Kad Rorans pamodās, mēness jau rietēja un kaklu likās izkoduši dūmi. Viņš sāka klepot un apvēlās, lai pielēktu kājās. Acis svila un asaroja, tāpēc viņš vairākas reizes tās samirkšķināja. Dzēlīgie dūmi traucēja elpot.
Rorans paķēra segas un apsegloja pārbiedēto ķēvi, tad, skubinādams nabaga dzīvnieku, uzjāja augstāk pa kalna nogāzi, cerēdams atkal nonākt svaigā gaisā. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka dūmi vijas augšup kopā ar viņu, tāpēc Rorans nogriezās un devās šķērsām cauri mežam. Pēc vairāku minūšu ilgas līkumošanas tumsā viņi beidzot izlauzās no biežņas un izjāja uz dzegas, kur dūmus bija izklīdinājušas vēja brāzmas. Cenzdamies ar dziļiem elpas vilcieniem iztīrīt plaušas, Rorans pārlaida ašu skatienu ielejai, meklēdams ugunsgrēku. Viņš acumirklī to pamanīja.
Pār Kārvahallas siena šķūni dejoja baltu liesmu viesulis, pārvērzdams tik vērtīgo saturu dzintarainu jāņtārpiņu lietū. Rorans drebēja, vērodams, kā dūmos izkūp pilsētas lopiņu pārtika. Viņam gribējās kliegt un mesties cauri mežam, lai palīdzētu cieminiekiem ar ūdens spaiņiem, neliekoties ne zinis par paša drošību.
Tad nomaldījusies dzirkstele nolaidās uz Delvina mājas jumta. Pēc pāris sekundēm lubiņu jumtu bija pāršalcis liesmu vilnis.
Tieši šī iemesla dēļ nevērība pret uguni Kārvahallā bija pārkāpums, par kuru draudēja pakāršana. Rorans spēja vien lādēties un plēst matus, asarām plūstot pār seju. Vai tā bija nejaušība? Vai varbūt pie vainas bija kareivji ? Vai razaki soda ciema iedzīvotājus par to, ka viņi nenodod mani'?… Vai esmu kaut nedaudz atbildīgs par notiekošo ?
Nākamā aizdegās Fiska māja. Satriektais Rorans spēja vien novērst seju, ienīzdams pats sevi par mazdūšību.
Līdz saules lēktam visi ugunsgrēki bija nodzēsti vai arī izdeguši paši. No iznīcības liesmu jūrā pārējo Kārvahallu bija paglābusi neticama veiksme un bezvēja nakts.
Rorans nogaidīja, līdz bija pārliecināts, ka uguns norimusi, tad atgriezās nometnē un devās pie miera. No pirmās līdz pēdējai gaismai viņu ar apkārtējo pasauli saistīja vien drudžaini, saraustīti sapņi.
Pamodies Rorans vienkārši gaidīja vēstnesi, kam viņš l>ija pārliecināts vajadzēja kuru katru mirkli būt klāt. Šoreiz nācējs bija Albrihs. Viņš parādījās puskrēslā ar drūmu, nogurušu izteiksmi sejā. Tev jānāk man līdzi, viņš sacīja.
Rorans saspringa. Kāpēc? "Vai viņi ir izlēmuši nodot mani kareivjiem?" Ja viņš bija ugunsgrēka cēlonis, Rorans lieliski saprastu cieminieku vēlmi tikt no viņa vaļā. Viņš pat bija gatavs piekrist, ka tas būtu nepieciešams. Būtu muļķīgi pieņemt, ka visai Kārvahallai ir jāupurē sevi viņa dēļ. Tiesa, tas nebūt nenozīmēja, ka Rorans grasījās ļaut, lai viņu tā vienkārši atdod razaku nagos. Pēc tā, ko abi briesmoņi izdarīja ar Kvimbiju, Rorans bija gatavs cīnīties līdz nāvei, lai nekļūtu par viņu gūstekni.
- Tāpēc, ka šķūni aizdedzināja kareivji, saspringstot žokļu muskuļiem, atbildēja Albrihs. Morns aizliedza viņiem parādīties "Septiņos klaipos", bet šie tomēr sadzērās paši savu alu, un viens no viņiem pa ceļam uz teltīm iemeta lāpu sienā.
- Vai kāds ir cietis? Rorans vaicāja.
- Daži apdedzinājās. Bet Ģertrūde visus ir apkopusi. Mēs mēģinājām uzsākt sarunas ar razakiem. Viņi uzspļāva mūsu prasībai, lai Impērija sedz visus zaudējumus un nodod vainīgos taisnai tiesai. Viņi pat atteicās liegt kareivjiem atstāt telšu apmetni.
- Un kāpēc man ir jāatgriežas?
Albrihs iesmējās, kaut arī prieka šajos smieklos bija maz. Pēc vesera un knaiblēm. Mums ir vajadzīga tava palīdzība… lai tiktu galā ar razakiem.
- Vai jūs to tiešām esat gatavi darīt manis dēļ?
- Mēs jau neriskējam tevis dēļ vien. Tagad viņi apdraud visu ciematu. Vismaz atnāc, izrunājies ar tēvu un pārējiem, uzklausi viņu domas… Manuprāt, arī tu tīri labprāt kādu nakti pavadītu mājā, ne šajos nolādētajos kalnos.
