- Vai tev bieži iznākušas darīšanas ar viņiem? pietupies vaicāja Eragons. Safira ziņkārīgi vēroja abus.
Tad rūķis pēkšņi iesmējās. Eta. Tikai ar Arju, un arī tad neregulāri, jo viņa ļoti bieži devās projām no Troņheimas. Septiņās desmitgadēs, kopš viņu pazīstu, esmu iemācījies tikai vienu: nesteidzini elfu. Tas būtu tāpat kā kalt vīli varbūt salauzt to izdosies, bet saliekt gan ne.
- Vai tad rūķi nav tādi paši?
- O, akmens tomēr var izkustēties, vismaz ar laiku. Oriks nopūtās un papurināja galvu. No visām rasēm elfi mainās vismazāk, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc uz viņu valstību es dodos nelabprāt.
- Bet mēs taču satiksim karalieni Islanzadi, redzēsim Elesmēru un ko tik vēl ne! Kad pēdējo reizi rūķi ielūdza ciemoties Duveldenvārdenā?
Oriks sarauca uzacis. Kam man tie burvīgie skati? Troņheimā un citās mūsu pilsētās darāmā netrūkst, bet man jākāto pāri visai Alagēzijai paust laipnības un, vecam kļūstot, jāgaida, kamēr viņi tevi izskolo. Tas taču var vilkties gadiem ilgi!
Gadiem ilgi!… Lai nu kā, ja tas ir vajadzīgs, lai pieveiktu Ēnas un razakus, es to izturēšu.
Safira pieskārās Eragona prātam. Es šaubos, vai Nasuada ļaus mums kavēties Elesmērā ilgāk par dažiem mēnešiem. Spriežot pēc tā, ko viņa mums pavēstīja, mūsu palīdzība būs nepieciešama jau drīzā nākotnē.
- Beidzot! Oriks iesaucās, piesliedamies kājās.
Vārtiem tuvojās Nasuada kurpes šāvās ārā no viņas kleitas apakšmalas gluži kā divas peles, kas pabāž degunu no alas; aiz viņas Jormundurs un Arja ar Orika sainim līdzīgu nešļavu uz pleca. Elfa bija tērpusies tajā pašā melnas ādas kamzolī, kurā Eragons viņu redzēja pirmo reizi, bet pie sāniem viņai karājās zobens.
Tajā mirklī Eragonam iešāvās prātā, ka Arja un Nasuada, iespējams, nepriecāsies par viņa pievienošanos Ingeitumiem. Vainas apziņa lika notrīsēt jauneklis aptvēra, ka vispirms bija vajadzējis apspriesties ar Nasuadu. Un Arju! Eragons iekšēji sarāvās, atcerēdamies, kā elfa dusmojās pēc viņa pirmās tikšanās ar Vecajo padomi.
Kauna pārņemts, jauneklis novērsa skatienu, kad Nasuada nostājās viņa priekšā. Bet vārdenu vadone vienkārši noteica: Tu to pieņēmi. Viņas balss skanēja mierīgi un apvaldīti.
Vēl arvien ar acīm urbdamies zemē, viņš pamāja.
- Es nezināju, kā tu rīkosies. Tagad atkal visas trīs mūsu rases ir līdzdalīgas tavā liktenī. Rūķi uzskatīs tevi par sabiedroto, jo tu esi Durgrimstu Ingeitumu klanā, elfi tevi apmācīs un veidos, un, iespējams, viņu ietekme būs visstiprākā, jo tevi un Safiru saista viņu burvestības, savukārt man, cilvēkam, tu esi zvērējis uzticību. Iespējams, tā arī ir vislabāk tu būsi vienlīdz atbildīgs visu triju rasu priekšā. Uz Eragona pārsteigto skatienu viņa atbildēja ar savādu smaidu, tad iespieda jauneklim saujā nelielu ādas maisiņu ar monētām un pakāpās sāņus.
Jormundurs pasniedza roku, un mazliet apjukušais Jātnieks to paspieda. Laimīgu ceļu, Eragon! Sargi sevi.
- Ejam, Arja bilda, viņiem garām ieslīdēdama Farthenduras krēslā. Mums ir laiks doties ceļā. Aijedails ir norietējis, un mūsu priekšā ir tāla gaita.
- Tiesa, Oriks piekrita un izvilka no sava saiņa sarkanu lākturi.
Nasuada vēlreiz pārlaida skatienu promgājējiem. Lieliski. Eragon, Safira, lai jūs pavada vārdenu un arī mana svētība! Lai drošs jūsu ceļojums! Atcerieties, jūs nesat mūsu cerību un gaidu nastu, tāpēc rīkojieties ar godu.
- Mēs darīsim, ko spēsim, Eragons apsolīja.
Stingri satvēris Ledusliesmas grožus, viņš devās Arjas pēdās elfa jau bija aizsteigusies vairākus jardus uz priekšu. Aiz viņiem gāja Oriks, bet pēdējā lāčoja Safira. Eragons vēl pamanīja, ka, iedama garām Nasuadai, Safira uz mirkli apstājas un viegli nolaiza viņai vaigu. Tad pūķis pielika soli, lai panāktu pārējos.
