No rītausmas līdz agrai pēcpusdienai viņi lidoja uz dienvidrietumiem, bieži uz brīdi aizkavēdamies, lai Safira un Glēdrs varētu izcīnīt aizrautīgas gaisa divcīņas. Šo cīniņu laikā Eragonam nācās piesprādzēt rokas pie segliem, lai galvu reibinošo piruešu laikā nenoveltos no pūķa muguras. Pēc gaisa kaujām jauneklis ar zobiem raisīja vaļā savilkušos mezglus.
Ceļojums noslēdzās pie četriem kalniem, kas slējās pāri koku galotnēm. Tās bija pirmās augstienes, ko Eragons bija redzējis Duveldenvārdenā. Vēju šaustītās, sniegiem klātās smailes dūrās cauri mākoņu segai un atklāja robotās kraujas spožajai saulei, kas tik lielā augstumā īsti nesildīja.
Salīdzinājumā ar Beoriem tie izskatās tik sīki, Safira sacīja.
Kā ierasts nedēļām ilgo meditācijas vingrinājumu laikā, Eragons izpleta prātu uz visām pusēm, pieskardamies apkārtējām apzinām un mēģinādams sajust, vai kāda no tām varētu vēlēt viņam ļaunu. Jauneklis sajuta alā silti saritinājušos murkšķi, kraukļus, dzilnīšus un vanagus, neskaitāmas vāveres, kas skraidīja augšup lejup pa koku stumbriem, un lejāk pa kalna nogāzi arī vairākas klinšu čūskas, kas slīdēja pa krūmājiem, meklēdamas kādu peli. Protams, apkārt mudžēja arī visuresošo kukaiņu mākoni.
Kad Glēdrs nolaidās uz pirmā kalna kailās kores, Safirai nācās pagaidīt, līdz viņš salocīja varenos spārnus, lai atbrīvotos gana daudz vietas arī viņai. Klintsbluķiem nokaisīto nogāzi, virs kuras piezemējās pūķi, spilgti dzeltenu padarīja asu, smalku ķērpju paklājs. Pāri viņiem slējās melna, kaila klints. Tā kalpoja reizē kā balsts un aizsprosts zila ledus apmalei, kas vējā te ievaidējās, te sašķēlās, nosēdama granīta nogāzi ar robainiem ledus blāķiem.
Šo virsotni sauc par Fionulu, Glēdrs paskaidroja. Tās brāļi ir Etrundrs, Merogovens un Griminsmals. Par katru no tiem ir cita leģenda es tās pārstāstīšu atpakaļceļā. Bet tagad vēlos izstāstīt šī ceļojuma mērķi, proti, par saikni, kas tika izveidota vispirms starp pūķiem un elfiem, bet pēcāk arī starp pūķiem un cilvēkiem, par šīs saiknes būtību. Jūs abi kaut ko par to zināt un es esmu Safirai devis mājienus par tās visaptverošo nozīmi, bet tagad ir pienācis laiks izprast savienības dziļāko jēgu, lai jūs spētu to saglabāt, kad Oromisa un m,anis vairs nebūs.
- Skolotāj? Eragons ievaicājās, ciešāk ietīdamies apmetnī, lai tik ļoti nesaltu.
Jā, Eragon.
- Kāpēc Oromiss nelidoja kopā ar mums?
Tāpēc, nodimdināja Glēdrs, ka šis ir mans pienākums tāpat kā iepriekšējos gadsimtos tas vienmēr ir bijis vecākā pūka pienākums gādāt, lai Jātnieku jaunākā paaudze izprastu savu pienākumu patieso svarīgumu. Turklāt Oromiss nebūt nav tik vesels, kā izskatās.
Kad Glēdrs saritinājās uz nogāzes akmeņiem un nolika majestātisko galvu uz zemes šķērsām Eragonam un Safirai, klintsbluķi zem viņa svara vaidēdami saplaisāja. Vecais pūķis nopētīja abus ar vienu no milzīgajām zelta acīm vairoga lielumā, kas bija rūpīgi nopulēta vismaz divreiz spožāka par metālu. No viņa nāsīm cēlās pelēku dūmu strūkliņas, ko drīz vien izgaiņāja vēja brāzmas. Daudz kas no tā, ko es atklāšu, ir labi zināms gan elfiem, gan Jātniekiem, gan mācītiem cilvēkiem, taču daļu no tā zināja tikai Jātnieku vadonis, saujiņa elfu, tābrīža cilvēku valdnieks un, protams, paši pūķi.
Tagad klausieties, mani jaunuļi, Glēdrs iesāka. Kad mūsu kara beigās tika noslēgts miers starp pūķiem un elfiem, mūsu senči nolēma radīt Jātniekus, lai šāda sadursme starp mūsu rasēm vairs nekad nebūtu iespējama. Elfu karaliene Tarmunora un pūķis, kuram bija uzticēts pārstāvēt mūs visus un kura vārdu… tad viņš apstājās un noraidīja Eragonam ainu virkni: garš zobs, balts zobs, nodrupis zobs; uzvarētas cīņas, zaudētas cīņas; neskaitāmi apēsti šrrgi un nagras; septiņas un divdesmit radītas olas un deviņpadsmit līdz briedumam izaudzināti pēcnācēji, …nav iespējams izteikt nevienā valodā, nolēma, ka ar parastu līgumu nebūs gana. Parakstīts papīrs pūķim neko nenozīmē. Mūsu asinis ir pārāk karstas un biezas, tāpēc bija skaidrs, ka pēc zināma laika notiks jauna sadursme ar elfiem tāpat kā mēs tūkstošiem gadu esam atkal un atkal karojuši ar rūķiem. Tomēr atšķirībā no kariem ar rūķiem nedz mēs, nedz elfi nevarēja atļauties vēl vienu sadursmi. Abas rases bija pārāk varenas, tāpēc varēja iznīcināt viena otru. Viens no veidiem, kā to novērst un izveidot ilgstošu saskaņu, bija vienot mūsu rases, izmantojot maģiju.
