enerģijas burvestības veido šo zemi un nosaka tajā mītošo likteņus.
Eragons jautāja: Šķiet, šo paņēmienu varētu izmantot, lai pārvērstu paša ķermeni, vai ne? Vai varbūt tas ir pārāk bīstami?
Oromisa lūpās pazibēja tik tikko jaušams smaids. Ak vai, tu esi izpratis elfu lielāko vājību mūsu paštīksmināšanos. Mēs mīlam skaistumu visās tā izpausmēs, tāpēc tiecamies atklāt tā ideālu mūsu pašu izskatā. Tieši tāpēc mūs dēvē par Daiļo Cilti. Katrs elfs izskatās tieši tā, kā vēlas izskatīties. Kad mēs apgūstam buramvārdus, kas ļauj audzēt un mainīt visu dzīvo, bieži nolemjam mainīt izskatu, lai tas labāk atainotu katra iekšējo būtību. Ir daži elfi, kuri ir gājuši vēl tālāk, viņi ir mainījuši ne vien savu izskatu, bet pat anatomiju, lai labāk piemērotos vienai vai otrai videi. Par to tu varēsi pārliecināties pats Asinszvēresta svinību laikā. Bieži viņos ir vairāk no dzīvnieka nekā no elfa.
Tiesa, enerģijas pārnese uz dzīvu būtni, Oromiss turpināja skaidrot, ir citāda nekā enerģijas pārnese uz nedzīvu priekšmetu. Ne visas matērijas ir piemērotas enerģijas uzglabāšanai vairums vai nu ļauj enerģijai izkliedēties, vai arī uzlādējas tik spēcīgi, ka tad, kad kāds pieskaras uzlādētajam priekšmetam, to ķer zibens spēriens. Mēs esam atklājuši, ka vispiemērotākie šim mērķim ir dārgakmeņi. Kvarcs, ahāti un citi zemākas raudzes akmeņi nav tik labi kā, piemēram, dimants, taču noderēs arī citi dārgakmeņi. Tieši tāpēc Jātnieku zobena pogā vienmēr ir iestrādāts kāds vērtīgs akmens. Un tāpēc tavai rūķu kaklarotai vienmēr būs jāuzsūc enerģija no ārēja avota tā ir gatavota no metāla un tajā saglabāt enerģiju nav iespējams.
Arī tad, kad Eragons nebija kopā ar Oromisu, viņš papildināja zināšanas, lasot elfa dotos daudzos vīstokļus, un drīz vien šis paradums kļuva par atkarību. Eragona sākotnējā skološanās cik nu par tādu varēja uzskatīt trūcīgās mācības pie Garova bija saistīta tikai ar tām zināšanām, kādas bija nepieciešamas zemnieka sētas darbos. Jaunais, ko Eragons atklāja, pārskatot papīra jūdzes, iesūcās viņā kā lietus lāses izkaltušā tuksnesī un remdēja nekad iepriekš nepazītas slāpes. Viņš, var teikt, "aprija" vīstokļus, kas stāstīja par ģeogrāfiju, bioloģiju, anatomiju, filozofiju un matemātiku, tāpat arī slavenu cilvēku atmiņas, dzīvesstāstus un sacerējumus par vēsturi. Vēl svarīgāk par pašiem faktiem bija tas, ka viņš apguva alternatīvus domāšanas veidus. Tie lika apšaubīt līdzšinējos uzskatus un vēlreiz pārbaudīt pieņēmumus par itin visu no indivīda tiesībām sabiedrībā līdz iemesliem, kāpēc saule kustas debesīs.
Viņš ievēroja, ka viens otrs vīstoklis stāsta arī par urgļiem un to kultūru. Eragons tos gan izlasīja, bet Oromisam neko vairāk nevaicāja, un arī skolotājs par tiem pēc tam neieminējās.
Pētot vīstokļus, jauneklis uzzināja daudz jauna arī par elfiem šai jomai viņš pievērsa īpašu uzmanību, jo cerēja, ka tas ļaus viņam labāk izprast Arju. Sev par lielu pārsteigumu Eragons atklāja, ka elfu sabiedrībā laulāties nav pieņemts, ka viņi vienkārši atrod sev piemērotu pāri uz vēlamo laika sprīdi vai nu tā būtu diena, vai gadsimts. Bērnu elfiem bija maz, un, ja kāds dzima, to uzskatīja par augstāko mīlestības izpausmi.
Tāpat Eragons uzzināja, ka kopš abu rasu sastapšanās ir bijuši tikai daži elfu un cilvēku pāri visbiežāk Jātnieki no cilvēku vidus atrada sev piemērotu otru pusīti starp elfiem. Tiesa, cik nu varēja noprast no mīklainajiem pārstāstiem, vairums šādu attiecību beidzās ar traģēdiju vai nu tāpēc, ka mīlnieki nespēja atrast kopīgu valodu, vai tāpēc, ka cilvēki novecoja un mira, bet elfi spēja izbēgt no laika postošās rokas.
Oromiss bieži deva Eragonam ne tikai zinātniskos vīstokļus, bet arī elfu izcilāko dziesmu, dzejoļu un epu manuskriptus. Tie aizrāva jaunekļa iztēli, jo līdz šim viņš bija saskāries tikai ar Broma skandētajām vārsmām Kārvahallā. Eragons baudīja epus kā labi pagatavotu maltīti, atkal un atkal pārlasīdams Gedas darbus vai Balādi par Umhodanu un atkal un atkal gūdams bezgalīgu prieku no šīm leģendām.
Arī Safiras apmācība virzījās uz priekšu straujiem soļiem. Ņemot vērā prātu saikni, Eragons varēja vērot, ka vingrinājumi, kurus Glēdrs uzdod Safirai, nav ne par kripatiņu vieglāki par Oromisa nodarbībām. Viņa mācījās teju nekustīgi turēties gaisā, vienlaikus paceļot klintsbluķus. Tam sekoja uzrāvieni, pikējumi un citi akrobātiski triki. Lai uzlabotu pūķa izturību, Glēdrs lika stundām ilgi pūst liesmas uz akmens stabu, mēģinot to izkausēt. Sākumā Safira spēja izturēt tikai pāris minūšu, bet pēc kāda laiciņa svilinošā liesmu upe no viņas purna vēlās nepārtraukti jau vairāk nekā pusstundu, balti nokaitējot akmens bluķi. Eragons sekoja arī pūķu zintīm, par kurām Glēdrs stāstīja Safirai, stāsti par pūķu dzīvi un vēsturi papildināja viņas instinktīvās apjausmas. Daudz ko Eragons nesaprata, turklāt viņam bija aizdomas, ka šo to Safira no viņa slēpj tie bija pūķu rases noslēpumi, kurus tie neatklāja nevienam, izņemot savus ciltsbrāļus un ciltsmāsas. Vienu gan jauneklis uzzināja un tas Safirai bija ļoti svarīgi, proti, ka viņas tēva vārds bija Jormungrs un māti saukuši par Vervadu senvalodā tas nozīmēja "Vētras Asmens". Jormungrs bija saistīts ar Jātnieku, bet Vervada mitinājās savvaļā; viņa savulaik izdējusi neskaitāmas olas, bet tikai vienu uzticēja Jātniekiem proti, Safiru. Abi pūķi gāja bojā Kritiena laikā.