Klovisa uzacis uzrāvās augšup teju līdz vietai, kur sāka augt mati. Vai tiešām? Tas nu būtu stāsts, ko es gribētu dzirdēt.
- Negribētu vis.
Pēc mirkļa Kloviss atzina: Nē, laikam tev taisnība. Viņš paskatījās pāri bortam. Kaut mani pakārtu. Cik nu saprotu, mēs varam atdot galus. O, un tur nāk mana mazā Galina, tieši laikā kā tāds pulkstenītis.
Ducīgais vīrs pārlēca uz laipas, no tās uz piestātnes, kur apskāva tumšmatainu, gadus trīspadsmit vecu meiteni un sievieti, kura, pēc visa spriežot, bija viņas māte. Kloviss sabužināja meitenes matus un noteica: Uzvedies godīgi, kamēr būšu projām, sarunājuši?
- Jā, tēt.
Vērodams, kā Kloviss atvadās no savējiem, Rorans iedomājās kareivjus, kas gulēja grāvī pie pilsētas vārtiem. "Arī viņiem, iespējams, bija ģimene. Sievas un bērni, kuri viņus mīlēja, un mājas, kurās katru vakaru atgriezties…" Kaklā sakāpa nelabums, tāpēc, lai nesāktu vemt, viņš piespieda sevi domāt par gaidāmo ceļojumu.
Kārvahallieši uz liellaivām izskatījās arvien satrauktāki. Baidīdamies, ka viņi varētu zaudēt savaldību, Rorans izstaigājās pa klāju un izstaipījās, izlikdamies pilnīgi mierīgs. Beidzot Kloviss uzkāpa atpakaļ uz "Sarkanā vepra" un uzsauca: Atdodam galus, puiši! Mūs sauc sāļie plašumi!
Viri uzvilka laipas uz klāja, atraisīja virves, kas noturēja liellaivas pie piestātnēm, un uz visām trijām baržām pacēla buras. Gaisā ieskanējās pavēles, ko drīz nomainīja dziedoša sasaukšanās tur vīri ritmā vilka tauvas.
Viņiem aiz muguras uz piestātnes palika stāvam Galina un viņas māte, vērodamas, kā baržas dodas jūrā. Viņas sastingušas klusēja, un pāri abu drūmajām sejām tumšas ēnas meta kapuces.
- Mums, Dižveseri, ir paveicies, Kloviss noteica, uzsizdams jauneklim pa plecu. Šodien vējš mums bišķi palīdz. Varbūt mums pat nevajadzēs ķerties pie airiem, lai tiktu līdz līcītim, pirms paisumu nomainīs bēgums!
Kad "Sarkanais vepris" bija Nardas līča vidū un vēl savas desmit minūtes līdz atklātas jūras solītajai brīvībai, notika tas, par ko Rorans bija baidījies, pāri viļņiem no akmens ēku puses atskanēja zvanu un tauru skaņas.
- Kas tur? viņš vaicāja.
- Nezinu gan, Kloviss novilka. Saraucis pieri, viņš vēroja pilsētu. Varētu būt ugunsgrēks, tiesa, dūmus nekur nemana. Varbūt apkaimē pamanīti urgļi… Tad kapteiņa sejā iezagās rūpju rieva. Vai jūs no rīta kādu uz ceļa nemanījāt?
Rorans papurināja galvu, baidīdamies, ka balss viņu var nodot.
Flints iznāca viņiem līdzās uz "Edelīnas" klāja un uzsauca:
- Kaptein, vai griezīsimies atpakaļ? Rorans sagrāba baržas sānu ar tādu spēku, ka sadzina skabargas zem nagiem, gatavs iejaukties, tomēr negribēdams izskatīties pārāk satraukts.
Atrāvis skatienu no Nardas, Kloviss noaurojās: Nē. Mēs nokavēsim paisumu.
- Skaidrs, kaptein! Bet es atdotu dienas algu, lai uzzinātu, kas tur par traci.
- Es arī, Kloviss nomurmināja.
Ēkām un mūriem aiz muguras sarūkot arvien mazākiem, Rorans notupās baržas pakaļgalā, apņēma ceļgalus ar rokām un atspiedās pret kajītēm. Viņš paskatījās debesīs, izbrīnīts par to dziļumu, dzidrumu un krāsu, tad pameta skatienu atpakaļ "Sarkanā vepra" mutuļojoši zaļajā ķīļūdenī, kurā plīvoja jūraszāļu lentes. Liellaivas šūpošanās ieaijāja viņu kā šūpulis. "Cik gan skaista diena," viņš nodomāja, pateicīgs, ka var to piedzīvot.
Kad baržas tika ārā no ostas Roranam par milzīgu atvieglojumu jauneklis pa kāpnēm uzkāpa uz klāja aiz kajītēm, kur stāvēja Kloviss, turēdams roku uz stūres sviras un vadīdams liellaivu. Kapteinis sacīja: O, ceļojuma pirmā diena vienmēr ir priecīga satraukuma pilna, tikai vēlāk tu saproti, cik draņķīgs ir ēdamais, un sāc ilgoties pēc mājām.
