- Vai tiešām? Iespējams, kāds cits elfs nolēma izpalīdzēt viņam.
Eragons papurināja galvu. Pirmajā dienā, kad mēs ieradāmies Elesmērā, es redzēju, kā Islanzadi izsauc puķu lietu, vienkārši sasitot plaukstas. Un Vanirs teica, ka es nesaprotot, kā darbojas maģija. Ko viņš ar to gribēja teikt?
- Tu atkal, Oromiss rezignēti noteica, mēģini izprast to, kam vēl neesi gatavs. Tomēr, ņemot vērā mūsu apstākļus, es nevaru tev liegt izskaidrojumu. Tikai zini vienu: to, ko tu jautā, parasti nemāca Jātniekiem un nemāca arī mūsu magiem, pirms viņi ir apguvuši visus citus maģijas veidus, jo šis ir maģijas un senvalodas patiesās būtības noslēpums. Tie, kuriem šis noslēpums ir atklāts, var iegūt milzu spēku, tas tiesa, tomēr arī risks ir milzīgs. Skolotājs uz mirkli apklusa. Kā senvaloda ir saistīta ar maģiju, Eragon-vodhr?
- Senvalodas vārdi spēj atbrīvot ķermenī uzkrāto enerģiju un tādējādi iedarbināt burvestību.
- Tātad tu gribi teikt, ka noteiktas skaņas, noteiktas gaisa vibrācijas kaut kā ierosina šo enerģiju? Skaņas, ko var izraisīt jebkura dzīva radība vai lieta?
- Jā, skolotāj!
- Vai tas neliekas mazliet absurdi?
Eragons apjucis atbildēja: Tam, ka tas varētu likties absurdi, nav nekādas nozīmes, skolotāj! Tas vienkārši tā ir. Vai tad es varu uzskatīt par absurdu Mēness pieaugšanu un dilšanu vai gadalaiku maiņu, vai to, ka putni ziemā dodas uz dienvidiem?
- Protams, ne. Bet kā visnotaļ parasta skaņa spēj paveikt kaut ko tik neaptveramu? Vai īpaši skaņas augstuma un skaļuma sakopojumi tiešām spēj ierosināt reakcijas, kas ļauj mums izmantot enerģiju tā, kā vēlamies?
- Un tomēr tās spēj.
- Skaņa nevalda pār maģiju. Svarīgi ir nevis izteikt vārdu vai to virkni senvalodā, svarīgi ir nodomāt tos senvalodā. Oromiss pamāja ar plaukstu, un uz tās parādījās zeltaina liesma. Nākamajā mirklī tā pagaisa. Tiesa, ja vien stāvoklis neliek ķerties pie šī paņēmiena, mēs cenšamies izrunāt buramvārdus skaļi, lai kāda juceklīga doma neizjauktu iecerēto burvestību šāda iespēja apdraud pat vispieredzējušākos maģijas zinātājus.
Šī atklāsme satrieca Eragonu. Viņš atcerējās, kā reiz teju noslīka Kostamernas ezera ūdenskritumā, jo nespēja izmantot maģiju tāpēc, ka visapkārt bija ūdens. Ja es būtu zinājis, ka burvestību var izsaukt ar domām, es toreiz būtu spējis izglābties pats, viņš nodomāja. Skolotāj, jauneklis sacīja, ja skaņa neietekmē maģiju, kāpēc to spēj domas?
Oromiss pasmaidīja. Tiešām, kāpēc? Gribu uzsvērt mēs paši neesam maģijas avots. Maģija var pastāvēt pati par sevi neatkarīgi no burvestībām. Tādas, piemēram, ir maldugunis purvos pie Arougsas, sapņu aka Mani alās, kas atrodas Beoru kalnos, vai Eoamas lidojošais kristāls. Šāda mežonīga maģija ir bīstama, neparasta un bieži stiprāka par to, ko spējam izsaukt mēs.
Pirms daudziem jo daudziem gadu tūkstošiem visa maģija bija šāda. Lai to izmantotu, bija nepieciešama vien spēja sajust maģiju ar prātu un bez šādas spējas tu nemaz nevari kļūt par magu -, kā arī vēlēšanās un spēks, lai to izmantotu. Bez sakārtotības, ko maģijai piešķir senvaloda, burvji nespēja savaldīt savu talantu un tādējādi atbrīvoja neskaitāmus lāstus, kas nogalināja tūkstošus. Pamazām viņi atklāja, ka ieceres nosaukšana tālaika valodā ļauj sakārtot domas un izvairīties no bīstamām kļūdām. Taču arī šis paņēmiens nebija drošs. Tad notika briesmīga nelaime, kas teju iznīcināja visas dzīvās būtnes pasaulē. Mēs zinām par šo notikumu no vīstokļu atliekām, kas saglabājušās no tiem laikiem, taču nezinām, kas izmantoja liktenīgo burvestību. Manuskripti stāsta, ka pēcāk rase, ko dēvēja par Pelēko Cilti tie nebija elfi, mēs tobrīd bijām pārāk jauni -, sakopoja visas savas zināšanas un radīja, iespējams, diženākos buramvārdus pasaules vēsturē. Pelēkā Cilts kopīgiem spēkiem pārvērta pašu maģijas dabu. Viņi panāca, ka Pelēkās Cilts valoda senvaloda spēj valdīt pār to, ko burvestība paveic… tā spēja ierobežot maģiju tā, ka, piemēram, ja tu pateici "durvis, aizdedzieties", bet nejauši paskatījies uz mani un nodomāji par mani, maģija tomēr aizdedzināja durvis, nevis mani. Un vēl Pelēkā Cilts piešķīra senvalodai divas īpašas iezīmes tas, kurš runā šajā valodā, nespēj melot, un senvaloda spēj aprakstīt lietu patieso būtību. Kā viņi to paveica, ir un paliek noslēpums.
