Andžela paraustīja plecus, tad nopietni piebilda: Duveldenvārdenā esi piesardzīgs. Tas, ka elfi neizrāda savas jūtas, nebūt nenozīmē, ka viņos nemājo dusmas un kaislība tāpat kā pārējos mirstīgajos. īpaši bīstamus viņus padara spēja to slēpt, reizēm pat gadiem ilgi.
- Vai esi tur bijusi?
- Reiz, sensenos laikos.
Pēc klusuma brīža Eragons pavaicāja: Un ko tu domā par Nasuadas iecerēm?
- Mmm… viņa piedzīvos savu likteni, tu piedzīvosi savu likteni, viņi visi piedzīvos savu likteni. Tad Andžela iesmējās tik spēji, ka saliecās viduklī, bet pēc mirkļa tikpat strauji iztaisnojās. Ņem vērā, ka es nebildu, kāds šis liktenis būs, tāpēc, lai kas notiktu, varēšu lepoties, ka to paredzēju. Cik viedi no manas puses! Viņa atkal pacēla grozu, atbalstīdama to pret gurnu. Laikam es jūs tagad kādu laiciņu nesatikšu, tāpēc veiksmi, izdošanos visās lietās un izvairieties no ceptiem kāpostiem, neēdiet ausu sēru un vairāk raugieties uz dzīves saulaino pusi! Un, nebēdnīgi pamirkšķinājusi, zintniece pagriezās un devās projām, pamezdama Eragonu mulsi blisinām acis.
Pēc krietnas pauzes Solembums pacēla no zemes savas vakariņas un varen pašapzinīgi sekoja Andželai.
HROTGARA DĀVANA
Līdz saullēktam vēl bija atlikusi kāda pusstunda, kad Eragons un Safira nonāca līdz Troņheimas ziemeļu vārtiem. Tie bija puspacelti tikai tik daudz, lai Safira varētu pa tiem iziet, tāpēc abi steigšus izgāja vārtu otrā pusē, kur augstu virs galvām slējās sarkanas jašmas pīlāri, bet starp asinskrāsas balstiem bija novietoti zobus atņirguši fantastiski nezvēri. Mazliet tālāk, uz pašas Troņheimas robežas, slējās trīsdesmit pēdu augsti zelta grifi. Visus pilsētkalna vārtus sargāja tieši tāds pats spārnotu aizbildņu pāris. Tuvumā nemanīja nevienas dzīvas radības.
Eragons turēja Ledusliesmas pavadu. Ērzelis bija izsukāts, no jauna apkalts un apseglots. Tā seglu somas vai plīsa no visādiem labumiem. Zirgs nepacietīgi kārpīja zemi Eragons nebija ar to jājis vairāk nekā nedēļu.
Drīz vien atlāčoja arī Oriks, stiepdams uz muguras varenu saini un vēl pamatīgu vīstokli nesdams rokās. Tu bez zirga? mazliet pārsteigts jautāja Eragons. Vai kāds ir iedomājies, ka mēs visu ceļu līdz pašai Duveldenvārdenai iesim kājām ?
Oriks nokrekšķējās. Mēs piestāsim Tarnagā, mazliet tālāk uz ziemeļiem. Tur kāpsim uz plostiem, lai veiktu ceļu no Az Ragni līdz Hedartai tā ir apmetne, kura izveidota tirdzniecībai. Pirms Hedartas zirgi mums nebūs vajadzīgi, tāpēc šo ceļa gabalu es paļaušos uz paša kājām.
Kad viņš nolika vīstokli zemē, tas skaļi nožvadzēja. Tad rūķis atritināja saini un atklājās Eragona bruņas. Vairogs bija pārkrāsots tagad ozols tā vidū izcēlās skaidrāk un visas iedobes un cirtienu pēdas bija salabotas. Zem vairoga spoži mirdzēja garā bruņukrekla nopulētie un ieeļļotie gredzeni. Nemanīja ne mazāko pēdu vietā, kur Eragona muguru bija pāršķēlis Durzas zobens. Arī pārējās bruņu sastāvdaļas cimdi, aproces, kājsargi un ķivere izskatījās kā jauni.
- To visu salaboja mūsu labākie kalēji, Oriks paskaidroja. Safira, ari tavas bruņas ir sakārtotas. Tiesa, ņemot vērā, ka ceļojumam pūķa bruņas būtu pārāk smagas, mēs tās nodevām vārdeniem, lai paglabā līdz atgriešanās brīdim.
Pasaki viņam paldies manā vārdā, lūdza Safira.
Eragons izpildīja viņas vēlmi, tad piesaitēja kājsargus un aproces, bet pārējās bruņas noglabāja somā. Beidzot viņš pasniedzās pēc bruņucepures, taču izrādījās, ka to tur rokās Oriks. Rūķis pasvārstīja ķiveri, tad bilda: Nesteidzies, Eragon, to likt galvā. Tev vispirms ir jāizdara kāda izvēle.
- Un kas tā būtu par izvēli?
