Izriezis krūtis, Horsts sakrustoja rokas un atbildēja: No Teirmas apkaimes, ja jums tā labpatikas.
- Kāpēc esat atnākuši?
- Lai tirgotos. Mūs atsūtīja vietējie veikalnieki, kuri vēlas iegādāt preces tieši no Nardas, nevis caur ierastajiem starpniekiem.
- Vai patiesi? Un kas tās par precēm?
Kad Horsts saminstinājās, Ģertrūde pārņēma sarunas pavedienu: Man ir uzticēts sagādāt dažādas zālītes ārstniecībai. Tās, ko mums piegādāja tirgotāji, izrādījās nekam nederīgas vai nu vecas, vai pat sapelējušas. Gribu iepirkt svaigas.
- Mēs ar brāļiem, piebilda Darmens, gribam salīgt preces no jūsu kurpniekiem. Pēc ziemeļu parauga taisītas kurpes ir modē gan Drasleonā, gan Urubēnā. Viņš saviebās. Vai vismaz bija, kad mēs devāmies ceļā.
Atguvis pārliecību, Horsts apstiprinoši pamāja. Tiesa. Un es esmu ieradies, lai sava saimnieka uzdevumā saņemtu dzelzslietu sūtījumu.
- Tā tu saki. Un kā ar šo te? Ar ko viņš nodarbojas? kareivis vaicāja, norādīdams ar ieroci uz Roranu.
- Ar podniecību, Rorans sacīja.
- Ar podniecību?
- Ar podniecību.
- Tad kam tev āmurs?
- Kā tad, tavuprāt, var panākt plaisiņu rakstu uz pudeles vai krūkas glazūras? Tas, vai zini, nenotiek pats no sevis. Pa to trauku ir jāuzšauj. Rorans ar vienaldzīgu sejas izteiksmi izturēja sirmā vīrieša neticīgo skatienu, it kā izaicinātu sargu apšaubīt tikko teikto.
Karavīrs norūcās un vēlreiz pārlaida skatienu pulciņam. Pēc tirgotājiem jūs neizskatāties. Vairāk pēc izbadējušamies bezmāju runčiem.
- Ceļš nebija viegls, Ģertrūde sacīja.
- Tam gan es labprāt ticu. Ja ceļojāt no Teirmas, kur ir jūsu zirgi?
- Atstājām nometnē, Hamunds paskaidroja. Viņš norādīja uz dienvidiem, uz pretējo pusi no kalna nogāzes, kur gaidīja pārējie kārvahallieši.
- Nepietiek naudas, lai nakšņotu pilsētā? Ar nicīgu smējienu kareivis pacēla savu āvu un pamāja biedram, lai tas rīkotos tāpat. Labi, ejiet, tikai pielūkojiet lai nebūtu nepatikšanu. Citādi jūsu ciemošanās beigsies siekstā vai kādā vēl nelāgākā vietā.
Tikko viņi bija tikuši cauri vārtiem, Horsts pavilka Roranu ielas malā un ieņurdēja jauneklim ausī: Tā nu gan bija muļķība. Vai nevarēji izdomāt kaut ko ticamāku? Glazūras uzšāvējs! Vai tu gribi kautiņu? Mēs nedrīkstam… Ģertrūde paraustīja kalēja piedurkni, un viņš apklusa.
- Paskaties, nomurmināja dziedniece.
Pa kreisi no pilsētas vārtiem slējās pēdas sešas augsts ziņojumu dēlis ar mazu jumtiņu, kam vajadzēja pasargāt dzeltējošās pergamenta loksnes no lietus. Puse no dēļa bija atvēlēta pilsētas tēvu ziņojumiem un pavēlēm. Otru pusi klāja plakāti ar dažādu noziedznieku attēliem. Pašā redzamākajā vietā bija Rorana portrets, tiesa gan, tajā viņam nebija bārdas.
Rorans satraukti palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens garāmgājējs neatrodas pārāk tuvu, lai salīdzinātu oriģinālu ar zīmējumu, un sāka pats pētīt plakātu. Jauneklis nebija cerējis, ka Impērija tā vienkārši liksies mierā un aizmirsīs par viņu, tomēr vajāšanas apliecinājums satrieca viņu. "Galbatorikss tērē milzīgas pūles, lai mūs noķertu." Kamēr kārvahallieši atradās Korē, bija viegli aizmirst par apkārtējās pasaules pastāvēšanu. "Varu saderēt, ka mans ģīmis ir sanaglots pie ziņojumu dēļiem visā Impērijā." Viņš pasmīnēja, nopriecādamies, ka pārstājis skūties un ka viņi izlēmuši Nardā saukties izdomātos vārdos.
Atlīdzība bija pierakstīta ar tinti plakāta apakšā. Garovs netika mācījis Roranam un Eragonam lasīt, tomēr ciparos gan bija puikas iedīdījis, jo, kā viņš mēdza teikt: "Tev ir jāzina, kas tev pieder, ko tas ir vērts un par cik tev tas ir jāpārdod, lai tevi nevarētu apšmaukt kāds divkosīgs blēdis." Rorans saprata, ka Impērija par viņu piedāvā desmit tūkstoš kronu pietiekami daudz, lai vairākas desmitgades varētu nodzīvot, cepuri kuldams. Dīvainā kārtā atlīdzības lielums jaunekli iepriecināja tas liecināja, ka viņš ir svarīgs putns.