Viņi turpināja soļot pa ceļu uz ziemeļu pusi, vārti aiz muguras rāvās arvien mazāki un mazāki, līdz sarāvās līdz šaurai gaismas svēdrai, uz kuras varēja saskatīt divus sīkus siluetus, tur viņus ar skatieniem vēl arvien pavadīja Nasuada un Jormundurs.
Beidzot sasnieguši Farthenduras klinšu sienu, gājēji nonāca pie milzīgām, trīsdesmit pēdu augstām durvīm. Tās jau gaidīja atvērtas. Trīs rūķu sargi paklanījās un atbrīvoja ceļu. Aiz durvīm ceļinieku skatieniem pavērās tikpat grandiozs tunelis, kura sānus pirmās piecdesmit pēdas greznoja kolonnas un izgaismoja laternas. Pēc tam tas aizstiepās tālāk tukšs un kluss kā kapenes.
Šie vārti mats matā atgādināja Farthenduras rietumu ieeju, taču Eragons zināja, ka šis ir cits gaitenis. Eja, kurā viņi atradās šobrīd, nebija izkalta vien jūdzi garajā kalna sānā tā stiepās zem neskaitāmu kalnu virknes līdz pat rūķu pilsētai Tarnagai.
- Šis ir mūsu ceļš, Oriks noteica, paceldams lākturi.
Rūķis un elfa pārkāpa pār slieksni un devās tālāk, bet Eragons, pēkšņi zūdot pārliecībai, saminstinājās. Tumsa viņu gan nebiedēja, tomēr ieniršana mūžīgajā naktī līdz pašai Tarnagai arī neielīksmoja sirdi. Un, reiz spēris kāju nemīlīgajā gaitenī, viņš atkal tiktu ierauts notikumu virpulī un būtu spiests atteikties no tām nedaudzajām lietām, pie kurām bija pieradis, dzīvojot starp vārdeniem, lai ļautos nezināmajam liktenim.
Vai kas noticis? Safira jautāja.
Nekas.
Viņš dziļi ieelpoja un tad sāka soļot uz priekšu, ļaujot kalna akmens bezgalībai sevi aprīt.
♦ ♦ ♦
VESERIS UN KNAIBLES
Trīs dienas pēc razaku parādīšanās Rorans attapās, ka soļo šurpu turpu pa savu mazo Kores apmetnīti, pats to nemaz neapzinādamies. Kopš Albriha iepriekšējā apmeklējuma nekādu jaunu ziņu no Kārvahallas nebija, un arī miesta vērošana neļāva saprast, kas īsti ielejā notiek. Viņš uzmeta skatienu tālajām teltīm, kurās mitinājās kareivji, tad turpināja soļot.
Ap dienas vidu Rorans notiesāja mazas, sausas pusdienas. Ar plaukstas augšpusi noslaucījis muti, viņš sāka prātot: "Nez cik ilgi razaki taisās gaidīt?" Ja tā bija mērošanās ar pacietību, tad Rorans bija apņēmies uzvarēt.
Lai īsinātu laiku, viņš vingrinājās loka šaušanā, par mērķi izmantodams trūdošu baļķēnu. Bet, kad bulta sašķīda pret līdzās stumbram gulošu akmeni, Rorans meta šai nodarbei mieru. Atlika tikai viens turpināt soļot pa taciņu, kas stiepās no klintsbluķa līdz viņa guļvietai.
Viņš vēl arvien staigāja turp un atpakaļ, kad zemāk biezoknī atskanēja soļi. Satvēris loku, Rorans paslēpās un sāka gaidīt. Kad no biežņas iznira Baldora seja, bēgli no galvas līdz kājām pāršalca atvieglojuma izjūta. Rorans pamāja nācējam.
Kad abi bija apsēdušies, Rorans ievaicājās: Kāpēc neviens te nav rādījies?
- Nevarējām, Baldors atteica, norausdams no pieres sviedrus. Karavīri pārāk cieši visus uzmana. Šī bija pirmā iespēja, kad kādam no mums izdevās izlavīties no ciema. Un man drīz vien ir jāpošas atpakaļ. Baldors pavērsa seju pret smaili, kas slējās pār viņiem, un nodrebinājās. Tev ir vairāk dūšas nekā man, ja spēj te mierīgi nakšņot. Vai tev ir nācies saķerties ar vilkiem, lāčiem vai klinšu kaķiem?
- Nē, nē, viss kārtībā. Vai karavīri runā ko jaunu?
- Viens vakar Mornam lielījās, ka viņu vienība esot īpaši atlasīta šim uzdevumam. Rorans saviebās. Un viņi neizturas pārāk
klusi… Katru vakaru vismaz divi trīs piedzeras līdz nemaņai. Jau pirmajā dienā kareivju bariņš izdemolēja Morna lielo zāli.