- Mēs būsim klāt.
Atgriezies nometnē, Rorans palīdzēja Elēnai un pārējiem sasaiņot mantas. Tam nevajadzēja daudz laika, jo viņi bija pieraduši ik rītu nometni nojaukt. Tad viņš izvēlējās duci vīru, kuriem kopā ar viņu nākamajā rītā vajadzēja doties uz Nardu. Visi ciema vīri bija dūšīgi karotāji, taču Rorans lūdza labākos, tādus kā Horsts un Delvins, palikt kopā ar pārējiem kārvahalliešiem, gadījumāja parādītos Impērijas kareivji vai atgrieztos razaki.
Kad iestājās nakts, ciematnieki sadalījās divās grupās. Rorans, tupēdams uz klintsbluķa, noskatījās, kā Horsts aizved ļaužu rindu lejup pa nogāzi uz līcīti, kur tie rīt sagaidīs liellaivas.
Pienāca Orvals un sakrustoja rokas uz krūtīm. Kā tu, Dižveseri, domā, vai viņi būs drošībā? Viņa balsī jautās uztraukums, gluži kā uzvilkta loka stiegra.
Arī Rorans bija nemierīgs, tomēr viņš atbildēja: Domāju, ka viss būs kārtībā. Varu saderēt ar tevi uz mucu sidra, ka viņi vēl saldi gulēs, kad mēs rīt piestāsim krastā. Tu, sev par prieku, varēsi pamodināt Nollu. Kā tas izklausās? Orvals pasmaidīja, kad Rorans pieminēja viņa sievu, un pamāja, vismaz ārēji atguvis sirdsmieru.
Es ceru, ka man ir taisnība. Rorans palika tupam uz bluķa, salīcis kā skarba gārgola, kamēr ciematnieku tumšā virkne nepagaisa no skatiena.
Vīri pamodās stundu pirms rītausmas, tikko debesis sāka iekrāsoties gaiši zaļas. Miklais nakts gaiss stindzināja roku pirkstus. Rorans apslacīja seju ar ūdeni, tad uzsēja mugurā loku un bultu maku, aizbāza aiz jostas veseri un paņēma rokās Fiska gatavoto vairogu un Horsta kalto šķēpu. Arī pārējie apbruņojās līdzīgi, tikai aplikdami kaujās pie Kārvahallas iegūtos zobenus.
Visi trīspadsmit vīri skriešus devās lejup pa nogāzi, līdz nonāca pie Nardas ceļa un drīz pēc tam arī pie pilsētas galvenajiem vārtiem. Rorans ar bažām ievēroja, ka sardzē atkal stāv tie divi kareivji, kuri bija prašņājuši viņus pirmajā reizē. Arī tagad ieeju pilsētā aizšķērsoja sakrustotas āvas.
- Šoreiz jūsu ir krietni vairāk, sirmais secināja. Arī sejas ir citas. Izņemot tevi. Viņš norādīja uz Roranu. Laikam tu gribi, lai es noticu, ka arī šķēpu un vairogu tu izmanto, lai virpotu podus?
- Nē. Mūs salīga Kloviss, lai mēs aizsargātu viņa liellaivas ceļā līdz Teirmai.
- Jūs? Algotņi? Kareivji sāka smieties. Tak iepriekš teicāt, ka tirgotāji.
- Par sargāšanu maksā labāk.
Sirmais vīrs saviebās. Tu melo. Es reiz izmēģināju algotņa amatu un biežāk gāju gulēt neēdis nekā ēdis. Cik tad jūsu tirgotāju pulks ir liels? Septiņi vakar un divpadsmit šodien trīspadsmit, ieskaitot tevi. Izskatās pārāk liels pulks pāris veikalnieku pavadīšanai. Sarga acis samiedzās šaurāk, kad viņš ņēmās pētīt Rorana seju. Tu izskaties kaut kur redzēts. Kā tad tevi godāt?
- Dižveseris.
- Un varbūt tavs priekšvārds ir Rorans, ko…
Rorans trieca šķēpu uz priekšu, caururbdams sirmā kareivja kaklu. Izšļācās spilgti sarkanu asiņu šalts. Atlaidis šķēpa kātu, Rorans izrāva veseri un pagriezās, lai ar vairogu atvairītu otra kareivja āvu. Tad veseris apmeta gaisā slaidu loku un Rorans sašķaidīja vīra bruņucepuri.
Viņš elsodams stāvēja starp abiem līķiem. Tagad esmu nogalinājis desmit. ^
Orvals un pārējie vīri satriekti vērās uz Roranu. Nespēdams izturēt viņu skatienus, Rorans uzgrieza tiem muguru un pamāja uz caurteku, kas bija izbūvēta zem ceļa. Paslēpiet ķermeņus, pirms kāds tos ir pamanījis, viņš strupi pavēlēja. Vīri metās izpildīt rīkojumu, bet Rorans tikmēr nopētīja mūrus, vai nemanīs vēl kādu sargu. Par laimi, nevienu nemanīja nedz uz mūriem, nedz uz ielas vārtu tuvumā. Viņš noliecās un izrāva savu šķēpu, ar zāles kumšķi notīrīja asmeni.