Tad Rorans pamanīja nākamo plakātu.
Tajā bija attēlots Eragons.
Rorana iekšas savilkās, it kā kāds viņam būtu iesitis. Pāris sekunžu viņš pat nespēja paelpot.
Brālēns ir dzīvs!
Kad sākotnējais atvieglojums norima, Rorans sajuta vecās dusmas par Eragona lomu Garova nāvē un saimniecības nopostīšanā. Vienlaikus viņam ļoti kārojās uzzināt, kāpēc Impērija medī arī Eragonu. Iespējams, tam ir kāda saistība ar zilo akmeni un razaku pirmo parādīšanos Kārvahallā. Roranam atlika vien atkal lauzīt galvu, kādos velnišķos notikumu līkločos ir sapinies viņš pats kopā ar pārējiem ciematniekiem.
Atlīdzības skaitļa vietā uz Eragona plakāta bija divas rūnu rindas. Kādā noziegumā viņu apsūdz? Rorans vaicāja Ģertrūdei.
Ģertrūde ņēmās pētīt uzrakstīto, un āda ap viņas acīm savilkās sīkās krunciņās. Jūs abus apsūdz nodevībā. Te ir rakstīts, ka Galbatorikss Eragona notvērējam kā atlīdzību piešķiršot grāfisti. Un piebilsts, ka visiem, kas to mēģināšot darīt, jābūt varen piesardzīgiem, jo Eragons esot ļoti bīstams.
Rorans pārsteigumā samiedza acis. Eragons? Tas likās neticami, bet tad Rorans atcerējās, kā pats mainījies pēdējo nedēļu laikā. "Mūsu dzīslās rit vienas asinis. Iespējams, Eragons kopš nozušanas ir paveicis tikpat, cik es, vai pat vairāk."
Klusā balsī ierunājās Baldors: Ja Galbatoriksa vīru nonāvēšana un nepakļaušanās razakiem ir tikai desmit tūkstoš kronu vērta un tā nav maza nauda kas gan ir jāizdara, lai par tavu galvu solītu veselu grāfisti?
- Jāuzkāpj uz varžacīm pašam karalim, Larne ieminējās.
- Nu būs gana, Horsts noskaldīja. Pievaldi mēli, Baldor, citādi mūsu nāciens beigsies važās. Un tu, Roran, mēģini nepievērst sev uzmanību. Ieraugot tādu atlīdzību, ne viens vien alkatīgais droši vien nopēta katru svešinieku, vai nepamanīs kaut ko aizdomīgu. Izlaidis pirkstus caur matiem, Horsts savilka jostu un sacīja: Labi. Mums katram ir savi darbi darāmi. Atgriezīsimies šeit pusdienlaikā un izstāstīsim, kā veicies.
Kārvahalliešu pulciņš sadalījās trijās grupās. Darmens, Larne un Hamunds devās iegādāt pārtiku gan lai nodrošinātu cieminieku šībrīža vajadzības, gan lai sagatavotu uzkrājumus turpmākajam ceļa posmam. Ģertrūde kā jau bija klāstījusi sargam vēlējās papildināt dziedniecības augu, smērīšu un uzlievju krājumus. Savukārt Rorans, Horsts un Baldors lejup pa slīpajām ielām soļoja uz piestātni, kur cerēja nolīgt kuģi, kas ciematniekus aizvestu līdz Surdai vai vismaz līdz Teirmai.
Kad vīri nonāca līdz vēju, saules un ūdens izbalinātajai dēļu grīdai, kas klāja pludmali, Rorans apstājās un paskatījās uz okeānu. Zemo mākoņu dēļ tas viļņojās pelēks, bet brāzmainais vējš izraibināja viļņu galotnes ar baltām putu cepurēm. Viņš nekad nebūtu spējis iedomāties, ka apvārsnis var būt tik nevainojami taisns. Ūdens dobjie būkšķi, zem kājām sitoties pret pāļiem, radīja sajūtu, it kā viņš stāvētu uz milzīgām bungām. Zivju smārds svaigu, izķidātu un trūdošu pārmāca visas citas smaržas.
Paskatījies uz Baldoru, kurš arī kā apburts vērās bezgalīgajā plašumā, Horsts sacīja: Iespaidīgs skatiņš, ne?
- Tiesa, Rorans atbildēja.
- Liek cilvēkam justies diezgan niecīgam, ko?
- Tiesa, atsaucās Baldors.
Horsts pamāja. Atceros, kad es pirmo reizi redzēju okeānu, mani pārņēma līdzīga bijība.
- Kad tas bija? Rorans vaicāja. Starp kaiju bariem, kas lidinājās virs līča, jauneklis pamanīja uz piestātnes sēžam kādu citu, iepriekš nekad neredzētu putnu. Tam bija šķietami neveikls, sodrēju melns ķermenis, balta galva un kakls, bet svītroto knābi putns turēja, atspiedis pret krūtīm kā vecs, augstprātīgs vīrs. Putns pacēla knābi, un zem tā atklājās ādas maiss.