Saikne, kas izveidojas starp Jātnieku un pūki, ir vien senās, starp mūsu rasēm pastāvošās saiknes pilnīgāks veids. Cilvēks vai elfs kļūst spēcīgāks un glītāks, savukārt pūka negantākās iezīmes izlīdzina Jātnieka saprātīgais skatījums… Eragon, es redzu, ka tev uz mēles ir kāds jautājums. Kāds tas būtu ?
- Redzi… Viņš vilcinājās. Man ir grūti iedomāties, ka tu vai Safira varētu būt vēl negantāki. Nu, nav jau tā, viņš uztraucies piebilda, ka tas būtu kas slikts…
Zeme nolīgojās, it kā būtu sākusies lavīna, Glēdrs iesmējās, paslēpdams milzīgo aci zem ragainā plakstiņa un tad atkal atvērdams to. Tad, ja tev kādreiz izdosies sastapt nesaistītu pūki, tu vairs tā neteiksi. Pūķis viens nejūtas atbildīgs neviena priekšā, tas ņem, ko vēlas, un pat neiedomājas par žēlastību pret kādu, kas nav tā tuvākais rads. Mežonīgie pūki bija nešpetni un lepni, pat iedomīgi… To mātītes izturējās tik draudīgi, ka starp Jātnieku pūķiem pārošanās ar tām skaitījās milzīgs panākums.
Tieši tādēļ, ka trūkst šīs saiknes, Galbatoriksa saikne ar savu otro pūki, Sruikanu, ir tik samaitāta. Sruikans neizvēlējās Galbatoriksu par savu biedru; kalpot viltvārža neprātam pūki ir piespiedusi melnā maģija. Galbatorikss ir radījis starp tevi, Eragon, un tevi, Safira, valdošo attiecību samaitātu atdarinājumu kādu viņš pats zaudēja, kad urgļi nonāvēja viņa pirmo pūki.
Glēdrs apklusa un paskatījās vispirms uz Eragonu, tad uz Safiru. Kustējās tikai viņa acs. Tas, kas jūs saista, ir kas pārāks par jebkādu iespējamu prātu savienību. Jo pirmelementu līmenī ir sakausētas jūsu dvēseles, jūsu būtības. Zelta acs pievērsās Eragonam. Vai tu tici, ka cilvēka dvēsele ir kaut kas no viņa ķermeņa atsevišķi pastāvošs?
- Es nezinu, Eragons atzinās. Reiz Safira palīdzēja man iziet no mana ķermeņa un ieraudzīt pasauli caur viņas acīm… Man likās, ka es vairs neesmu saistīts ar savu miesu. Un, ja spēj pastāvēt riebēja izsaukti gari, tad, iespējams, arī mūsu apziņa nav atkarīga no ķermeņa.
Pastiepis priekšķetnas nagu, kas likās ass kā adata, Glēdrs apvēla akmeni, zem kura savā midzenī slēpās klinšu žurka. Pūķis pazibināja sarkano mēli, un žurka nozuda starp viņa žokļiem; Eragons juta, kā izdzisa zvēriņa dzīvība, un saviebās.
Kad tiek iznīcināta miesa, tiek iznīcināta arī dzīvība, Glēdrs sacīja.
- Bet dzīvnieks taču nav cilvēciska radība, Eragons iebilda.
Vai tad pēc garajām meditāciju stundām tu vēl arvien uzskati,
ka mēs atšķiramies no klinšu žurkas ? Ka mēs esam apveltīti ar kādām brīnumainām īpašībām, kādas nepiemīt citām dzīvām būtnēm un kaut kā saglabā mūsu būtību arī pēc nāves ?
- Nē, nomurmināja Eragons.
Tā jau es domāju. Mēs esam tik cieši saistīti, ka tad, ja ievaino vai nu pūki, vai Jātnieku, otram ir jānocietina sirds un jāsarauj saikne starp abiem, lai pasargātu sevi no nevajadzīgām ciešanām, pat neprāta. Un, ņemot vērā to, ka dvēseli nav iespējams atraut no miesas, jums ir jāpretojas kārdinājumam ielaist otra dvēseli savā ķermenī, lai sniegtu tai patvērumu, jo šādi jūs aiziesiet bojā abi. Pat ja tas būtu iespējams, vairāku apziņu pastāvēšana vienā ķermenī būtu kaut kas šausmīgs.
- Cik briesmīgi, Eragons iestarpināja, būtu mirt vienatnē, šķirtam no sev tuvākās būtnes pasaulē.
Ikviens, Eragon, mirst vienatnē. Lai tu būtu karalis kaujas laukā vai trūcīgs zemnieks, kas guļ gultā ģimenes lokā, neviens nespēj tevi pavadīt tukšumā… Tagad es jum,s iemācīšu atdalīt jūsu apziņas. Sāksim ar…
Eragons paskatījās uz paplāti ar vakariņām, kas bija nolikta viņa koka mājas priekštelpā. Viņš pārlaida acis ēdienam: maize ar lazdu riekstu sviestu, ogas, pupiņas, bļodiņa ar zaļajiem salātiem, divas cieti vārītas olas kuras saskaņā ar elfu ticējumiem nebija apaugļotas -, kā arī krūka, kurā dzirkstīja svaigs avota ūdens. Viņš zināja, ka visi ēdieni ir gatavoti ar īpašu rūpību, ka elfi liek lietā visu savu pavārmākslu, lai viņa maltītes garšotu izcili, un ka pat karalienei Islanzadi netiek pasniegti labāki ēdieni.
