Dažas dienas Eragons un Safira pavadīja kopā ar Oromisu un Glēdru, apgūstot gaisa kaujas prasmes vai dodoties uz senām drupām dziļi Duveldenvārdenas biezokņos. Citās dienās jaunais Jātnieks un viņa pūķis mainījās ar skolotājiem Eragons pavadīja laiku kopā ar Glēdru, bet Safira palika uz Telnēras kraujas kopā ar Oromisu.
Katru rītu Eragons vismaz stundu aizvadīja, cīnoties ar Vaniru. Cīņas ikreiz beidzās ar vienu vai pat vairākām sāpju lēkmēm. Stāvokli vēl ļaunāku padarīja elfa augstprātīgi visžēlīgā attieksme. Viņš atkal un atkal izmeta netiešas nievas, kas ārēji nekad nepārkāpa pieklājības robežas, un neļāvās dusmām, lai kādas dzēlības izteiktu Eragons. Jauneklis neieredzēja elfu, tā savaldību un labi audzināto izturēšanos, kas bija vien ārēja. Likās, ka Vanirs apvaino Eragonu ar katru savu kustību. Turklāt arī Vanira biedri, spriežot pēc visa, elfu jaunākās paaudzes pārstāvji pret Eragonu izturējās ar līdzīgu slēptu nepatiku, kaut gan attieksme pret Safiru bija cieņas pilna.
Sāncensība sasniedza kulmināciju brīdī, kad Vanirs, pieveicis Eragonu sešas reizes pēc kārtas, nolaida zobenu un sacīja: Atkal miris, Ēnkāvi. Cik garlaicīgi vienmēr viens un tas pats. Vai vēlies turpināt? Elfa balss tonis liecināja, ka, viņaprāt, tas būtu bezjēdzīgi.
- Jā, norūca Eragons. Torīt viņš jau bija pārdzīvojis kārtējo sāpju vilni, tāpēc tagad viņam nebija ne mazākās vēlmes mētāties ar dzēlībām.
- Vai atklāsi man kādu noslēpumu? Vanirs vaicāja. Es nekādi nesaprotu, kā nonāvēji Durzu, ja reiz esi tik gauss? Es nespēju iedomāties, kā tev tas izdevās.
Eragons neizturēja un nošņāca: Es viņu pārsteidzu nesagatavotu.
- Piedod man vajadzēja aizdomāties, ka esi izmantojis kādu netīru paņēmienu.
Eragons savaldījās, lai nesāktu griezt zobus. Ja es būtu elfs vai tu cilvēks, tev nebūtu ne mazāko iespēju sacensties ar mani izveicībā ar zobenu.
- Iespējams, Vanirs atbildēja. Viņš ieņēma divcīņas pozīciju un tad trijās sekundēs ar diviem cirtieniem atbruņoja Eragonu.
Kaut gan es tā nedomāju. Tev nevajadzētu plātīties izcilāka karavīra priekšā, citādi viņš var nolemt, ka tevi jāsoda par pārdrošību.
Tajā mirklī Eragons zaudēja savaldīšanos. Viņš iesniedzās dziļi savā būtībā un pieslēdzās maģijas strāvām. Jātnieks atbrīvoja uzkrāto enerģiju ar vienu no vājākajiem sasaistes vārdiem, izsaukdamies: Malthinae! Tā viņš savažoja Vanira kājas un rokas, kā arī sastindzināja viņa žokļus, lai elfs nespētu izteikt pretburvestību. Vanira acis dusmās teju izsprāga no pieres.
Eragons piebilda: Un tev nevajadzētu plātīties izcilāka maga priekšā.
Vanira tumšās uzacis savilkās pieres vidū.
Bez kāda brīdinājuma, bez mazākās skaņas neredzams spēks triecās pret Eragona krūtīm un atsvieda viņu jardus desmit atpakaļ. Viņš nokrita uz sāniem zālē belziens bija aizsitis jauneklim elpu. Trieciens bija pārtraucis Eragona maģijas plūsmu un atbrīvojis Vaniru.
Kā viņš to spēja?
Pienācis pie pakritušā, Vanirs sacīja: Tava neizglītotība tevi pieviļ, cilvēciņ. Tu nesaproti, par ko runā. Man ir sāpīgi iedomāties, ka tu esi izvēlēts, lai stātos Vrēla vietā, ka tu esi iemitināts viņa mājoklī, ka tev ir tas gods kalpot Sērojošajam Zintniekam… Elfs papurināja galvu. Man metas nelaba dūša, ka tādi pagodinājumi tiek kādam tik necienīgam. Tu pat nesaproti, kas ir maģija un kā tā darbojas.
Eragona dusmas uzbangoja ar jaunu spēku. Ko gan tādu, viņš sacīja, es esmu izdarījis, lai tu mani ienīstu? Vai tad tu justos labāk, ja nebūtu Jātnieka, kas spētu stāties pretī Galbatoriksam?
- Manam viedoklim nav īpašas nozīmes.
- Tiesa, tomēr es to labprāt uzklausītu.
- Klausīšanās, Nuala rakstīja savā vīstoklī "Sasaukšanās", ir ceļš uz viedumu tikai tad, ja tā izriet no apzināta lēmuma, nevis uztveres spējas trūkuma.