Manuskriptos, elfs turpināja, var atrast divus dažādus viedokļus par to, kas notika ar Pelēko Cilti, kad šis milzu darbs bija pabeigts, taču rodas iespaids, ka šie buramvārdi izsūca visu tās spēku un pārvērta senās varenības blāvos atspulgos. Viņi pamazām izgaisa, izvēlēdamies palikt savās pilsētās, līdz akmeņi sabirza putekļos, vai atrada dzīvesdraugus starp jaunākām rasēm, tā pagaistot mūžības tumsā.
- Vai tas nozīmē, Eragons vaicāja, ka vēl arvien ir iespējams izmantot maģiju bez senvalodas?
- Kā tad Safira, tavuprāt, spēj spļaut uguni? Un tu taču pats stāstīji, ka viņa neizmantoja vārdus, lai pārvērstu Broma kapu dimantā vai lai svētītu meitenīti Farthendurā. Pūķu prāts atšķiras no mūsējā; tam nav vajadzīga aizsardzība no maģijas. Viņi nespēj to izmantot apzināti, izņemot uguns spļaušanu, bet, ja pūķis ir apveltīts ar maģijas talantu, tā spēks var būt neaptverams… Eragon, tu izskaties satraukts. Kas noticis?
Eragons palūkojās lejup uz plaukstām. Ko tas nozīmē man, skolotāj?
- Tas nozīmē, ka tu turpināsi apgūt senvalodu, jo ar tās palīdzību tu vari paveikt to, kas citādi būtu pārāk sarežģīti vai bīstami. Tas nozīmē, ka pat tad, ja esi sasiets un tev ir aizbāzta mute, tu spēsi izmantot maģiju, lai atbrīvotos, kā to izdarīja Vanirs. Tas nozīmē, ka tad, ja tevi sagūstītu un sazāļotu tā, ka tu nespētu atcerēties senvalodu, jā, pat tad tu spētu lietot burvestības, bet tikai tad, ja tā ir vienīgā izeja. Un tas nozīmē, ka tad, ja tu vēlētos ar burvestību izraisīt darbību, kam nav nosaukuma senvalodā, tu to spētu. Elfs apklusa. Taču piesargies no kārdinājuma likt šīs spējas lietā. Pat viedākie starp mums nevēlas ar tām spēlēties, jo bīstas no nāves vai vēl kā ļaunāka.
Nākamajā rītā un arī visos turpmākajos rītos, kamēr Eragons uzturējās Elesmērā, viņš cīnījās ar Vaniru, taču vairs nekad nezaudēja savaldīšanos, lai ko elfs teiktu vai darītu.
Turklāt Eragons nolēma netērēt enerģiju šai sāncensībai. Mugura sāpēja arvien biežāk, brīžam likās, ka jauneklis neizturēs. Plosošās lēkmes padarīja ķermeni jutīgāku; darbības, kas iepriekš neradīja nekādas grūtības, tagad reizēm beidzās, sāpēs lokoties uz zemes. Sāpju eksplozijas sāka izraisīt pat Rimgars, jo īpaši tagad, kad vingrinājumi bija kļuvuši grūtāki. Bija reizes, kad vienā dienā viņam nācās pārciest trīs četras lēkmes.
Eragona sejā ievilkās asas līnijas. Jauneklis gāja, smagi ceļot kājas, kustības kļuva lēnākas un piesardzīgākas, jo viņš mēģināja saglabāt spēkus. Skaidri domāt un sekot Oromisa nodarbībām kļuva arvien grūtāk, turklāt sāka parādīties pārrāvumi atmiņā, kad viņš neatcerējās, ko darīs. Brīvajā laikā Eragons atsāka darboties ar Orika gredzenu, labprātāk sakopodams visu uzmanību uz mulsinoši savītajiem gredzeniem, nevis domādams par veselības stāvokli. Kad Safira bija kopā ar Jātnieku, pūķis uzstāja, lai jauneklis visur dotos jāšus viņa mugurā. Viņa darīja visu iespējamo, lai Eragons justos ērti un piepūlētos pēc iespējas mazāk.
Kādu rītu, turēdamies pie Safiras kakla dzelkšņa, Eragons ierunājās: Es izdomāju jaunu nosaukumu savām sāpēm,.
Un kāds tas būtu ?
Izdzēsējas. Jo tad, kad uznāk lēkme, viss pārējais beidz pastāvēt. Nav nedz domu, nedz sajūtu. Tikai alkas paglābties no sāpēm. Ja Izdzēsējas ir gana stipras, tās atņem mums visu, kas mēs esam, līdz padara par radījumiem, kas ir primitīvāki par dzīvniekiem, kam ir tikai viena vienīga vēlme un mērķis paglābties.