- Darīts, izrāpies no grāvja, ziņoja Mandels. Par spīti bārdai, jaunais vīrietis izskatījās bāls.
Rorans pamāja un, saņēmis dūšu, vērsās pie vīriem. Klausieties. Mēs dosimies uz piestātnēm raitā, bet nosvērtā solī. Mēs neskriesim. Ja sacelsies trauksme iespējams, kāds tomēr kaut ko dzirdēja vai manīja -, izturieties pārsteigti, izrādiet ziņkāri, bet ne bailes. Lai ko jūs darītu, nedodiet cilvēkiem iemeslu turēt mūs aizdomās. No tā ir atkarīgas jūsu tuvinieku un draugu dzīvības. Ja mums uzbruktu, jāparūpējas tikai par vienu lai baržas dotos ceļā. Nekam citam nav nozīmes. Vai visi visu saprata?
- Skaidrs, Dižveseri, vīri atbildēja.
- Tad ejam.
Soļodams cauri Nardai, Rorans izjuta tādu spriedzi, ka likās viņš varētu uzsprāgt tūkstoš sīkās lauskās. Par ko es esmu sevi padarījis? viņš prātoja. Jauneklis nopētīja katru pretimnācēju vīrus, sievietes, bērnus, pat suņus, mēģinādams saskatīt iespējamos ienaidniekus. Viss apkārt šķita nedabiski spilgts un izzīmēts līdz katram sīkumam; likās, ka viņš spēj saskatīt katru diedziņu cilvēku drānās.
Ostā viņi nonāca bez kādiem kavēkļiem. Kloviss ieminējās: Agri gan, Dižveseri. Man tas cilvēkos patīk. Ļaus mums visu sakārtot uz Ūsiņu, pirms dodamies jūrā.
- Vai mēs varam būrāt projām jau tagad? Rorans vaicāja.
- Tas nu gan nebūtu prāta darbs. Jāpagaida, līdz paisums būs beidzis kāpt, jā gan. Kloviss apklusa un pirmo reizi kārtīgi nopētīja trīspadsmitnieku. Tad kapteinis sacīja: Klau, kas noticis, Dižveseri? Jūs izskatāties tā, it kā būtu redzējuši vecā labā Galbatoriksa rēgu.
- Tas nav nekas tāds, ko pāris stundās svaigā jūras gaisā nevarētu izvēdināt, Rorans attrauca. Viņš bija tā uztraucies, ka nespēja pasmaidīt, tomēr izdarīja visu iespējamo, lai sejas izteiksme kļūtu kaut nedaudz rāmāka, tā cerot nomierināt kapteini.
Kloviss uzsvilpa un pasauca divus jūrniekus no baržām. Abi bija nosauļojušies lazdu rieksta brūnumā. Šis te ir Torsons, mans pirmais palīgs, kapteinis iepazīstināja, norādīdams uz vīru labajā pusē. Uz Torsona kailā pleca bija ietetovēts lidojošs pūķis. Viņš būs galvenais uz "Meribellas". Un šis melnais suns ir Flints. Viņš komandēs "Edelīnu". Kamēr esat uz klāja, katrs viņu vārds ir likums tāpat kā manējais uz "Sarkanā vepra". Jūs visi paklausieties viņiem un man, nevis Dižveserim… Tagad, ja sapratāt mani, varat to apliecināt ar skaļu "jā".
- Jā, atsaucās kārvahallieši.
- Tā, tagad tiekam skaidrībā: kuri būs palīgi un kuri apsargi? Pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība, es nespētu atšķirt vienus no otriem.
Jau piemirsuši Klovisa piekodinājumu, ka tagad visu noteiks viņš, nevis Rorans, ciematnieki pievērsās jauneklim, lai saprastu, vai paklausīt kapteinim. Rorans pamāja, un vīri sagrupējās divos pulciņos, kurus Rorans sadalīja vēl sīkākās grupiņās, norādot, uz kuras baržas katram kārvahallietim kāpt.
Turpmākās pusstundas laikā Rorans kopā ar jūrniekiem beidza gatavot "Sarkano vepri" ceļam, vienlaikus klausīdamies, vai nemanīs kādu trauksmes zīmi. Mūs sagūstīs vai pat nogalinās, ja kavēsimies ilgāk, viņš nodomāja un, uzmetis skatienu ūdenslīmenim pie piestātņu pāļiem, norausa no pieres sviedrus.
Rorans satrūkās, kad Kloviss saņēma viņa apakšdelmu.
Gluži neapzināti jauneklis paķēra veseri un līdz pusei izvilka no aizjostes. Nemiers bija aizžņaudzis kaklu.
Klovisu šāda iztrūkšanās pārsteidza. Klau, Dižveseri, es tevi visu laiku vēroju un netieku gudrs kā tu panāc tādu uzticību no saviem vīriem? Esmu burājis ar neskaitāmiem kapteiņiem, pat nespēšu visus atcerēties, tomēr neviens no tiem nav spējis panākt tādu paklausību, nepaceļot balsi.
Rorans nesavaldījās un iesmējās. Es tev atklāšu savu noslēpumu. Es viņus izglābu no verdzības vai pat apēšanas.