Paceldams bruņucepuri, Oriks atklāja tās nopulēto pieres daļu. Tagad Eragons ievēroja, ka tur parādījies jauns gravējums uz spožā tērauda izcēlās Ingeitumu, Hrotgara un Orika klana veseris un zvaigznes. Oriks saviebās, izskatīdamies vienlaikus gandarīts un uztraucies, tad oficiālā balsī turpināja: Mans karalis Hrotgars ir vēlējies, lai es pasniedzu šo ķiveri kā zīmi draudzībai, ko viņš izjūt pret tevi. Līdz ar šo bruņucepuri Hrotgars piedāvā tev kļūt par vienu no Durgrimstu Ingeitumiem, par mūsu dzimtas locekli.
Eragons vēlreiz palūkojās uz ķiveri, pārsteigts par šādu Hrotgara žestu. Vai tas nozīmē, ka kļūstu atkarīgs no viņa pavēlēm?… Ja man arī turpmāk katru otro dienu nāksies dot uzticības zvērestus, tad drīz vien es vairs nebūšu spējīgs ne soli paspert, nepārkāpjot kādu solījumu!
Tu vari nelikt to galvā, minēja Safira.
Un riskēt, ka tā varu aizvainot Hrotgaru? Mēs atkal esam iekrituši slazdā.
Iespējams, ka tā tomēr ir dāvana, vēl viens ottu apliecinājums, nevis lamatas. Varbūt tā viņš grib mums pateikties par manu piedāvājumu salabot Isidara Mitrimu.
Tas Eragonam nebija iešāvies prātā, jo paša domas bija nodarbinājušas bažas, kā gan rūķu karalis varētu iegūt papildu varu pār Jātnieku un pūķi. Tiesa. Bet, manuprāt, tas vienlaikus ir mēģinājums atjaunot spēku līdzsvaru, kas mainījās, kad zvērēju uzticību Nasuadai. Nez vai rūķiem tāds notikumu pavērsiens diži gāja pie sirds. Jauneklis atkal paskatījās uz Oriku, kurš nepacietīgi gaidīja. Cik bieži kādam izsaka šādu piedāvājumu?
- Kādam cilvēkam? Nekad. Hrotgars strīdējās ar Ingeitumu ģimenēm veselu dienu un nakti, pirms viņi piekrita pieņemt tevi. Ja tu piekritīsi nest mūsu ģerboni, tev būs tieši tādas pašas t iesības kā jebkuram no mūsu klana. Tu varēsi piedalīties mūsu sapulcēs un paust savu viedokli ikvienā jautājumā. Un, rūķis kļuva vēl nopietnāks, ja tu vēlēsies, tevi apglabās līdzās mūsu aizgājējiem.
Tikai tagad Eragons līdz galam aptvēra Hrotgara rīcības cēlos nodomus. Tas bija augstākais gods, kādu nerūķim varēja parādīt rūķi. Ar strauju kustību Jātnieks paņēma bruņucepuri no Orika rokām un uzlika sev galvā. Man ir liels gods pievienoties Durgrimstu Ingeitumu klanam.
Oriks apmierināts pamāja ar galvu un piebilda: Tad saņem šo Knurlnīnu, šo Akmens Sirdi, starp plaukstām jā, tieši tā! Tagad tev ir jāsaņemas un jāpārgriež roka, lai slacītu akmeni ar savām asinīm. Ar dažām lāsēm būs gana… Un nu atkārto kopā ar mani: Os il dom qirānū cam dur thargen, zeitmen, oen grimst vor formu edaris rak skilfz. Narho is belgond… Solījums bija diezgan garš un vērtās vēl garāks, jo Oriks ik pa brīdim to pārtrauca, lai pārtulkotu iepriekšējos teikumus. Kad rituāls bija galā, Eragons ar maģijas palīdzību sadziedēja griezumu delnā.
- Lai ko klani kādreiz teiktu par šo notikumu, atzina Oriks, tu rīkojies nosvērti un cieņpilni. To nu viņi nevarēs neņemt vērā. Tad rūķis pasmaidīja. Tagad mēs esam vienā klanā, ko? Tu esi mans brālis! Citā reizē Hrotgars pats būtu pasniedzis tev bruņucepuri, turklāt vēl sarīkojis pamatīgas dzīres par godu tavai uzņemšanai Durgrimstu Ingeitumu klanā, taču notikumi risinās pārāk strauji, lai vilcinātos. Un nedomā, ka šādi tev izrāda necieņu! Tava uzņemšana klanā tiks nosvinēta ar plašu vērienu un visiem senču rituāliem, kad jūs ar Safiru nākamreiz ieradīsieties Farthendurā. Tev nāksies mieloties un tukšot kausus, dejot un parakstīt veselu kaudzi papīru, lai līdz galam apstiprinātu savu jauno vietu starp rūķiem.
- Es ar nepacietību gaidīšu to dienu, Eragons pateicās. Viņš vēl arvien drudžaini prātoja, kādas sekas varētu radīt viņa piederība Durgrimstu Ingeitumiem.
Oriks apsēdās un atbalstījās pret vienu no pīlāriem, tad pavandījās savā sainī un izvilka no tā kaujas cirvi, kuru sāka rokās mētāt. Pēc pāris minūtēm viņš paliecās, lai palūkotos Troņheimas virzienā. Barzūl knurlar! Kur tad šie aizķērušies? Arja lai solījās būt šeit pirms ausmas. Ha! Elfiem ir savdabīga laika izpratne viņi ierodas vai nu vēlu, vai vēl vēlāk.