Rorans iesmējās. Vai šis taisās mūs ar akmeņiem nomētāt? Viņš taču atrodas pārāk tālu, lai trāpītu… Tomēr Rorans aprāvās pusvārdā razaks šāva roku uz priekšu, gaisā uzmirdzēja stikla pudele un trāpīja pa ratiem, kas atradās pa labi no jaunekļa. Mirkli vēlāk uguns bumba uzsvieda ratus gaisā, bet svilinoša gaisa dūre trieca Roranu pret tuvējo mūri.
Apdullis viņš nokrita knūpus, mēģinādams atgūt elpu. Cauri ausīs pulsējošai dunoņai Rorans saklausīja zirga auļu dipu. Viņš piespieda sevi iz slieties stāvus un pavērties uz skaņas pusi. Jauneklis tikko paguva parauties sāņus, kad garām cauri degošu barikāžu spraugai aiztraucās abi razaki.
Tie apturēja savus rikšotājus un sāka ar zobeniem kapāt apkārtējos cilvēkus. Rorans redzēja, kā trīs vīri saļimst, bet Horsts un Lorings, nokļuvuši līdz neradījumiem, ar dakšām sāk tos spiest atpakaļ. Taču, pirms cieminieki paguva attapties, cauri barikādēm sāka velties karavīri, tumsā akli skaldot pa labi un pa kreisi.
Rorans saprata, ka uzbrucēji jāaptur, citādi viņi ieņems Kārvahallu. Viņš metās virsū tuvākajam karavīram un pārsteidza to ar vesera triecienu tieši sejā. Kareivis, neizdvesis ne skaņas, sabruka zemē. Kad uz viņa pusi metās kritušā biedri, Rorans izrāva no ienaidnieka ļenganās rokas vairogu par laimi, pēdējā brīdī, jo vēl pēc acumirkļa jauneklim nācās atvairīt pirmo zobena cirtienu.
Atkāpdamies uz razaku pusi, Rorans atvairīja vēl vienu dūrienu, tad vēza veseri pret kareivja zodu. Arī šis uzbrucējs saļima. Pie manis! iesaucās Rorans. Sargājiet savas mājas! Jauneklis izvairījās no kārtējā cirtiena, uzmanīdamies, lai pieci kareivji nepagūtu viņu ielenkt. Pie manis!
Pirmais viņam piebiedrojās Baldors, tad arī Albrihs. Dažus mirkļus vēlāk piesteidzās Loringa dēli, pēc tam arī citi vīri. No sānielām sievietes un bērni nomētāja karavīrus ar akmeņu krusu.
- Turieties kopā! Rorans pavēlēja, neatkāpdamies ne par sprīdi. Mūsu ir vairāk.
Redzēdami, ka cieminieku rindas viņu priekšā kļūst arvien blīvākas, kareivji saminstinājās. Juzdams, ka aiz viņa sapulcējušies savi simt vīri, Rorans pamazām sāka virzīties uz priekšu.
- Uzbrūcsssiet, muļķi! viens no razakiem nošņācās, izvairīdamies no Loringa dakšām.
Uz Rorana pusi šņākdama šāvās vientuļa bulta. Viņš ar vairogu to atvairīja un iesmējās. Tagad razaki bija atspiesti līdzās karavīriem un bezspēcīgās dusmās spēja vien šņākt. Neradījumi blenza uz cieminiekiem no savu piķa melno kapuču apakšas. Pēkšņi Roranu pārmāca miegs un bezgalīgs nespēks; likās, viņš nespēj ne tikai pakustēties, bet arī padomāt. It kā spēku izsīkums būtu pieķēdējis viņa rokas un kājas pie zemes.
Tad kaut kur tālāk starp Kārvahallas mājām atskanēja Birgitas spalgais kliedziens. Vēl pēc mirkļa pāri Rorana galvai aizšāvās akmens, kas lidoja uz razaka pusi. Viņš gan ar pārdabiski strauju kustību paguva no tā izvairīties. Tomēr šis it kā acumirklīgais traucēklis atbrīvoja Rorana prātu no miegu uzdzenošās miglas. "Vai tā bija maģija?" viņš pie sevis nodomāja.
Jauneklis nometa vairogu, satvēra veseri abās rokās un pacēla augstu virs galvas gluži kā Horsts, kad kala tēraudu. Rorans pastiepās uz pirkstgaliem, atlieca ķermeni tālu atpakaļ un tad ar svilpienu vēza rokas uz priekšu. Veseris aizvirpuļoja gaisā un triecās pret razaka vairogu, atstādams tajā pamatīgu iedobi.
Ar diviem uzbrukumiem bija gana, lai izkliedētu razaku dīvainās burvestības iespaidu. Viņi žigli apmainījās ar vairākiem klikšķiem, bet cieminieki aurodami tikmēr virzījās uz priekšu. Beidzot razaki pievilka savu auļotāju pavadas un pagrieza tos projām no ciema.
