Piegājis pie sienas, Rorans paņēma vidēja lieluma veseri ar garu kātu un noapaļotu vienu galvas pusi. Viņš to pasvārstīja rokās, tad piegāja pie Horsta un vaicāja: Vai drīkstu aizņemties šo te?
Horsts paskatījās vispirms uz darbarīku, tad uz Roranu. Tikai liec to lietā ar prātu. Tad kalējs vērsās pie pārējiem: Atcerieties mēs grasāmies pabiedēt viņus, ne nogalināt. Salauziet kādu kaulu, bet neaizraujieties. Un, lai ko jūs darītu, nestāviet uz vietas kā iemieti un neiesaistieties kaujā. Lai cik varonīgi un bezbailīgi jūs justos, atminieties, ka viņi ir labi apmācīti karotāji.
Kad ikviens no vīriem bija apgādāts ar kādu ieroci, pulciņš pameta smēdi un, metot līkločus cauri Kārvahallai, nonāca līdz razaku nometnei. Kareivji jau bija devušies pie miera, vien četri sargi vēroja to, kas notika ap pelēkajām teltīm. Abu razaku zirgi bija piesieti līdzās izplēnošam ugunskuram.
Horsts klusā balsī deva pavēles, likdams Albriham un Delvinam tikt galā ar vienu sargkareivju pāri un uzticēdams Parram un Roranam uzbrukt pārējiem diviem.
Rorans ar aizturētu elpu piezagās karavīram, kurš neko nenojauta. Kad locekļos kā zibens iecirtās enerģijas vilnis, jaunekļa sirds nodrebēja. Viņš trīsēdams paslēpās aiz mājas stūra un gaidīja Horsta zīmi. Gaidi.
Gaidi.
Ar varenu rēcienu Horsts izlēca no savas slēptuves un vadīja vīrus uzbrukumā teltīm. Rorans metās uz priekšu un novicināja veseri. Viņš trāpīja sargkareivim pa plecu, un tas nelāgi nobrakšķēja.
Vīrs ieaurojās un nometa zemē savuāvu. Kad nākamie Rorana triecieni ķēra ribas un muguru, viņš sagrīļojās. Rorans vēlreiz pacēla veseri, un nabaga vīrs metās bēgt, saukdams palīgā.
Rorans skrēja viņam pakaļ, kaut ko nesakarīgi kliegdams. Viņš iezvēla pa telts sānu, notriekdams no kājām neredzamo ienaidnieku, nākamais belziens ķēra bruņucepuri, kas parādījās citas telts atverē. Metāls nošķindēja līdzīgi zvanam. Rorans ar acu kaktiņu pamanīja, kā garām aizdejo Lorings vecais vīrs gārdzoši smējās un tumsā auroja, bakstīdams kareivjus ar dakšām. Visapkārt valdīja apjukums, vīri klupa cits pār citu, radīdami ķermeņu ņudzekli.
Pametis skatienu atpakaļ, Rorans pamanīja kareivi, kurš mēģina nospriegot loku. Jauneklis metās uz priekšu, un tērauda vesera zvēliens sašķaidīja loku. Karavīrs deva kājām ziņu.
Drausmīgi spiegdami, razaki izpiņķējās no savām teltīm ar zobeniem rokā. Taču, pirms viņi paguva kādam uzbrukt, Baldora atsietie zirgi auļos metās putnubiedēkļiem līdzīgo stāvu virzienā. Razaki skrēja katrs uz savu pusi, tad atkal sameklēja cits citu, bet panikas pārņemto kareivju bēgšanas vilnis aizrāva viņus līdzi.
Tad viss bija galā.
Rorans klusumā skaļi elsoja, rokai vēl arvien krampjaini žņaudzot vesera kātu. Pēc mirkļa viņš, līkumodams starp sagāzto telšu un izmētāto segu kaudzēm, devās pie Horsta. Kalēja kuplajā bārdā vīdēja smīns. Sitais bija jestrākais kautiņš, kāds man nācis priekšā beidzamo gadu laikā.
Vīriem aiz muguras modās Kārvahalla ļaudis mēģināja saprast, kas tā par jezgu nakts vidū. Rorans manīja, kā aiz aizslēģotajiem logiem iedegas lukturi, bet tad klusa raudāšana lika viņam pagriezties.
Nolfavrels, Kvimbija puika, tupēja līdzās kāda kareivja nekusļ tīgajam ķermenim un elsodams atkal un atkal trieca nazi nabaga i krūtīs. Piesteidzās Gedriks un Albrihs un nocēla Nolfavrelu no līķa.
- Viņam nevajadzēja nākt kopā ar mums, Rorans bilda.
Horsts paraustīja plecus. Mēs nevarējām viņam to liegt.
"Tomēr razaku vīra nāve tikai apgrūtinās neradījumu paļ
triekšanu," viņš nodomāja. Mums būtu jāuzbūvē barikādes uz ceļa un starp mājām, lai viņi nevarētu mūs pārsteigt. Pārlaidis skatienu vīriem, vai kāds nav ievainots, Rorans pamanīja, ka Delvinam ir pāršķelts apakšdelms. Zemnieks to bija nosaitējis ar strēmeli, noplēstu no asinīm klātā krekla.