Rorans krietnu brīdi pārdomāja Albriha piedāvājumu un tad nolēma piebiedroties kalēja dēlam. "Man ir tikai divas izvēles vai nu šī, vai bēgšana. Un bēgt es pagūšu arī vēlāk." Viņš atveda ķēvi, piesēja somas pie segliem un tad kopā ar Albrihu devās lejup ielejā.
Tuvodamies Kārvahallai, viņi palēnināja soli, izmantojot kokus un krūmus kā aizsegu. Paslēpies aiz mucas lietusūdens savākšanai, Albrihs vispirms pārliecinājās, ka ielās nemana neko aizdomīgu, tad pamāja Roranam. Viņi kopā lavījās no ēnas uz ēnu, vērodami, vai kaut kur neparādīsies Impērijas pakalpiņi. Kad abi nonāca līdz Horsta smēdei, Albrihs pavēra dubultdurvīs vien tik platu spraugu, lai Rorans un ķēve varētu nemanāmi ieslīdēt darbnīcā.
Smēdes iekšpusi izgaismoja vientuļa svece, kas meta trīcošu gaismu pāri seju lokam, kas likās kā pakārts apkārtējā tumsā. Smēdē bija Horsts, viņa milzu bārda iesniedzās gaismas aplī kā pūkains plaukts, viņam līdzās manīja Delvina, Gedrika, arī Loringa nopietnos vaibstus. Pārējie bija jaunāki Baldors, Loringa trīs dēli, Parrs un Kvimbija puika Nolfavrels tikko trīspadsmit gadu veci.
Kad smēdē ienāca Rorans, visi klātesošie pagriezās pret viņu. O, tu esi atgriezies. Vai, nakšņojot Korē, tevi nepiemeklēja kas ļauns?
- Man laimējās.
- Tad mēs varam turpināt.
- Ko īsti? Rorans gribēja zināt, piesiedams ķēvi pie vienas no laktām.
Atbildēja Lorings. Kurpnieka pergamentam līdzīgo seju vagoja tūkstošiem dziļāku grumbu un sīkāku grumbiņu. Mēs mēģinājām panākt kādu vienošanos ar tiem razakiem… ar tiem iebrucējiem. Viņš apklusa, kad trauslo augumu salieca nepatīkams, metālisks kāss, kas likās plosāmies dziļi vīra krūtīs. Viņi ir atteikušies no jebkuras saprātīgas sarunas. Viņi apdraud mūs visus bez mazākā žēluma. Lorings nokremšļojās un tad apņēmīgi noskaldīja: Viņiem… ir… jāpazūd. Šādiem radījumiem…
- Nē, iebilda Rorans, tie nav radījumi, tie ir neradījumi.
Ļaužu sejas saviebās, un viņi sāka piekrītoši māt ar galvu.
Delvins turpināja: Mums jāsaprot, ka ir apdraudētas mūsu visu dzīvības. Ja uguns būtu izplatījusies tālāk, varēja iet bojā desmitiem cilvēku, bet tie, kuri paliktu dzīvi, zaudētu visu, kas tiem pieder. Tāpēc mēs esam vienojušies patriekt razakus no Kārvahallas. Vai tu mums piebiedrosies?
Rorans mirkli vilcinājās. Kas notiks, ja viņi atgriezīsies vai izsauks papildspēkus? Mēs nespēsim uzvarēt visu Impēriju.
Nespēsim, nopietni piekrita Horsts, tomēr mēs nevaram klusējot noskatīties, kā kareivji nogalina mūs, kā viņi iznīcina mūsu mājas. Katra vīra pacietībai reiz pienāk gals, un tad viņam ir jāceļas, lai dotu pretsparu.
Lorings iesmējās, atmetis atpakaļ galvu tā, ka sveces liesma izgaismoja vecā vīra zobu strupuļus. Vispirms mēs nostiprināsimies, viņš spītīgi nočukstēja, un tad kausimies! Razaki vēl nožēlos dienu, kad viņu pūžņojošās acis ieraudzīja Kārvahallu! Ha, ha!
PRETSPARS
Kad Rorans bija piekritis vīru iecerei, Horsts izdalīja visiem lāpstas, mēslu dakšas, spriguļus rīkus, kas likās piemēroti kareivju un razaku patriekšanai.
Rorans paņēma lauzni, bet tad nolika to atpakaļ. Kaut gan viņš nekad nebija pievērsis lielu uzmanību Broma stāstiem, viens no tiem, "Dziesma par Gerandu", saviļņoja Roranu katrā klausīšanās reizē. Dziesma vēstīja par dižāko sava laika karotāju Gerandu, kurš atteicās no zobena, lai apņemtu sievu un strādātu lauku sētā. Tomēr mieru dižais vīrs nerada, jo kāds greizsirdīgs kungs uzsāka asinsatriebību pret Geranda dzimtu, un tas piespieda Gerandu atkal nogalināt. Tiesa, viņš vairs nepacēla daudzināto zobenu, bet cīnījās ar vienkāršu veseri.