- Atkāpjamies, viņi noņurdēja, jādami garām kareivjiem. Purpurā tērptie karavīri sapīkuši virzījās ārā no Kārvahallas, cirzdami katram, kurš pienāca pārāk tuvu. Tikai atkāpušies krietnu gabalu no degošajiem ratiem, viņi uzdrīkstējās pagriezt ciemam muguru.
Rorans nopūtās un aizgāja pacelt savu veseri, pirmo reizi sajuzdams sasitumus uz sāniem un muguras no triekšanās pret mūri. Ieraudzījis, ka sprādziens nonāvējis Parru, jauneklis nolieca galvu. Krituši bija vēl deviņi vīri. Sievu un māšu vaimanas jau plosīja nakts klusumu.
"Kā gan šeit varēja notikt kaut kas tāds?"
- Nāciet šurp! atskanēja Baldora sauciens.
Rorans samiedza un atkal atvēra acis, tad devās pie Baldora, kurš stāvēja ceļa vidū. Tikai jardus divdesmit tālāk zirgā sēdēja vabolei līdzīgs razaks. Neradījums ar līki savilktu pirkstu norādīja uz Roranu un sacīja: Tu… tu od pēcssss sssava brālēna. Mēs nekad neaizmirstam sssmaržu.
- Ko jūs gribat? Rorans iesaucās. Kāpēc jūs esat atvilkušies uz šejieni?
Razaks iesmējās tie bija spalgi, kukainiski smiekli. Mēs gribam… informāciju. Neradījums atskatījās pāri plecam, kur tumsā bija nozuduši viņa sabiedrotie, tad iekliedzās: Atdodiet mums Roranu, un jūsss tiksssiet pārdoti verdzsssībā. Aizssstāviet viņu un mēsss apēdīsssim jūsss visssusss. Apdomājiet sssavu atbildi mēsss drīzsss atgriezīsssimiesss. Un apdomājiet, lai tā būtu pareizsssā atbilde!
♦ ♦ ♦
AZ SWELDN RAK A nhŪin
Durvīm veroties, ejā ieplūda gaisma. Eragons samiedza acis pēc tik ilga pazemē pavadīta laika tās bija atradušas no dienasgaismas. Līdzās Safira nošņācās un atlieca kaklu, lai labāk apskatītu apkaimi.
Gājiens pa pazemes ejām no Farthenduras bija ildzis divas dienas, kaut arī Eragonam šķita, ka tas prasījis vairāk laika bezgalīgās tumsas un klusēšanas dēļ, ko tā likās uzspiežam ceļotājiem. Tagad Jātnieks spēja atminēties vien pāris teikumu, ar kuriem viņi bija apmainījušies šajā laikā.
Ceļojot kopā, Eragons bija cerējis uzzināt ko vairāk par Arju, taču priekšstatu par elfu viņam izdevās papildināt tikai ar paša vērojumiem. Nekad iepriekš viņš ar to kopā nebija ieturējies, tāpēc tagad pārsteigts skatījās, ka elfa ēd tikai pašas līdzpaņemto pārtiku un nelieto gaļu. Kad Eragons apvaicājās, kāpēc tā, Arja atbildēja: Pēc mācībām Elesmērā tu nekad vairs neēdīsi dzīvnieka miesu vai, ja ēdīsi, tad ļoti, ļoti retos gadījumos.
- Kāpēc lai es atteiktos no gaļas? viņš ķircinot jautāja.
- Es to nespēšu izstāstīt vārdiem, bet tu visu sapratīsi, kolīdz nonāksim elfu galvaspilsētā.
Tagad tas viss likās pagaisis no prāta Eragons steidza uz durvju pusi, lai aplūkotu vietu, kur viņi bija nonākuši. Viņš atklāja, ka stāv uz granīta dzegas vairāk nekā simt pēdu virs sarkani iekrāsota ezera, kas spoži mirdz austrumos uzlēkušās saules staros. Gluži kā Kostamerna, ūdens stiepās no kalna līdz kalnam, aizpildīdams visu ielejas galu. No ezera uz ziemeļiem iztecēja Az Ragni, līkumodama starp smailēm, līdz kaut kur tālumā upe izplūda austrumu līdzenumos.
Pa labi slējās kailas kalnu virsotnes, starp kurām manīja vien retu taku, bet pa kreisi… pa kreisi skatam pavērās rūķu pilsēta Tarnaga. Te paaudžu paaudzes bija pārvērtušas šķietami nepieejamos Beoru kalnus veselā terašu virknē. Zemākajās terasēs
izvietojās galvenokārt lauku saimniecības tumšie augsnes loki gaidīja sējas laiku. Ēkas te bija zemas, cik varēja spriest, celtas tikai un vienīgi no akmens. Virs šiem salīdzinoši tukšajiem terašu lokiem slējās savstarpēji saistītu māju labirints, kuru vainagoja milzīgs balti zeltīts kupols. Šķita, ka visa pilsēta veido tikai pakāpienus, kas ved uz šo templi. Kupols mirdzēja kā nopulēts mēnesakmens, līdzinoties pienainai pērlei, kas lidinās virs pelēkas slānekļa piramīdas.