Viņš nespēja noskatīties uz pasniegtajiem ēdieniem un novērsās.
Es vēlos gaļu, jauneklis ievaidējās un aizsoļoja atpakaļ uz guļamistabu. Safira pacēla galvu no guļvietas. Mani apmierinātu kaut zivs vai putns, jebkas, tikai ne šī nebeidzamā dārzeņu straume. Es nespēju no tiem paēst. Es neesmu zirgs tad kāpēc mani baro kā tādu rikšotāju ?
Safira izlocīja kājas, piegāja pie atvēruma, no kura pavērās skats pāri Elesmērai, un sacīja: Arī man vajadzētu ieturēties. Vai gribi lidot kopā ar mani ? Varēsi izcept tik gaļas, cik kārosies, turklāt elfi neko neuzzinās.
Tas būtu lieliski, Eragons atplauka. Vai paņemt seglus?
Mēs nelidosim īpaši tālu.
Eragons savās somās sameklēja sāli, garšvielas un citus gatavošanai vajadzīgus sīkumus, tad uzmanīgi, lai nepārpūlētos, ierausās spraugā starp diviem dzelkšņiem Safirai uz muguras.
Pūķis palēcās un ļāva augšup ejošai gaisa strāvai pacelt viņu virs pilsētas, tad noslīdēja no siltā gaisa plūsmas un sāka planēt lejup, mezdama līkločus virs upītes, kas, te sadalīdamās vairākās straumēs, te atkal saplūzdama vienā, vijās cauri Duveldenvārdenai. Pēc pāris jūdzēm upe aizveda viņus līdz dīķim. Tā krastā Safira nolaidās un pietupās ciešāk pie zemes, lai Eragonam būtu vieglāk nokāpt.
Pūķis sacīja: Zālēs gar krastu parasti slēpjas truši. Mēģini kādu noķert. Es tikmēr pamedīšu briežus.
Vai tad tu negribi dalīties medījumā ar mani ?
Negribu gan, viņa īdzīgi novilka. Lai gan, protams, arī tev kaut kas tiks, ja tās lielās peles negribēs doties tev rokās.
Eragons pasmaidīja un, kad Safira atkal pacēlās spārnos, pievērsās samudžinātajiem zāles un latvāņu ceriem un sāka pētīt, vai nemanīs kaut kur lecam savas vakariņas.
Pēc nepilnas minūtes Eragons izcēla no migas pārīti beigtu trušu. Lai ar prātu tos atrastu un tad nogalinātu ar vienu no divpadsmit nāves vārdiem, bija vajadzējis vien pāris mirkļu. Tas, ko viņam bija iemācījis Oromiss, atņēma medībām jebkādu izaicinājumu un spriedzi. Man pat nevajadzēja tiem piezagties, viņš nodomāja, atcerēdamies garos gadus, ko bija pavadījis, lai pilnveidotu pēdu dzīšanas iemaņas. Viņš saviebās gandarījumā jautās arī rūgtums. Es beidzot varu nonāvēt jebkuru medījumu, kādu vien vēlos, un tas man liekas bezjēdzīgi. Tad, kad kopā ar Bromu es medīju ar oļa palīdzību, bija vajadzīga vismaz kaut kāda izveicība, bet tagad… tagad tā ir tīrā slepkavošana.
Tad viņš atcerējās zobenu kalējas Runonas brīdinājumu: Tad, kad tu vari izdarīt visu, ko vēlies, nomurminot pāris vārdu, mērķis zaudē nozīmi un jēgu saglabā vien ceļojums līdz tam.
Man vajadzēja rūpīgāk ieklausīties viņas vārdos, Eragons aptvēra.
Ar ierastu kustību viņš izvilka veco medību dunci, nodīrāja un izķidāja trušus un tad, atlicis malā sirdis, plaušas, nieres un aknas, apraka pārējās atliekas, lai smaka nepievilinātu maitēdājus. Tad jauneklis izraka bedri, piepildīja to ar malku un, izmantojot burvestību aizdedzināja nelielu ugunskuru, jo bija piemirsis paķert līdzi kramu un tēraudu uguns uzšķilšanai. Nogriezis kizila stibu, viņš novilka tai mizu un apdedzināja koksni uz oglēm, lai nosvilinātu rūgto sulu, tad uzdūra trušus uz iesma un uzlika to uz divām zemē iedzītām staklēm. Paglabātās iekšas Eragons uzlika uz iepriekš ietaukota akmens, pārvērzdams to savdabīgā pannā, un akmeni novietoja uz oglēm.