Ar pāris strupiem uzsaucieniem Horsts izrīkoja savus vīrus. Albriham un Baldoram bija jāatgādā Kvimbija rati no smēdes, ! bet Loringa dēliem un Parram uzticēja savākt no kārvahalliešiem visu, kas varētu derēt ciema nostiprināšanai.
Kamēr viņš deva pavēles, lauka malā sapulcējās cilvēki, blenzdami uz razaku nometnes atliekām un mirušo kareivi. Kas notika? Fisks uzsauca.
Lorings panācās uz priekšu un ieskatījās namdarim tieši acīs. Kas notika? Es tev tūlīt izstāstīšu, kas notikal Mēs patriecām tos sūdabrāļus… pārsteidzām ar nolaistām biksēm un pamatīgi noslānījām!
- Man prieks par jums, vīri. Tā bija Birgitas balss. Rudmatainā sieviete stāvēja, Nolfavrelu piespiedusi pie krūtīm, kaut arī puikas seja bija asinīm notašķīta. Viņi ir pelnījuši gļēvuļu nāvi par to, ka nogalināja manu vīru.
Ciematnieku rindas pāršalca atzinīga murmināšana, bet tad ierunājās Teins: Vai tu, Horst, esi galīgi nojūdzies? Pat ja tu aizbiedēji razakus un viņu kareivjus, Galbatorikss nākamreiz atsūtīs lielāku pulku. Impērija neliksies mierā, kamēr nedabūs Roranu.
- Mums viņš ir jāizdod, noņurdēja Slouns.
Horsts pacēla rokas. Es piekrītu, neviens atsevišķs cilvēks nav tik svarīgs kā visa Kārvahalla kopumā. Bet, pat ja mēs izdosim Roranu, vai jūs uzskatāt, ka Galbatorikss mūs nesodīs par pretošanos? Viņa acīs mēs neesam ne ar ko labāki par vārdeniem.
- Tad kāpēc jūs uzbrukāt? Teins uzstājīgi jautāja. Kas pilnvaroja jūs pieņemt šo lēmumu? Tagad jūs esat nolēmuši postam inūs visus!
Šoreiz atbildēja Birgita: Vai tu ļautu viņiem nogalināt savu ,sievu? Viņa piespieda abas plaukstas dēla sejai un tad pacēla l>ret Teinu asinīm klātās rokas. Vai tu ļautu viņiem nodedzināt visu ciemu?… Kur ir tava vīrišķība, kaļķeniek?
Uzrunātais nolaida acis, nespēdams izturēt Birgitas liesmojošo skatienu.
- Viņi nodedzināja manas mājas, Rorans ierunājās, aprija Kvimbiju un gandrīz nolīdzināja Kārvahallu līdz ar zemi. Tādi noziegumi nedrīkst palikt nesodīti. Vai mēs esam pārbiedēti trusīši, kas gatavi nolaist ausis un bezspēcīgi gaidīt nokaušanu? Nē! Mums ir tiesības aizstāvēties. Kad ielas galā, vilkdami ratus, parādījās Albrihs ar Baldoru, viņš apklusa. Mēs varam spriedelēt vēlāk. Tagad ir jāgatavojas aizsardzībai. Kurš nāks mums palīgā?
Pieteicās vēl kādi četrdesmit vīri. Kopīgiem spēkiem viņi ķērās pie sarežģīta uzdevuma kā padarīt Kārvahallu neieņemamu. Rorans strādāja, nenolaižot rokas, te nagloja žogu latiņas starp mājām, te cēla akmeņiem piebērtas mucas citu uz citas, tā veidojot pagaidu mūrus, te vilka baļķus pāri galvenajam ceļam, ko vīri aizbarikādēja, apgāzdami uz sāniem divus ratus.
Kad Rorans steidza no viena paveikta darba pie nākamā, kādā šķērsielā viņu pārsteidza Katrīna. Viņa apskāva jaunekli un atzinās: Es tā priecājos, ka esi atgriezies, ka esi sveiks un vesels!
Viņš maigi noskūpstīja meiteni. Katrīna… Mums ir jāaprunājas, tikko būsim tikuši ar visu galā. Meitene mīklaini pasmaidīja, bet viņas acīs uzmirdzēja cerību uguntiņa. Tev bija taisnība. Vilcinoties es rīkojos kā muļķis. Katrs brīdis, ko pavadām kopā, ir zelta vērts, un es negribu izšķiest laiku, kas mums dots, ja kuru katru mirkli likteņa kaprīze var izšķirt mūs.
Brīdī, kad Rorans laistīja ar ūdeni Kiselta mājas jumtu, lai tas neaizdegtos, atskanēja Parra kliedziens: Razaki!
Nometis spaini, Rorans metās pie ratiem, kur bija atstājis savu veseri. Paķēris ieroci, viņš pacēla acis loka šāviena attālumā, ceļa vidū apturējis zirgu, notiekošo vēroja viens no razakiem. Neradījumu apgaismoja lāpa, kuru viņš turēja kreisajā rokā, bet labā likās atliekta atpakaļ, it kā viņš gatavotos kaut ko mest.