- Ak jā, protams. Labs vārds.
Kad durvis aizvērās, Horsts un Baldors pieliecās tuvāk Roranam. Baldors uztraucās: Mēs nevaram atļauties viņu nolīgt.
- Mēs nevaram atļauties nenolīgt, Rorans iebilda. Mums nav zelta, lai nopirktu baržu, turklāt es negribētu pats mācīties ar to kuģot tad, kad no tā ir atkarīgas visa ciema dzīvības. Būs ātrāk un drošāk samaksāt par apkalpi.
- Tas tomēr ir pārāk dārgi, Horsts papurināja galvu.
Rorans pabungoja ar pirkstiem pa margapmali. Mēs varam
samaksāt Klovisa prasītās divsimt kronas. Kad tiksim līdz Teirmai, mēs vai nu nozagsim baržas, izmantojot apgūtās kuģošanas iemaņas, vai sasiesim Klovisu un viņa vīrus, līdz tiksim projām kā citādi. Tādējādi mums nebūs jāmaksā atlikušās četrsimt kronas un jūrnieku algas.
- Man īsti nepatiktu nokrāpt kādam viņa godīgi nopelnīto naudu, Horsts sacīja. Es nejustos diez cik labi.
- Arī man tas nepatīk, bet vai mums ir kāda cita iespēja?
- Kā mēs visi satilpsim uz baržām?
- Lūgsim, lai Kloviss piestāj kādu līgu tālāk, kur tas no Nardas nebūtu redzams.
Horsts nopūtās. Labi, tā arī darām, kaut gan īsti priecīgs es neesmu. Baldor, pasauc Klovisu atpakaļ līgsim viņu.
Tovakar kārvahallieši sapulcējās ap mazu, zemē ieraktu ugunskuru, lai dzirdētu par Nardā notikušo. Tupēdams zemē, Rorans raudzījās kvēlojošajās oglēs un klausījās Ģertrūdes un trīs brāļu stāstā par viņu piedzīvojumiem. Ziņas par Rorana un Eragona plakātiem ciematnieki sagaidīja ar tramīgu murdoņu.
Kad Darmens bija beidzis, viņa vietā stājās Horsts un īsos, strupos teikumos izstāstīja par to, ka kārtīgu kuģu Nardā nav, par krāvēja ieteikto Klovisu un pēcāk noslēgto vienošanos. Taču tajā mirklī, kad no Horsta mutes izskanēja vārds "baržas", klausītāju dusmīgie un neapmierinātie izsaucieni pārmāca kalēja balsi.
Iznācis priekšā, Lorings pacēla rokas, pievērsdams ciematnieku uzmanību. Baržas? iesaucās kurpnieks. Baržas? Mēs nevēlamies nekādas smirdīgas baržas! Viņš nospļāvās pie kājām, skanot atbalsta saucieniem no pūļa.
- Klusāk! Delvins sacīja. Ja tā bļaustīsimies, mūs sadzirdēs. Kad uguns sprakstēšana atkal bija skaļākais dzirdamais troksnis, viņš lēnā balsī turpināja: Es piekrītu Loringam. Baržas mums neder. Tās ir pārāk lēnas un nedrošas. Turklāt mēs būsim saspiesti kā siļķes vienā mucā, bez mazākās iespējas mirklim vienatnē, bez kāda patvēruma. Un cik ilgi? Horst, Elēne ir sestajā mēnesī. Tu taču negribi, lai viņa un citi, kas nejūtas veseli vai gana stipri, nedēļām ilgi sēdētu svelmainos saules staros.
- Mēs varam pārvilkt pāri tilpnēm brezentu, Horsts atbildēja. Nekas labs jau tas nav, bet vismaz pasargātu mūs no saules un lietus.
Kārvahalliešu sačukstēšanos pārtrauca Birgitas balss: Mani uztrauc vēl kas cits. Ļaudis pašķīrās, lai viņa varētu iznākt pie ugunskura. Ja sarēķinām divus simtus Klovisam maksājamo kronu un naudu, ko Darmens ar brāļiem iztērēja šodien, esam palikuši teju tukšiem makiem. Mūsu bagātība atšķirībā no pilsētnieku bagātības nekad nav slēpusies zeltā, bet mājlopos un saimniecībās. Mūsu saimniecības palika Kārvahallā, un atlicis ir vien pāris lopiņu. Pat ja mēs kļūstam par pirātiem un baržas nozogam, kā mēs nopirksim pārtiku ceļojumam līdz Teirmai un pēc tam tālāk uz dienvidiem?
- Svarīgi, Horsts noducināja, būtu vispirms nokļūt līdz Teirmai. Kad būsim tur, tad domāsim par to, kā rīkoties turpmāk… Iespējams, mums nāksies ķerties pie krasākiem paņēmieniem.
Loringa kaulainā seja savilkās grumbu mudžeklī. Pie krasākiem? Ko tu ar to gribi teikt? Vai tad līdzšinējais ceļojums nebija gana krass? Lai ko tu teiktu, es nesēdīšos tajās nolāpītajās baržās, vēl jo vairāk pēc tā visa, ko mēs pārcietām Korē. Baržas ir paredzētas graudiem un lopiem. Mums ir vajadzīgs kuģis ar kajītēm un nārām, kurās var ērti izgulēties. Kāpēc nepagaidīt vēl nedēļu vai mazliet ilgāk, ja nu ierodas kāds kuģis, kuru varam nolīgt? No tā taču nekļūs ļaunāk, ko? Vai varbūt… Lorings turpināja skaļi prātot krietnu stundas ceturksni, sadomādams veselu iebildumu gūzmu, tad deva vārdu Teinam un Ridlijam, kuri atbalstīja viņa viedokli.