Rorans apzinājās, ka viņam vajag izdibināt pēc iespējas vairāk par baržas vadīšanu, tāpēc iztaujāja Klovisu par dažādu uz klāja redzamu ierīču nosaukumiem un pielietojumu. Kapteinis ar lielu prieku izstāstīja jauneklim par baržu un kuģu vadīšanu, kā arī par burāšanas mākslu kopumā.
Pēc divām stundām Kloviss norādīja uz šauru pussalu, kas stiepās šķērsām viņu kursam. Aiz tās būs mūsu līcītis. Rorans izslējās pilnā augumā pie laivas borta un izstiepa kaklu, mēģinādams pārliecināties, ka ar kārvahalliešiem viss ir kārtībā.
Kad "Sarkanais vepris" aplieca akmeņaino zemesragu, līcīša tālajā malā atklājās balta smilšu pludmale, kurā bija sapulcējušies bēgļi no Palankāra ielejas. Ļaudis uzgavilēja un sāka māt, kad aiz klintīm parādījās baržas.
Rorans atviegloti nopūtās.
Līdzās stāvošais Kloviss nešpetni nolamājās. Man bija nelāga nojauta no pirmā brīža, kad tu, Dižveseri, parādījies manā pagalmā. Mājlopi, ko tu neteiksi. Bāc! Apvedi mani ap stūri kā puiku, tā gan!
- Tu aizvaino mani, Rorans atbildēja. Es nemeloju. Šis ir mans ganāmpulks, un es esmu tā gans. Vai tad es nedrīkstu viņus nosaukt par "avīm", ja vēlos?
- Sauc šos, kā gribi, bet es nesalīgu vest cilvēkus uz Teirmu. Kādēļ gan tu man neatklāji, ko taisies pārvadāt, es tagad sāku prātot un vienīgā atbilde, ko spēju saskatīt pie apvāršņa, liecina: lai kas tev būtu aiz ādas, tas nozīmē nepatikšanas… nepatikšanas tev un nepatikšanas man. Man vajadzētu jūs vienkārši izsēdināt krastā un atgriezties Nardā.
- Bet tu to nedarīsi, Rorans stindzinoši klusi noskaldīja.
- Tiešām? Kāpēc tad ne?
- Tāpēc, Klovis, ka man šīs baržas ir vajadzīgas, un es darīšu visu iespējamo, lai tās paturētu. Visu. Izpildi salīgto, un tevi gaida mierīgs ceļojums un atkalredzēšanās ar Galinu. Ja ne… Draudi izklausījās draņķīgāk, nekā bija domāti; Rorans netaisījās nogalināt Klovisu, tomēr, ja kapteinis nepiekristu, viņš bija gatavs nardieti izsēdināt jebkurā piekrastē.
Klovisa seja piesarka, taču viņš pārsteidza Roranu, nokremšļojoties un nosakot: Skaidrs, Dižveseri. Apmierināts ar kapteiņa piekrišanu, Rorans atkal pievērsās pludmalei.
Tad aiz viņa kaut kas noklakšķēja.
Gluži instinktīvi Rorans pieliecās, palēca sāņus un aizsedza galvu ar vairogu. Viņa roka nodrebēja, kad pret vairogu sašķīda atsaites tapa. Rorans nolaida aizsegu un drūmi paskatījās uz Klovisu, kurš pa klāju lēnām kāpās atpakaļ.
Rorans papurināja galvu, nenovērsdams acis no pretinieka.
- Tu, Klovis, mani nepieveiksi. Es vaicāšu vēlreiz: vai tu pildīsi salīgto? Ja ne, es izsēdināšu tevi krastā, pārņemšu laivas savā ziņā un piespiedīšu tavus vīrus kopā ar mani doties līdz Teirmai. Es nevēlos izpostīt tavu arodu, bet ja tu mani piespiedīsi to darīt… Kā būs? Šis var būt parasts, mierīgs brauciens, ja tu mums palīdzēsi. Atceries, mēs tev jau samaksājām.
Saņēmies un lepni izriezis krūtis, Kloviss atbildēja: Ja es piekritīšu, tad tev būs jāpagodina mani ar skaidrojumu, kāpēc bija vajadzīga šī krāpšanās, kāpēc šie cilvēki atrodas krastā un no kurienes viņi nāk. Lai cik zelta tu man solītu, es nedarīšu neko tādu, kas neatbilst maniem uzskatiem; nedarīšu gan. Vai jūs esat laupītāji? Vai kalpojat nolāpītajam karalim?
- Tas, ko es varu izstāstīt, pakļaus tevi vēl lielākām briesmām.
- Es uzstāju.
- Vai esi dzirdējis par Kārvahallu Palankāra ielejā? Rorans vaicāja.
Kloviss pasvārstīja plaukstu. Reizi vai divas. Kāpēc tu jautā?
- Tu redzi šo ciematu tur, pludmalē. Mums bez kāda iemesla uzbruka Galbatoriksa kareivji. Mēs pretojāmies, bet, kad stāvoklis kļuva ļaunāks, šķērsojām Kori un gar krastu sasniedzām Nardu. Galbatorikss ir piedraudējis ikviens kārvahallietis, lai tas būtu vīrs, sieva vai bērns, tiks nogalināts vai padarīts par vergu. Lai izdzīvotu, mums ir tikai viena iespēja nokļūt līdz Surdai. Rorans apzināti neminēja razakus; viņš negribēja pārbiedēt Klovisu līdz nāvei.