- Vanir, runā skaidru valodu un vienkārši atbildi man!
Vanirs dzestri pasmaidīja. Kā pavēlēsi, Jātniek. Pieliecies tuvāk, lai tikai Eragons dzirdētu viņa kluso balsi, elfs sacīja: Astoņdesmit gadu garumā kopš Jātnieku sakāves mums nebija ne mazāko cerību uz uzvaru. Mēs izdzīvojām, slēpdamies ar viltus un maģijas palīdzību, bet tas ir īslaicīgs glābiņš, jo pienāks brīdis, kad Galbatorikss būs gana spēcīgs, lai dotos karagājienā pret mums un satriektu mūsu aizsardzību. Tad, kad mēs jau bijām samierinājušies ar nenovēršamo likteni, Broms un Džeods izglāba Safiras olu un atkal parādījās cerība pieveikt nešķīsto viltvārdi. Tu vari iedomāties, kāds prieks un gaviles te valdīja! Mēs apzinājāmies, ka jaunajam Jātniekam, lai stātos pretī Galbatoriksam, būs jābūt varenākam par visiem saviem priekštečiem, varenākam par pašu Vrēlu. Un kā mūsu pacietība tiek atalgota? Ar vēl vienu cilvēku, tādu pašu kā Galbatorikss. Vēl ļaunāk… ar kropli. Brīdī, kad tu, Eragon, pieskāries Safiras olai, tu pazudināji mūs visus. Tāpēc nebrīnies, ja mēs nepriecājamies par tavu klātbūtni. Vanirs pieskārās lūpām ar īkšķi un rādītājpirkstu, tad apgāja apkārt Eragonam un atstāja apmācību lauku, pamezdams Eragonu guļam zemē.
Viņam ir taisnība, Eragons nodomāja. Es neesmu īpaši piemērots šim uzdevumam. Jebkurš no šiem elfiem, pat Vanirs, kļūtu par labāku Jātnieku nekā es.
Safira padarīja saikni starp abiem plašāku. Eragons juta, ka pūķī kūsā dusmas. Vai tu, Eragon, tik zemu vērtē manu spriestspējui? Tu aizmirsti, ka tad, kad es biju olā, Arja mani parādīja ikvienam no šiem elfiem tāpat kā neskaitāmiem vārdenu bērniem bet es noraidīju tos visus. Es neizvēlētos par Jātnieku kādu, kurš nespētu palīdzēt tavai, manai un elfu rasei, jo visām trijām ir kopīgs liktenis. Tu esi īstā persona īstajā vietā un īstajā laikā. Nekad to neaizmirsti.
Ja arī tā bija, jauneklis iebilda, tad pirms Durza mani ievainoja. Tagad es mūsu nākotnē redzu vien tumsu un ļaunumu. Es nepadošos, bet mani māc bažas, ka mums var neizdoties. Varbūt mūsu uzdevums nav gāzt Galbatoriksu, bet gan sagatavot ceļu nākamajam Jātniekam, kuru izvēlēsies kāda no atlikušajām olām.
Atgriezies pie Telnēras kraujas, Eragons sastapa Oromisu sēžam pie galda namiņā un ar melnu tinti gleznojam ainavu tikko pabeigta vīstokļa apakšmalā.
Eragons paklanījās un nometās uz ceļa. Skolotāj.
Pagāja apmēram stundas ceturksnis, kamēr Oromiss pabeidza izzīmēt skuju pušķīšus greiza kadiķa zaros, nolika tintnīcu sāņus, izskaloja sabuļa spalvas otiņu māla podiņā ar ūdeni un tad vērsās pie Eragona ar vārdiem: Kāpēc tu ieradies tik agri?
- Piedod, ka traucēju tevi, taču Vanirs nodarbības vidū aizgāja no laukuma, un es nezināju, ko citu darīt.
- Kāpēc Vanirs aizgāja, Eragon-vodhrl
Oromiss salika rokas klēpī, un Eragons izstāstīja par sadursmi, pabeigdams atzīšanos ar atvainošanos: Man nevajadzēja zaudēt savaldīšanos, tomēr es to zaudēju, tāpēc izskatījos jo smieklīgāk. Es esmu pievīlis tevi, skolotāj.
- Esi gan, piekrita Oromiss. Pat ja Vanirs tevi apvainoja, tev nebija nekāda iemesla atbildēt ar to pašu. Tev, Eragon, ir jāiemācās labāk valdīt pār savām jūtām. Tu vari zaudēt dzīvību, ja kaujas laikā ļausi dusmām aptumšot veselo saprātu. Turklāt šādas bērnišķības ir kā medusmaize tiem elfiem, kam tu nepatīc. Mūsu rīcībai ir jābūt smalkākai, tajā nedrīkst būt šādas kļūdas.
- Piedod, skolotāj. Tas vairs neatkārtosies.
Likās, ka Oromiss ir noskaņots pagaidīt, līdz pienāks brīdis, kad viņi kā vienmēr nodarbosies ar Rimgaru, tāpēc Eragons izmantoja iespēju un pajautāja: Kā Vanirs spēja izmantot maģiju bez vārdiem?