Taču runas aprāvās, kad Rorans izlocīja kājas un izslējās pilnā augumā, ar piecelšanos vien apklusinādams kārvahalliešus. Viņi aizturētu elpu gaidīja vēl vienu aizrautīgu runu.
Vai nu baržas, vai gājiens kājām, jauneklis pateica.
Un tad devās gulēt.
KAD VESERIS KRĪT
Kad Rorans izrausās no telts, kurā nakšņoja kopā ar Baldoru, augstu virs galvas karājās spožs mēness. Jauneklis aizčāpoja līdz nometnes robežai un nomainīja sardzē stāvošo Albrihu.
Neko neparastu nemanīju, Albrihs nočukstēja un aizslīdēja tumsā.
Rorans nospriegoja loku un iesprauda zemē pa ķērienam trīs bultas ar zosu spalvām galā, tad ietinās ciešāk segā un saritinājās pie klints, kas slējās pa kreisi no viņa. No šīs vietas varēja lieliski pārskatīt nogāzi un tuvējos tumšos pakalnus.
Rorans bija pieradis sadalīt apkārtni kvadrātos un tad katru rūpīgi pētīt veselu minūti, mēģinot ieraudzīt kādu kustību vai gaismas atblāzmu, kas varētu liecināt par ienaidnieka tuvošanos. Taču drīz vien jaunekļa domas aizklīda no šīs garlaicīgās nodarbes, sapņainā juceklībā svaidīdamās no viena priekšmeta pie cita. Viņš iekoda vaiga iekšpusē, lai piespiestu sevi sakopot uzmanību. Tik siltā laikā bija grūti palikt nomodā…
Rorans priecājās, ka viņam nebija iekritusi kāda no divām sardzes maiņām pirms rītausmas, jo tās neļāva kārtīgi izgulēties, tāpēc visu dienu viņš jutās noguris.
Uzbrāzmoja vējš, pakutinādams ausi un likdams pār kaklu pārskriet nelāgai nojausmai. Savādais pieskāriens nobiedēja Roranu, nodzēsdams visas sajūtas un to vietā atstādams vien pārliecību, ka viņam un pārējiem kārvahalliešiem draud nāves briesmas. Sirdij strauji sitoties, viņš drebēja kā drudzī, savaldīdamies, lai nebūtu jāņem kājas pār pleciem.
Kas ar mani notiek ?! Pat bultas uzlikšana uz stiegras prasīja neticamu piepūli.
Austrumos pie apvāršņa pavīdēja ēna. Saskatāma vien kā tukšums starp zvaigznēm, tā līdzīgi saplosītam šķidrautam slīdēja pār debesīm, līdz aizsedza mēnesi, kur tā uz brīdi aizkavējās.
Izgaismotus no aizmugures, Rorans ieraudzīja razaku dīvainā auļotāja caurspīdīgos spārnus.
Melnais neradījums atvēra knābi un izgrūda garu, griezīgu spiedzienu. Rorans saviebās skaņas skaļums un augstums sāpīgi iedzēla ausīs, asinis stindzināja, bet prieku un cerību pārvērta nomāktībā un izmisumā. Kliedziens pamodināja visu mežu. Putni un dzīvnieki daudzu jūdžu apkārtnē pamodās ar satrauktu, baiļu pārņemtu balsu kori, un, Roranam par lielu satraukumu, tiem pievienojās arī kārvahalliešu nu jau pavisam nelielais ganāmpulks.
Streipuļodams no koka pie koka, Rorans atgriezās nometnē, čukstēdams ikvienam sastaptajam: Tuvumā ir razaki. Esiet klusi un palieciet savās vietās. Viņš ievēroja, ka arī pārējie sargi steidzīgi apstaigā ciematniekus, atgādinādami tiem ko līdzīgu.
No telts ar šķēpu rokā izmetās Fisks un ierēcās: Vai mums uzbrūk? Kas sacēla šo nolāpīto… Tajā mirklī Rorans uzgāzās virsū namdarim, lai apklusinātu viņu, un, nogāzies uz ievainotā labā pleca, sāpēs izgrūda apslāpētu vaidu.
- Razaki, Rorans nogārdza.
Fisks sastinga un čukstus vaicāja: Ko man darīt?
- Palīdzi nomierināt lopus.
Abi kopā aizlavījās cauri nometnei uz tuvējo pļaviņu, kur nakšņoja kazas, aitas, ēzeļi un zirgi. Zemnieki, kam piederēja vairums mājlopu, gulēja tuvāk saviem aizbilstamajiem; viņi bija pamodušies un mēģināja nomierināt dzīvniekus. Rorans pateicās liktenim, ka savā paranojā bija uzstājis, lai lopus piesietu gar pļavas malu, kur koki un krūmi palīdzētu tos paslēpt no nevēlamām acīm.