Eragons nodrebinājās, un Glēdrs mazliet izbrīnīts noteica: Safira, tu rīkotos prātīgi, ja ar savu uguni uzkarsētu vienu no šiem klintsblukiem, lai tavs Jātnieks nesasaltu ragā.
Safira izlieca kaklu, un starp viņas varenajiem, milzu zāģim līdzīgajiem zobiem izšāvās zila liesma un triecās pret akmeņiem, nosvilinādama ķērpjus un piepildīdama gaisu ar rūgtu deguma smārdu. Gaiss tā sakarsa, ka Eragons bija spiests novērsties. Viņš juta, kā kukaiņi zem akmeņiem izcepas šajā ellē. Pēc minūtes Safira aizcirta žokļus un nogāzē vīdēja piecas pēdas plats, ķiršu sarkanumā nokaitētu akmeņu loks.
Paldies, pateicās Eragons. Jauneklis notupās sakarsētā granīta apļa malā un sasildīja virs tā rokas.
Safira, neaizmirsti izmantot mēli, lai virzītu liesmu, atgādināja Glēdrs. Un tā… elfu viedākajiem magiem bija vajadzīgi deviņi gadi, lai radītu iecerētos buramvārdus. Kad tie bija gatavi, efli un pūķi sapulcējās Ilirejā. Elfi deva burvestības būtību, pūķi piešķīra tai spēku, un tā viņi kopīgām pūlēm sakausēja elfu un pūku dvēseles.
Šis savienojums mainīja mūs visus. Mēs, pūķi, kopš tā laika spējam izmantot valodu un citas civilizācijas iezīmes, savukārt elfi, kuru dzīves līdz tam bija tikpat īsas kā cilvēkiem, ieguva pūķiem raksturīgo ilgmūžību. Galu galā elfi pārvērtās vairāk. Mūsu maģija, pūķu maģija kas caurstrāvo katru mūsu dzīslu tika nodota elfiem un ar laiku piešķīra tiem daudzināto spēku un izveicību. Cilvēkus pūku maģija nekad nav ietekmējusi tik spēcīgi, jo jūs pievienoja burvestībai vēlāk, tādējādi tai ir bijis krietni mazāk laika iedarboties uz jums. Tomēr… Glēdra acis iezaigojās, …mūsu maģija rupjos mežoņus, kas reiz ieradās Alagēzijā, spēja padarīt laipnākus un gudrākus, tiesa, pēc Krišanas jūs atkal pamazām pārvēršaties uz slikto pusi.
Vai rūķi jelkad ir bijuši piederīgi šai burvestībai? Eragons vaicāja.
Nē, un tāpēc neviens rūķis nekad nav kļuvis par Jātnieku. Viņiem pūki ir vienaldzīgi tāpat kā viņi mums un rūķiem doma par savienību ar mums likās pretīga. Iespējams, ka rūku atteikšanās pievienoties burvestībai izrādīsies veiksme, jo viņi ir izvairījušies no pagrimuma, kas skāris cilvēkus un elfus.
No pagrimuma, skolotāj? ievaicājās Safira, turklāt Eragons varēja zvērēt, ka saklausīja viņas balsī kaitēšanos.
Jā, no pagrimuma. Ja kādu no mūsu trijām rasēm piemeklē posts, tas skar arī pārējās divas. Nogalinādams pūķus, Galbatorikss nodarīja pāri arī savai rasei un elfiem. Jūs to, visticamāk, nejūtat, jo esat Elesmērā pirmo reizi, taču elfi kļūst vājāki; viņu spēks ir krietni sarucis. Arī cilvēki ir zaudējuši krietnu daļu kultūras, viņu sabiedrību ir pārņēmis haoss un pagrimums. Tikai tad, ja izdosies atjaunot līdzsvaru starp mūsu trijām rasēm, pasaulē atgriezīsies kārtība.
Vecais pūķis ar nagiem sadrupināja oļos pāris klintsbluķu, lai varētu ērtāk iekārtoties nogāzē. Burvestībā, kas bija radīta karalienes Tarmunoras aizgādībā, bija iestrādāts veids, kā saistīt pūka mazuli ar viņa vai viņas Jātnieku. Kad pūķis izlemj nodot olu Jātniekiem, ola tiek apvārdota ar noteiktu burvestību, kuru es jums vēlāk iemācīšu. Tā neļauj pūkītim olā izšķilties, pirms viņš nenonāk saskarsmē ar personu, ar kuru izlemj savienoties. Ņemot vērā to, ka pūķis spēj palikt olā bezgalīgi ilgi, laikam nav īpašas nozīmes, jo mazulim nekādi netiek kaitēts. Tu, Safira, pati tam esi lielisks piemērs.